Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:135, Did:0, useCase: 3

Freimanis: "Rūpēties par ģimeni - tā ir mana dzīves jēga"

Andrejs Siliņš

Freimanis: "Rūpēties par ģimeni - tā ir mana dzīves jēga"
Rolands Freimanis. Foto: FIBA

Rolands Freimanis karjeras laikā spēlējis visos stiprākajos Eiropas klubu čempionātos, bet šo sezonu pavadīja Polijas līgas vadošajā komandā Vloclavekas “Anwil”. Sarunā ar Sportacentrs.com Rolands stāsta par aizvadīto sezonu, lieliskajiem “Anwil” līdzjutējiem un projektiem ārpus spēlētāja karjeras.

Ar “Anwil” parakstīji līgumu augusta vidū - salīdzinoši vēlu. Gaidīji kaut ko citu?
- Viņi man piedāvāja līgumu jau jūlija beigās vai pašā augusta sākumā, bet sākumā īsti negribēju. Nezināju, ko sagaidīt. Nebiju vēl ieguvis pietiekami daudz informācijas. Pagāja nedēļa, un viņi vēlreiz izteica piedāvājumu, vēl labāku. Aģents arī teica, ka šī esot laba vieta un nolēmu, ka jābrauc. Beigās viss sanāca ļoti labi.

Sākumā atteici, jo gaidīji kaut ko specifiskāku, citu valsti?
- Vispār jā, gaidīju kaut ko citu - vienu konkrētu komandu. Viņi svārstījās…

Kas tā bija par komandu?
- Nevar teikt (smejas). No Grieķijas. It kā jā, it kā nē. Nezināju, cik ilgi man būs jāgaida, bet negribēju attapties bez komandas septembrī. Beigās tāpat sanāca ļoti labs variants, esmu priecīgs, nevaru teikt neko sliktu par to, kur nonācu.

Jau teici, ka iepriekš neko nezināji par komandu…
- Nezināju neko par Poliju vispār, tā man bija tumša bilde. Nebiju sekojis līdzi, nezināju, kāds līmenis. Nezināju, kādi ir “Anwil” fani, kāda te ir atmosfēra, kādā līmenī ir organizācija. Tādā vidusmēra Eiropas līmenī, kādā spēlēju es, šeit ir augsta līmeņa organizācija.

Salīdzinot ar Grieķiju, kur arī spēlēji vidusmēra klubā?
- Jā, protams. Es nesaku, ka Vloclavekā ir Eirolīgas līmenis, bet viss šeit ir sakārtots. Pilsēta dzīvo līdzi komandai un basketbolam. Kopumā Vloclavekā ir viss tas pats, kas jebkur citur. Vienīgā lieta, kas nedaudz traucē - ļoti maz cilvēku šeit runā angliski. Liela nācija, viņi ir lepni paši ar savu valodu. Vienreiz pirku ziedus pie vecāka gada gājuma cilvēkiem, tie vismaz krieviski zināja “jā” un “nē” līmenī.

Aizbrauci pie trenera Igora Miličiča, kurš komandu vada jau kopš 2015. gada. Viņam ir liela pieredze kā spēlētājam, bet kā treneris strādā salīdzinoši nesen. To var just?
- Viņš ir ļoti emocionāls, karstasinīgs, kā visi Balkānu sportisti. Ja zaudē spēli, tad nav forši. Puslaikā, pēc spēles ģērbtuvē iet pa gaisu. Ir bijušas reizes, kad tiešām domā - kas notiek? Bet tas ir normāli, tas ir viņa darbs. Varbūt, ja būtu jaunāks, tad citādāk to uztvertu. Tagad esmu vecāks, pieredzējušāks un skatos uz to mierīgāk.

Kā to uztvēra amerikāņi?
- Viņiem arī bija raksturiņš un mentalitāte “Dod man bumbu, es nokārtošu”. Nebija viegli, bet beigās viss bija kārtībā. Treneris mācēja mūs saturēt kopā. Domāju, ka viņš rēķinājās, jo bija savācis sastāvu ar spēlētājiem, kuriem bija uzbrukuma basketbola mentalitāte. Es arī esmu tāds pats. Regulāri metām simt punktus spēlē, bet arī laidām iekšā daudz.

Noteikumos rakstīts, ka uzvar tas, kurš iemet vairāk, nevis tas, kurš mazāk ielaiž.
- Tieši tā! Uzvar tas, kuram vairāk punktu (smaida).

Sastāvu komplektēja treneris vai kluba vadība?
- Treneris. Viņam šeit ļoti uzticas, jo divus gadus pēc kārtas aizveda komandu līdz čempiontitulam. Viņš ir boss.

Kas ir viņa noslēpums? Kāpēc tieši šim trenerim izdevās “Anwil” pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezt Polijas virsotnē?
- Viens ir trenera nopelns, bet jāņem vērā arī tas, ka tagad klubam ir cits budžets. Vēl ne tik sen bija daudz mazākas finansiālās iespējas. Tagad klubam ir vairāk naudas, viss nostabilizējies un ir iespēja tikt pie labākiem spēlētājiem. Negribu nopelt treneru darbu - treneris ir pats galvenais komandā. Bet - jo tev ir labāki spēlētāji, jo labākas iespējas uzvarēt. Protams, dažreiz gadās tie stāsti, kad ar zemāka līmeņa spēlētājiem izdodas sasniegt kaut ko lielu, bet tas notiek vienreiz desmit gados. Profesionālajā sportā beigu beigās viss tomēr izšķiras finansiālajās iespējās - kāds budžets, tāds sastāvs un labāki sasniegumi.

Pašu treneru vidū ir izplatīts teiciens, ka 70% panākumu ir komplektācija.
- Tieši tā. Ja trāpi ar diviem trim labiem ārzemniekiem, kas domā ne tikai par sevi, bet arī komandu, ir normāli džeki arī ārpus laukuma, tad izveidojas ķīmija un var notikt lielas lietas. Nevar paņemt komandā tikai lielus vārdus, kas nav gatavi būt vērtīgi visai komandai. Treneriem un ģenerālmenedžeriem, lai nokomplektētu komandu, jāiet kā pa plānu ledu, jājūt.

Laiki, kad vari ņemt spēlētājus tikai pēc statistikas, ir beigušies.
- Sen jau kā beigušies! Statistika bieži vien ir apmāns. Labi, ir “dūži”, kas visur met pa 20 punktiem, bet visi pārējie - statistika ir tikai viena daļa no kopējās spēlētāja vērtības.

Kādi raksturi bija “Anwil” komandā?
- Visi bija normāli cilvēki. Jā, karstasinīgi, agresīvi, jo nākuši no rajoniem, kur tas ir asinīs. Uzbrukumā ļoti talantīgi spēlētāji, tomēr uzspēlējuši NBA. Es personīgi neko sliktu nevaru teikt, jo man viņi deva piespēles un es metu punktus. Varbūt citiem bija kādas pretenzijas, bet man bija ļoti labi, ļoti pateicīgi spēlēt ar viņiem.

Sezona beidzās bez izslēgšanas turnīra, bet medaļnieki tika izziņoti, un “Anwil” izcīnīja bronzu. Jūties tā, ka būtu ieguvis kaut ko vērtīgu?
- Nē, nē, pilnīgi nē. Mēs izcīnījām superkausu un kausu, un uzskatu, ka esam labākā komanda Polijā. Jā, abās spēlēs zaudējām “Zielona Gora”...

Bez variantiem zaudējāt!
- Bet tas neko nemaina! Beigās sanāk, ka mēs esam trešie. Mārtiņa Laksas komanda “Start” ir otrā, jo uzvarēja vienīgajā savstarpējā spēlē, bet tā bija tikai viena spēle. Valdē, kas pieņēma lēmumu, bija tikai pieci cilvēki un trīs no viņiem bija pirmo divu komandu pārstāvji. Uzskatu, ka nevajadzēja piešķirt vietas. Bija jāpaliek tā, kā ir un viss. Tāpat kā Latvijā, kur neviena “play-off” spēle netika aizvadīta, bet tiek pasludināti čempioni. Nesaprotu loģiku, bet labi - tas nav mans “bizness”.

Ja par šo “biznesu”, šogad bija LBS prezidenta vēlēšanas, un daudzi spēlētāji iesaistījās ar atbalsta paušanu kādam no kandidātiem. Kāpēc tu klusēji?
- Man nebija favorīta. Nezināju, kas tur notiek. Izskatījās, ka viss notiek tā... ne līdz galam. Tagad prezidents ir Raimonds Vējonis un ceru, ka viņš kaut ko izmainīs… Lai gan es nemaz nezinu, kas jāmaina. Nekas nav jāmaina, vienkārši jāprot piesaistīt naudu basketbolam. Tas arī viss. Nav jāizdomā nekāda jauna pasaule.

Februārī izcīnījāt Polijas kausu, kas bija kas bija četru dienu turnīra formātā. Iepriekš, šķiet, tev tāda pieredze nav bijusi. Patika?
- Forši! Ļoti gatavojāmies šim turnīram. Aizbraucām uz Varšavu un atausa atmiņas no jaunatnes līgas laikiem, kad notika sabraukumi vai “play-off” turnīri vienā zālē. Visas komandas dzīvo vienā viesnīcā, veidojas citāda veida komunikācija starp spēlētājiem, visi kopā ēd. Pirmā spēle bija pret Ļubļinu, ko beigās nolauzām un tad jau spēle aizgāja. Uzskatu, ka kausu vajag ieviest arī Latvijas-Igaunijas līgā. Tas ir ļoti interesanti, patīk faniem un notiek kaut kas nozīmīgs. Zvaigžņu spēles vairs nevienam neinteresē.

Polijā bija Zvaigžņu spēle?
- Nē. Ir kauss, kura laikā notiek gan danku konkurss, gan trīspunktnieku konkurss.

Jau minēji “Start” komandu, kur spēlēja Laksa un kas izcīnīja sudrabu. Viņus var saukt par šīs sezonas lielākā pārsteiguma autoriem Polijas līgā?
- Viennozīmīgi. Viņiem bija visai labs sastāvs, bija trāpījuši ar amerikāņiem. Laksa spēlēja ļoti labi - meta tālmetienus ar ļoti augstu precizitāti. Vēl viena lieta, kas jāņem vērā - viņi spēlēja vienu spēli nedēļā. Ja nedēļu gatavojies vienai spēlei, tad savā laukumā 90% gadījumu uzvari. Bet viņi tiešām arī labi spēlēja, vienmēr cīnījās līdz galam.

Esi bijis abās pozīcijās - komandā, kas var gatavoties vienai spēlei nedēļu, un un komandā, kam spēles ir ka pa trim dienām, plus vēl garie pārbraucieni. Kurš variants tev patīk labāk?
- Spēlēt vienreiz nedēļā ir garlaicīgāk. Daudz jātrenējas. Ja treneris ir mierīgs, tad vēl tā, bet, ja ir treneris, kuram patīk divreiz dienā gari treniņi, tad…

Kā bija pie trenera Miličiča?
- Pirmssezona bija ļoti grūta, bet, sākoties spēlēm, mači bija ik pa trim dienām. Nav nemaz iespēju tik daudz trenēties. Jāatpūšas, jābrauc uz nākamo spēli, jāgatavojas tai. Mums gan tik un tā dažreiz bija arī smagāki treniņi pēc zaudējumiem (smejas). Tad, kad zaudē, tad aizmirstās nogurums, aizmirstās iepriekš plānotais. Sports jau ir tādas prāta spēles.

Par prāta spēlēm runājot, tu kādu laiku gāji pie sporta psihologa un strādāji pie šī aspekta. Kā tu nonāci līdz tam?
- Tolaik neticēju saviem spēkiem, visu laiku biju satraukts, pārdzīvoju par lietām. Individuālās sagatavošanas basketbola skolas treneris Jānis Šults man ieteica aiziet pie sporta psiholoģes. Sākām lēnām strādāt. Sākumā man bija attieksme “kas tas tāds vispār ir?” Iegāju kabinetā ar domu “kas tas te vispār tagad būs?” Viņa mani uzreiz atsēdināja, pašam palika kauns (smejas). Palēnām, palēnām sākām strādāt. Bija lietas, ko runāju ar viņu, bet nekad nebiju runājis pats ar sevi. To, ko zini, bet negribi atzīt pats sev. Katram ir tādas lietas. Man palīdzēja. Gāju trīs gadus, bet vairs ne, nejūtu pēc tā vajadzību. No tā nav jākaunas, ar to ir jālepojas, ka strādā ar sevi. Tas ir tavs ķermenis, tava galva, ar ko tev jādzīvo. Iesaku jebkuram, kam ir kādas mentālās problēmas, slikta pašsajūta. Jāiet un jādara.

Šis skanēs banāli, bet - pirmais solis ir atzīt, ka tev ir problēma, vai ne?
- Jā, un sabiedrība to nosoda un padara tevi par kaut kādu jocīgo. Īstenībā cilvēks ir vienkārši nedaudz pazudis vai arī varbūt tieši ar atvērtāku prātu nekā lielākā daļa sabiedrības. Uzskatu, ka tā ir laba un vajadzīga lieta.

Atpakaļ pie sporta. Esi pabijis stipros čempionātos Spānijā, Itālijā, VTB līgā, Turcijā, Grieķijā - kāds izskatās Polijas čempionāts uz to fona?
- Uz tā fona vājāks. Protams, ir zemāks spēlētāju līmenis. Tevis nosauktajās līgās ir citas finanses un atkal nonākam pie tā paša - vairāk finanšu nozīmē labākus spēlētājus un labāku visu čempionātu. Tai pašā laikā es negribu teikt, ka Polijā ir slikts līmenis. Normāls, vidējs Eiropas līmenis.

Jā, jo, lai gan “Anwil” ir viens no top klubiem Polijā, tāpat sezonā sakrājāt piecus zaudējumus.
- Pirmkārt, ja spēlē Eiropā, kur it kā ir lieli mērķi, bet nākamā spēle jāaizvada vietējā čempionātā, mazliet pazūd motivācija, kamēr pretiniekiem tieši otrādi - viņi brauc spēlēt pret čempioniem. Jāmāk šo sitienu turēt. Vienubrīd komandai bija smags brīdis, kad zaudējām vai slikti spēlējām vairākas spēles pēc kārtas. Jāņem vērā gan arī tas, ka trenerim ir ļoti atšķirīga sistēma nekā ierasti, un bija vajadzīgs laiks, lai visi saspēlētos.

Kāda ir šī sistēma?
- Grūti pat izstāstīt. Noteikumi aizsardzībā pavisam citādāki nekā bijis līdz šim. Trenerim patika mainīt aizsardzības un spēles laikā spēlētājiem ļoti juka. Pagāja laiks un pienāca brīdis, kad viss aizgāja. Tāpēc šādās komandās ir labi, ja izdodas sastāvu saglabāt divus gadus. Ja katru gadu ņem jaunus spēlētājus, tad ir ļoti grūti.

Tāda kā matemātika basketbola laukumā?
- Piemēram, pēcspēles analīzē bija liela lapa ar plusiem un mīnusiem katram spēlētājam - kādi bloki pielikti, kas izdarīts aizsardzībā un tamlīdzīgi. Ļoti plaša informācija. Tas nav slikti, tagad jau visi tā dara. Galvenais, lai spēlētāji uztver šo informāciju.

Tas, ka Polijai nav Eirolīgas komandas, ir likumsakarība vai tomēr redzi, ka no šī čempionāta varētu nākt viena komanda, kas nekristu ārā Eirolīgā?
- Varētu būt, kā bija jau pirms vairākiem gadiem, kad Eirolīgā spēlēja “Asseco Prokom”. Eirolīgā vajag lielu budžetu, bet Polija ir liela valsts, te to varētu savākt.

Pats šosezon atkal spēlēji Čempionu līgā - piecas uzvaras 14 spēlēs un 6.vieta B grupā. Priekšā jums komandas ar skaļiem un arī ne tik skaļiem vārdiem. Līdz 4.vietai trīs uzvaras - kur palika vieta “play-off”?
- Viss bija pašu rokās, bet pēc Čeisa Saimona savainojuma sākās melnā strīpa. Zaudējām izbraukumā “Antwerp”, “Pau-Orthez”, mājās “Banvit”, galotnēs zaudējām “Hapoel” un AEK. Protams, saka, ka veicas stiprākajiem. Žēl, ka mēs netikām.

”Anwil savulaik spēlējusi vesela virkne Latvijas basketbolistu - Jānis Blūms, Armands Šķēle, Gatis Jahovičs, Rinalds Sirsniņš. Vai viņus atceras?
- Jā. Pret Blūmu vēl sanāca uzspēlēt pirms sezonas, kad ar VEF aizvadījām pārbaudes maču. Jahovičs bija pēdējais pirms mums, kas ar “Anwil” bija izcīnījis Polijas kausu. Kā komandā latvieši, tā kauss (smaida).

Tad varbūt jāpaliek?
- Jābrauc uz citu valsti, kur neesmu bijis - dažas tikai palikušas (smejas). Ja nopietni, neviens nezina, ko sagaidīt un kas būs tālāk. Pagaidām par nākamo sezonu nav vispār nekādas informācijas.

”Anwil” fani ir pazīstami ar savu lojalitāti komandai. Kā tas izpaudās?
- Atmosfēra zālē ir vienkārši… wow! Tiešām wow! Fani šeit dzīvo līdzi tā, kā nekur citur, kur esmu bijis. Un es esmu spēlējis gandrīz visās valstīs (smejas). Katru spēli ir pilna zāle, cilvēki tribīnēs ārdās, ir karogi, dziesmas. Izbraukuma spēlēs puse tribīņu ir “mūsējās”. Biju dzirdējis, bet domāju - tā jau visi saka par saviem faniem. Fani mūs gaida arī pirms treniņiem pie zāles, te var mazliet pabaudīt statusu. Veikalā skatās, ko groziņā liec un tad raksta, kurš ko nopircis (smaida). Pirms dažiem gadiem esot bijusi situācija, ka klubam nepietika naudas, un līdzjutēji paši sametās, lai klubs parakstītu spēlētāju. Nezinu, cik daudz šajā stāstā ir taisnības, bet tā runā. Pēc zaudētas spēles mūs pie zāles gaidīja aptuveni 50 dusmīgi fani. Viņi šeit dzīvo līdzi komandai līdz kaulam. Tas ir tas skaistums sportā, ko var izbaudīt. Kad zini, ka katru spēli aiz tevis ir 5000 cilvēku, kas gatavi par tevi celties un krist - tās ir emocijas, ko nevar dabūt nekur citur.

Tā ir arī sporta jēga? Kas ir profesionālā sporta jēga?
- Atskaitot naudas pelnīšanu… Tā arī ir jēga un tie, kas saka, ka tā nav - melo. Sporta jēga ir iedvesmot citus cilvēkus. Kad spēlē spēli, esi uz skatuves, kur uz tevi visi skatās. Bērni, kas arī grib to darīt. Viņi iet mājās ar degošām acīm. Tāpēc ir jāiet laukumā, jācīnās, jābūt emocionālam, lai cilvēki redz, ka esi tajā visā iekšā ar sirdi un dvēseli.

Par naudas pelnīšanu runājot, sportisti saņem lielas algas, bet tai pašā laikā nes lielu upuri attiecībā pret savu personību - ne tikai fiziski.
- Profesionālais sports ir labs - tas, ko lasi Sportacentrā vai redzi Instagramā, bet īstenībā… ja prasi, vai gribētu, lai mans dēls profesionāli spēlētu basketbolu, es nezinu. Es gribētu, lai viņš sporto, bet - vai profesionāli? Ja vari nopelnīt iztiku, tad jā, bet citādi - tas nav to vērts. Es ārzemēs esmu jau no plus mīnus 20 gadu vecuma, un dzīve desmit gadus pagājusi kā vienā trakā skrējienā. Daudz kas palaists garām.

Laiks sezonā un laiks vasarā mājās - tā nav kā dzīvošana duālā pasaulē?
- Tas ir kā ielēkt jaunā laivā un gribēt visu noķert, visur paspēt. Citiem dzīves iet uz priekšu un aiziet nedaudz citu ceļu. Tu nevari skriet pie visiem, lai viņi pielāgojas tev. Profesionālais sports ir labs, bet tai pašā laikā arī slikts. Ir savu plusi, ir savi mīnusi. Es neko nenožēloju. Man paveicies, ka esmu spējis spēlēt labās līgās. Bet jauniem čaļiem galvenais ir mācīties, jābūt B plānam, jo nekad nevari zināt, vai spēlēsi, nevari likt visu kārti uz basketbolu. Tas jāsaprot arī vecākiem, ka bērnus nevar tikai stumt pret viņu pašu gribu. Visam jānotiek organiski.

Esi iesaistījies dažādos projektos ārpus basketbola. Kas ir “Bubberts”?
- Tas ir bērnudārzs Salaspilī, ko mēs ar brāli un viņa topošo sievu izveidojām. Vairāk gan viņi, es tikai piedalījos. Atbildīga, bet forša lieta. Brālis dzīvo Salaspilī, un bija problēma ar to, ka nebija bērnudārza, viņš mani uzrunāja. Atradām telpas, paši izremontējām un tagad ir pilns ar bērniem. Jādomā par izplešanos. Ikdienas darbā neiesaistos, tā ir viņu lieta.

Pieļauju, ka krietni vairāk iesaisties nometnes “Esi soli priekšā” veidošanā.
- Jā, tā ir mana sirds lieta. Ienāca prātā pirms pāris gadiem, un viss ir labi aizgājis. Nometne ir ļoti laba lieta, man ļoti patīk, bērni interesējas un piedalās, viņi grib trenēties un mācīties. Uzskatu, ka man ir liela pieredze basketbola ziņā un varu dot to tālāk. Nevienu nešķirojam, pagājušogad piedalījās arī meitenes. Kad jūti, ka vari dot bērniem kaut ko, tas ir vēl viens veids, kādā sports dod piepildījumu. Mums ir laba komanda - bez manis piedalās arī Rihards Kuksiks, Andrejs Šeļakovs, Arvis Justs un Jānis Šults. Nezinu, vai nometne būs šogad. It kā jau viss sarunāts, bet, ņemot vērā situāciju, nevaru pateikt. Mums ir lielāki mērķi, bet nometne ir pirmais solis.

Tas ir skats nākotnē uz brīdi, kad vairs nenodarbosies ar basketbolu kā profesionāls spēlētājs?
- Jā. Nezinu gan, vai gribētu trenēt bērnus. Tas paņem ļoti daudz enerģijas un vakarā esi iztukšots. Varu tikai aplaudēt bērnu treneriem, kas to var darīt ikdienā. Tai paša laikā pēc kāda laika tu redzi augļus savam darbam un no tā barojies.

Jāapsveic ar ģimenes pieaugumu - šī iemesla dēļ arī nevarēji palīdzēt Latvijas izlasei februārī. Kā jūties jaunajā tēva statusā?
- Savā ziņā Dieva dāvana, ka varu būt visu laiku mājās. Dēls jūt, ka tētis mājās un ir blakus. Ir ļoti forši - visiem, kam ir, tie zina, visiem, kam nav, novēlu lai būtu. Teikšu godīgi, to sajūtu nekur citur nevar iegūt, tikai šādi. Tā ir īstā laime, tā ir īstā dzīve.

Man tuvojas Jēzus vecums, varbūt tāpēc mani sākuši interesēt tādi eksistenciāli jautājumi. Arī tu neesi tālu no šī vecuma, tāpēc gribu dzirdēt tavas pārdomas par šo jautājumu - kāda ir dzīves jēga?
- Dzīves jēga ir ģimene. Rūpēties par savu ģimeni - tā ir mana dzīves jēga. Man nekas svarīgāks par to nav. No tā viss sākas, tas ir pats pamats. Tālāk jau viss pakārtojas tam.

     [+] [-]

, 2020-04-09 20:35, pirms 4 gadiem
Pozitīvs personāžs