Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:135, Did:0, useCase: 3

Šķēle: "Spēle Bulgārijā bija smagākā, kādā esmu piedalījies"

Andrejs Siliņš

Šķēle: "Spēle Bulgārijā bija smagākā, kādā esmu piedalījies"
Aigars Šķēle. Foto: FIBA

Latvijas basketbola valstsvienības aizsargs Aigars Šķēle šajā sezonā pārstāvēja Roberta Štelmahera trenēto Igaunijas superklubu Tallinas “Kalev/Cramo”, spēlējot gan Latvijas-Igaunijas līgā, gan VTB Vienotajā līgā. Sarunā ar Sportacentrs.com Aigars stāsta gan par šo sezonu, gan atceras pagājušo sezonu Francijā, ar Valmieru izcīnīto Latvijas čempiontitulu, kā arī saglabā optimismu, runājot par Latvijas izlases izredzēm kvalificēties 2022. gada Eiropas čempionāta finālturnīram.

Intervija klausāma arī audio formātā visās populārākajās audio straumēšanas vietnēs (meklētājā raksti “Sportacentrs.com”).

Vakar (saruna notika otrdien - A.S.) “Sporta tarkšķī” ar kolēģiem un citiem Sportacentrs.com lietotājiem meklējām spilgtākās uzvaras Latvijas sportā. Kas tev nāk prātā pirmais, ja jānosauc kāda liela/spilgta uzvara?
- Hmm… Noteikti hokejistu uzvara pret Krieviju 2000. gadā. Basketbolā… (ilgi domā) Varbūt senākos laikos, jo līdz galam nekad nav izdevies kaut ko izcīnīt, kaut ko lielu un spilgtu. Izšķirošajās spēlēs parasti Latvijai basketbolā kaut kas pietrūkst. Varbūt 1935 gads, kad Latvija kļuva par Eiropas čempioni. Citos sporta veidos - Mairis Briedis izcīnījis lielas uzvaras, Ernests Gulbis uzvarējis top spēlētājus. Latvijā ir daudz labu sportistu, bijuši daudz lieli sasniegumi.

Kas tev pašam ir spilgtākā uzvara vai panākums?
- Ar “Ventspili” divreiz uzvarējām Tenerifi. Šogad ar “Kalev” ļoti pārliecinoši apspēlējām Kazaņas “Unics”. Ar izlasi… jāpadomā, jo uzreiz nekas nenāk prātā. Šķiet, nav bijis nekas tāds “wow” un negaidīts. Izlasē esmu bijis tajā laikā, kad mums tiešām ir stiprs sastāvs un uzvarām būtu jābūt, nav tā, ka mēs kā pastarīši kaut ko būtu uzvarējuši. Ja būtu uzvarējuši Slovēniju [2017. gada Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā], tad tā noteikti būtu spilgtākā uzvara. Domāju, ka spilgtākās uzvaras vēl priekšā.

Man jau šķita, ka pieminēsi Valmieras sastāvā izcīnīto Latvijas čempiontitulu…
- Jā, protams! Kā es to varēju aizmirst! (smejas) Uzvarējām septīto spēli savās mājās - tas ir kaut kas īpašs. Turklāt vēl kopā ar brāli [Armandu Šķēli], tas bija ļoti forši.

Tā sezona droši vien bija pilna daudz īpašiem notikumiem un apstākļiem - joprojām vienīgā reize, kad čempiontitulu izcīna komanda ne no Rīgas vai Ventspils, jums sezonas laikā bija treneru nomaiņa, finālsērijā bija milzīga ažiotāža…
- Jā, ne tikai tribīnes bija pārpildītas, bet ārpus olimpiskā centra bija uzlikts ekrāns, lai cilvēki, kas netiek iekšā, var skatīties spēli turpat pie zāles. Varētu būt, ka kas tāds Latvijā bija pirmo reizi.

Kādas vēl spilgtas atmiņas palikušas no tās (2015/2016) sezonas?
- Tevis jau pieminētā treneru maiņa (Aināra Zvirgzdiņa vietā komandas grožus vispirms pārņēma Gatis Melderis, pēc tam Roberts Štelmahers - A.S.), klubs atrada īsto treneri, ar ko uzvarējām. Nebija viegli, bet beigās regulārajā sezonā bijām priekšā gan “Ventspilij”, gan VEF. Protams, pats spilgtākais bija tas pēdējais mačs finālsērijā. Kopumā man pašam bija daudz labu spēļu tajā sezonā, negaidīti izdevās uzspēlēt kopā ar bračku...

Tas bija negaidīti?
- Jā. Viņš sezonu sāka “Baronā”, tad vienu dienu mūs abus kopā uzaicināja uz [sporta raidījumu] “Overtime”. Laikam [Valmieras kluba tā laika ģenerālmenedžeris] Mārtiņš Bērziņš pamanīja, ka Armands ir prom no “Barona” un piezvanīja viņam. Pēc pāris dienām Armands jau bija Valmierā.

Pieļauju, ka iepriekš nebijāt kopā pavadījuši laiku tik ilgi un intensīvi. Vai attiecības jūsu starpā mainījās tajā sezonā kaut kā mainījās?
- Iespējams. Ikdienā visu laiku bijām kopā - treniņos, pusdienās, vakariņās. Vienīgi negulējām kopā (smejas), bet visādi citādi - visu laiku bijām viens otram blakus. Mūsu kompānijā bija arī Raimonds Gabrāns, tā bija mūsu brigāde (smejas). Trenējāmies un padarījām viens otru labākus.

Sevi pierādīt Valmierā - tas bija arī personīgais izaicinājums parādīt, ka vari vairāk? Iepriekš biji VEF, kur īsti pie spēles laika netiki…
- Tā arī bija, varu teikt godīgi. Biju VEF komandā, bet īsti pēc sava savainojuma tur nebiju vajadzīgs. Varbūt ar laiku es būtu iespēlējies, bet gribēju uzreiz spēlēt. Negribējās Latvijā sēdēt uz soliņa. Tas bija mans lēmums - aiziet parunāties ar [VEF] treneri, pastāstīt savu redzējumu par situāciju, un aģents atrada iespēju Valmierā. Viņiem tajā brīdī bija pieslēdzies [ģenerālsponsors] “Ordo”, līdz ar to arī finansiāli viss bija labi. Pirmā pussezona Valmierā nemaz nebija tik laba, iespēlējos tikai uz beigām. Atnāca treneris Zvirgzdiņš, kurš teica, ka viņam vajag komandā mani. Noslēdzu divu gadu līgumu. Redzēju, ka ir labs sastāvs, laika gaitā pievienojās Akselis Vairogs, Artūrs Bērziņš, mans brālis un Kvameins Mičels, un mums izveidojās labs kolektīvs. Jutu, ka varam kaut ko sasniegt, atlika tikai izdarīt. Tas tiešām bija foršākais, ka finālā uzvarējām VEF. Man bija iekšā tāds kā dzinulis, jo pie VEF man nebija sanācis tik labi, kā gribējās, tāpēc ļoti vēlējos uzvarēt. Sanāca.

Citreiz tajās reizēs, kad tik ļoti kaut ko grib, notiek tā saucamā “pārdegšana”. Tev nebija tādu problēmu?
- Nē. Biju labā formā un, pat ja nesanāca gūt punktus pašam, varēju palīdzēt komandai citos veidos - aiziet garām, izmest ārā kādam citam. Sanāca ļoti laba sezona.

Pēc Valmieras titula diezgan ātri vasarā parakstīji līgumu ar “Ventspili”. Nebija doma nogaidīt, ja nu varbūt parādās kāds variants ārzemēs?
- Nē, vajadzēja vēl kādu laiciņu Latvijā. Tā bija pirmā tāda tiešām labā sezona augstā līmenī, bet joprojām starp visai jaunu sastāvu. “Ventspilī” man atkal bija sevi jāpierāda starp pieredzējušiem spēlētājiem, tur bija [Kristaps] Janičenoks, [Māris] Gulbis, Villijs Dīns. Es vēl salīdzinoši biju jaunais. Man bija jāiet un jāpierāda sevi atkal no jauna. Atceros, ka pirmās sezonas laikā bija grūti brīži. Sākums bija labs, bet pēc tam mistiskā veidā pazuda pārliecība un nevarēju ilgu laiku tikt atpakaļ. Sajutu pārliecību tikai uz pašām beigām, bet tad jau bija par vēlu, zaudējām Latvijas finālā VEF ar 0-4.

Pēc Valmieras titula Štelmahers aizbrauca uz Poliju. Toreiz neaicināja līdzi?
- Nē, nebija nekādas runas par to.

Otro sezonu Ventspilī noslēdzi gan ar Latvijas titulu, gan ar finālsērijas MVP atzinību. Tajā brīdī juties nobriedis ārzemēm?
- Jā, ļoti gribēju uz ārzemēm. Atceros, ka Spānijā [“Fuenlabrada” jauniešu sistēmā] pavadīju labu laiku. Esot ārzemēs, ir citādāka domāšana, mentalitāte, motivācija, viss pārējais. Biju jau pietiekami nospēlējis Latvijā un gribēju tiešām atkal projām. Francijā sākums bija ļoti labs, bet kaut kas uz beigām nesanāca. Treneru maiņa mani izsita no līdzsvara.

Kāpēc, esot ārzemēs, ir cita motivācija?
- Dzīvo viens vai ar ģimeni, bet apkārt nav nekas cits, par ko domāt. Tāpat uz spēlēm vienmēr ir pilnas tribīnes, visa sajūta veidojas citādāka. Ja vietējo valodu nesaproti, tad arī nezini, kas notiek apkārt, vienkārši ej un dari savu darbu. Man tiešām patika laiks Francijā.

Cik vērtīgs ir Latvijas čempiontituls un finālsērijas MVP balva kontekstā ar nākamā līguma meklējumiem. Vai pēc tevis stāvēja rinda ar klubiem?
- Nē, tā nebija. Bija kaut kādi varianti, piemēram, Izraēlā, bet uz turieni negribēju braukt.

Kāpēc?
- Šķita, ka esmu pelnījis kaut ko citu. Lai gan čempionāts varētu būt līdzīgs Francijas līgai, daudz atlētisku spēlētāju, daudz amerikāņu. Pēc tās “Ventspils” sezonas nekad nedomāju, ka braukšu uz Franciju. Gaidīju kaut ko citu. Beigās nebija baigo variantu, klāt bija augusts un bija jāslēdz līgums ar Antibas “Sharks”.

Ja skatāmies tikai uz statistiku (8,0 punkti, 2,3 atlēkušās bumbas, 2,1 rezultatīva piespēle), sezona Francijā nebija slikta. Reāli sezona sanāca saraustīta, vai ne?
- Ja visa sezona būtu bijusi tāda, ka spēlēju 15-20 minūtes, tad uz to skatītos citādāk. Bet bija tā, ka sezonas pirmajā pusē spēlēju pat 30 minūtes, metu ap 13-14 punktiem spēlē. Pēc tam vienkārši vairs nezināju, kā bumbu dabūt cauri tīkliņam. Pēc trenera maiņas pirmā spēle sanāca laba, bet tad nākamajā spēlē aizmetu garām trīs trīspunktniekus pēc kārtas, mani noņēma malā un vairs nebiju vajadzīgs komandā. Gāju trenēties individuāli, bet tas neatmaksājās…

Palika sajūta, ka tev netiek dota godīga iespēja?
- Jā, tā var teikt. Komanda visu laiku grozījās tabulas lejā, un, saprotot, ka nebūs, treneris sāka laukumā laist vairāk vietējos spēlētājus. Parasti šķiet tā - ja esi ārzemnieks, tev jādod rezultāts. Francijā ir astoņi ārzemnieki [komandā] - ja tev neaiziet, nāk nākamais.

Iepriekš Latvijā biji cīnījies par čempiontituliem, Francijā bija jācīnās par neizkrišanu no augstākās līgas. Kas vairāk “dod pa smadzenēm”?
- Protams, otrais variants. Pirmkārt, visu laiku ir spiediens. Ja ar “Ventspili” visā sezonā tikām pie 4-5 zaudējumiem, tad Francijā mums bija deviņi zaudējumi, sākot sezonu… Mūsu pašu skatītāji mūs izsvilpa. Beidzot bija jāsāk uzvarēt. Tad, kad tas beidzot izdevās, šķita, ka maisam gals vaļā. Uzvarējām divas spēles pēc kārtas un šķita, ka esam sapratušies, ka tagad aizies. Tā nenotika. Bija daudz iespēju neizkrist no līgas, bet neizmantojām tās.

Kā juties brīdī, kad saprati - tavu komandu izsvilpj savi līdzjutēji?
- Mani jau brīdināja par to, ka tā varētu būt. Viņiem tā bijis iepriekš.

Antibas “Sharks” pēc savas kapacitātes arī ir klubs, kas pārsvarā dreifē starp augstāko un otro līgu.
- Tāds ir arī budžets - viens no mazākajiem augstākajā līgā un pat otrajā līgā nav ar lielāko budžetu. Šosezon otrajā līgā viņiem atkal bija ļoti slikts sākums, bet tad uzvarēja vairākas spēles pēc kārtas. Šim trenerim bija tāda interesanta sistēma, varbūt nebija pareizie spēlētāji piemeklēti. Lai gan šosezon pie viņiem spēlē Roko Ukičs, kas ir spēlējis NBA un Eirolīgā. Viņiem pēc vārdiem ir labi spēlētāji, bet nevarēja to pārnest laukumā.

Tu vienmēr seko līzi savām bijušajām komandām?
- Jā, man interesē, kā viņiem iet.

Divām vairs seko nevar - ne “Barons”, ne Jūrmalas vairs nav.
- Tā sanāk! (smejas) Bet Latvijas līgai vienmēr sekoju līdzi. Arī Francijā skatījos Latvijas līgas spēles.

Ukičs ir karjeras beigu posmā un varbūt finansiālie nosacījumi bija pārāk labi, lai atteiktos no piedāvājuma. Pieļauju, ka tu šajā karjeras brīdī nebūtu gatavs spēlēt otrajā līgā, bet vai klubs nepiedāvāja?
- Sezonas laikā ļoti gribēja. Treneris teica, ka es labi spēlējot un ka viņš gribot ap mani veidot nākamās sezonas komandu. Tad, kad viņu atlaida, tad arī tas vairs nebija aktuāli. Uz otro līgu… Nē. Lai ko man piedāvātu, es negribētu tur spēlēt. Basketbols tur ir… pat grūti pateikt, kāds. Daudz atlētisku, netalantīgāku spēlētāju, kas mēģina visu ar spēku. Arī augstākajā līgā bija komandas, kas spēlēja tādu haotisku skrien un met basketbolu.

Lielajās valstīs kā Spānija, Itālija, Vācija, Francija klubi cenšas spēlētājus noturēt komandā vairākas sezonas vai arī priekšroku dod tiem spēlētājiem, kas jau ir spēlējuši konkrētajā čempionātā. Vai tev nebija piedāvājumu no citiem klubiem Francijā?
- Sezonas laikā bija diezgan nopietna interese, jo man padevās tiešām labs sākums. Pēc sezonas kaut kādi varianti bija, bet ne līdz galam. Beigās nekas konkrēts nebija. Diezgan ātri parakstīju ar “Kalev”. Roberts Štelmahers man piezvanīja un prasīja, vai negribu iet viņam līdzi uz Tallinu. Sapratu, ka neko negribu gaidīt, labāk ātrāk skaidrība un varu atkal no jauna pierādīt sevi. Šķita, ka jāsper solītis atpakaļ, lai gan no otras puses - “Kalev” spēlēja arī VTB līgā, un tas ir lielisks veids, kā sevi pierādīt pret augstāka līmeņa komandām.

Ja būtu bijis konkrēts piedāvājums Francijā, tu paliktu? Tev patika tur spēlētais basketbols?
- Atkarīgs no komandas. Bija vietas, kur tiešām negribētu braukt, bet bija komandas, kas spēlēja labi - tā, kā man patīk. Gudrāk, vairāk komandas spēles. Jo ir komandas, kur katrs, kurš dabū bumbu, iet pats pāri laukumam un met traku metienu.

Pret tādiem arī daudz grūtāk spēlēt.
- Ļoti grūti! Viņi izmet divreiz vairāk metienu un uz to apjomu arī iemet divreiz vairāk (smejas).

Vai sadzīviskajā ziņā Francijā tev patika?
- Mums komandā viss bija ļoti labi, īpaši vietējie džeki. Laba vieta, auto, dzīvoklis, blakus jūra. Zāle mums bija ideāla - viena no labākajām, kādās esmu bijis.

Pievienojoties “Kalev”, galvenā motivācija bija sevis pierādīšana no jauna vai savu lomu spēlēja arī finansiālie nosacījumi?
- Varu teikt godīgi, ka uz “Kalev” aizgāju par mazāku samaksu nekā Francijā. Zināju, ko treneris Štelmahers grib no manis un VTB līga - tie bija galvenie faktori.

Tas, ka treneris tev piezvana un aicina, droši vien jau ir pirmais labais signāls? Mēdz būt tā, ka kluba vadība izvēlas spēlētājus.
- Tas dod patīkamu pārliecību, ka tevi grib tieši treneris, nevis kāds cits klubā. Turklāt vēl latviešu treneris, kuram arī palīdzēja latvietis - ar Akseli [Vairogu, Štelmahera asistentu] kopā vēl spēlējām.

Kā tevi uzņēma Tallinā?
- Ļoti labi. Nevaru sūdzēties ne par ko.

Sezonas laikā brīvajās dienās bieži sanāca atbraukt uz Rīgu?
- Ja godīgi, gandrīz vispār nebraucu uz Rīgu. Tikai tad, ja Rīgā bija spēle, piemēram, rpet VEF, tad pēc tās paliku mājās. Jā, uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu biju, bet īpaši vairāk nē. Ceļš patiesībā sanāk diezgan garš, tās tomēr ir četras stundas vienā virzienā, bet nākamajā dienā jau jābrauc atpakaļ. Nebija tā vērts.

Esi spēlējis abos lielajos Latvijas klubos, tagad Igaunijas lielākajā klubā. Tie ir salīdzināmi lielumi?
- Tiešām līdzīgi. Vienīgais mīnuss “Kalev” ir tas, ka nav savas zāles. Bieži nācās mainīt zāles, jo “Saku Suurhall” visai bieži notika citi pasākumi. Tas bija vienīgais mīnuss. Viss pārējais - ļoti līdzīgi. Nodrošināja auto, labu dzīvokli, ar organizāciju viss bija kārtībā.

Cik bieži tev atgādināja, ka tavs brālis ir Armands Šķēle un ka arī viņš ir spēlējis “Kalev”?
- Varbūt sākumā nedaudz, bet vēlāk vispār par to nerunāja. Igauņi stāstīja stāstus, bet tas arī viss. Ne skatītāji, ne vadība to neuzsvēra. Viņam bija labas sezonas Tallinā, palīdzēja izcīnīt čempiontitulus. Kad viņš pāris reižu atbrauca ciemos, visi atcerējās un silti sagaidīja.

Kā Igaunijā kopumā ar basketbola popularitāti?
- VTB līgā pret top komandām spēlējām lielajā arēnā, bet pārsvarā spēlējām mazajā zālē. Tur uz VTB līgas mačiem bija pilns, uz Latvijas-Igaunijas līgas spēlēm gan nē. Uz spēli pret CSKA bija rekordliels apmeklējums klubam VTB līgā (oficiālajā protokolā 5000 skatītāju - A.S.). Cik redzēju, arī uz izlases spēlēm nāca daudz līdzjutēju. Basketbolu Igaunijā mīl.

Ja pieminēji Igaunijas izlasi, tad jājautā par vienu no taviem komandas biedriem - 21 gadu vecais Sanders Raieste spēlē izlasē un tagad pieteicies NBA draftam. Kādus tu redzi viņa griestus basketbolā?
- Viņš ir garš, atlētisks trešais numurs. Viņam noteikti ir vēl daudz, pie kā pielikt. Metiens vēl nav tas stabilākais. Man patika, ka pēc izlases pārtraukuma viņš atgriezās ar daudz lielāku pārliecību. Viņš pēdējās spēlēs jau mums bija liels palīgs. Domāju, ka viņa īsto potenciālu vēl neredzēju. Viņam ir iekšā. Nezinu, vai NBA līmenī, bet to rādīs laiks.

VTB līgā izcīnījāt astoņas uzvaras 20 spēlēs, kas sezonas pārtraukšanas brīdī deva piekto vietu. Tikpat uzvaru bija vēl vairākām komandām, kas bija zemāk. Būtu noturējušies “play-off” zonā?
- Jā. Problēmas radīja tas, ka sezonas laikā nomainījām daudz ārzemnieku, bet tagad mūsu garie spēlētāji beidzot bija sākuši iespēlēties. Šķiet, visas atlikušās spēles bija “ņemamas” - pret komandām, kas atradās zemāk par mums, divas spēles mājās un divas izbraukumā. Viss bija pašu rokās, tāpēc domāju, ka mēs būtu palikuši “play-off”.

Esi uzspēlējis Francijas līgā un VTB līgā. Vai šīs līgas var salīdzināt?
- Kā kura komanda. Piemēram, “Avtodor” vai “Enisey” spēlēja līdzīgi Francijas līgas basketbolam - kam bumba, tas skrien un met. Bet, piemēram, pret “Zenit” spēlēt ir vieglāk, jo viņi spēlē gudrāk, pareizāk un paredzamāk. Zini, ka pirmajās uzbrukuma sekundēs neviens neizmetīs. Ja pretī nāk pieci amerikāņi, jebkurā brīdī kāds var “izšaut”.

Pieminēji “Avtodor” un tieši pret viņiem atdevi desmit piespēles. Tas ir tavs karjeras rekords?
- Man šķiet, ka Latvijas līgā ir bijis vairāk. Pret “Avtodor” sanāca daudz piespēļu abās spēlēs - viesos desmit, mājās deviņas.

Man vienmēr šķitis, ka tu pēc dabiskās pozīcijas esi otrais numurs. Kā tu jūties saspēles vadītāja pozīcijā?
- “Kalev” spēlēju kā otrais numurs. Jā, bija situācijas, kad [“Kalev” saspēles vadītājs] Kails Vinaless bija sagurušāks un man bija jābūt vairāk ar bumbu, bet kopumā - izlase ir vienīgā vieta, kur esmu spēlējis kā saspēles vadītājs. Kā pirmajam numuram jāspēlē aizsardzībā arī pret pirmo numuru, kas ved bumbu pāri laukumam, tas ir fiziski grūtāk. Un tad vēl pašam jāved bumba pāri laukumam. Man labāk patīk spēlēt kā otrajam, tad esmu svaigāks un varu labāk izveidot situācijas. Man jāpiestrādā pie izturības, pie labākas fiziskās sagatavotības, ja gribu spēlēt kā pirmais numurs.

Tu gribi?
- Nezinu… mūsdienās pozīcijas basketbolā ir tik ļoti izlīdzinājušās. Pirmais, otrais, trešais - ja vari piedriblēt un pārvest bumbu pāri laukumam, vari iesākt uzbrukumu. Ja vajag, varu, bet personīgi labāk darbojos tad, kad bumba jau ir pāri centram, nevis, ja man jānes tā nasta.

Tātad spēlēt februāra spēlēs izlasē vienlaikus laukumā ar [Artūru] Žagaru tev personīgi bija labāk?
- Jā, noteikti. Tajos brīžos biju svaigāks, jutos labāk. Vienreiz kaut ko izveidoja viens, citu reizi - otrs.

Ja par izlasi, tad jau minēji, ka bija fiziski grūti būt galvenajam saspēles vadītājam februāra spēlēs. Vai arī mentāli juti lielāku slogu?
- Gāju ar domu, ka man jāpalīdz komandai vairāk nekā jebkad iepriekš. Jutu, ka varu, bet pirmajā spēlē varbūt “pārdegu”. Pieņēmu stulbus lēmumus, pārdriblējos. Pats zinu savas kļūdas, cilvēki no malas var man tās neteikt. Varbūt gribēju izdarīt vairāk nekā vajadzēja.

Bosnieši un bulgāri arī spēlēja ļoti neparocīgi pret mums, daudz provocēja spēli viens pret vienu.
- Viņi spēlēja nenormāli fiziski. Nevienā VTB līgas spēlē neizjutu neko tādu. Tiesneši ļāva darīt, ko grib - turēt, raut, grūst. Bija jāpielāgojās. Beigās vēl neiemetu brīvus metienus un mazliet “aizvērās”. Sakoncentrējos uz otro spēli un nospēlēju labāk, bet beigās tāpat zaudējām. Nepaņēmām tādu spēli… Šis izlases sabraukums bija ļoti sāpīgs. It kā forši sezonas vidū izrauties un ar citiem latviešu džekiem kopā uzspēlēt, bet, ja neizdodas sasniegt rezultātu, tad ir, kā ir.

Spēlē Bulgārijā tev sanāca arī supermetiens līdz ar pirmā pagarinājuma beigām. Kurā brīdī saprati, ka tomēr ir mazliet par vēlu?
- Jau izmetot, sapratu, ka neskaitīs šādu metienu. Bet visi sāka skriet virsū un apsveikt, sāku domāt, ka varbūt tiešām atnāks atpakaļ par iepriekšējo spēli, kas neizdevās, bet šajā spēlē bijām cīnījušies līdz pēdējam.

Pirms mūsu sarunas pamocīju sevi un atkal noskatījos beigas spēlei pret Bulgāriju. Vēl pēdējā pamatlaika minūtē bija plus septiņi…
- Tā bija smagākā spēle, kādā esmu piedalījies. Ar tādiem metieniem. Viņi aizmeta garām soda metienus pie plus divi, es iemetu to trako metienu, [Dī] Bosts gandrīz no centra iemeta ar sodu. Nekad nebiju piedalījies tādā spēlē. Diemžēl mums tas viss beigās izvērtās slikti.

Tagad ir 0-2, nākamie divi mači ir izbraukumā, viens no tiem pret Grieķiju. Tumši mākoņi savilkušies virs Latvijas izredzēm kvalificēties Eiropas čempionātam. Uz turpinājumu skaties optimistiski?
- Ļoti optimistiski! Nekas nav zaudēts. Pirmkārt, ceru, ka pēc iespējas ātrāk atgriezīsies basketbols. Tad visi būs tik ļoti noilgojušies pēc atgriešanās laukumā. Šajās pirmajās spēlēs sapratām, ka varam spēlēt, ka neesam tik slikti, kā runāja apkārt. Nedaudz pietrūka. Katram jāsaprot savas kļūdas, jāsaprot stiprās vietas un domāju, ka mums vēl viss ir priekšā. Mēs vēl parādīsim.

Klausījies to, kas tika runāts apkārt?
- Grūti jau nedzirdēt, ja lielākā daļa runā tikai negatīvi. Pēc spēlēm sanācām visi kopā, sapratām, ka šis bija foršs posms. Jā, rezultāts nebija labākais, bet, ja būtu iekritis viens metiens vairāk beigās pirmajā spēlē vai pretiniekiem neiekritis otrajā spēlē, tad mums būtu bilance 2-0 un mēs būtu varoņi. Viss vēl ir priekšā. Zinām savas kļūdas un izdarīsim to, ko vajag izdarīt.

Šajās spēlēs vairāki spēlētāji debitēja izlasē. Atceries savu debijas maču?
- Jā, atceros, tas bija Igaunijā pārbaudes spēlē. Bija ļoti forša sajūta. Biju jauns, neviens vēl mani īsti nezināja, tikai kā Armanda brāli. Šķiet, pirmos punktus arī tieši tajā spēlē izdevās gūt.

”Instagram” lietotāja jautājums: vai un kā šobrīd trenējies?
- Jā, trenējos četrreiz nedēļā. Eju uz stieņiem, kur taisu uzdevumus un kačājos, bet vakaros veicu dažādus basketbola vingrinājumus un metienus.

Kā vēl pavadi laiku bez trenēšanās?
- Man ir interesanti, varu ar ģimeni pastaigāties. Pārsvarā starp treniņiem pavadu laiku ar bērnu. NOteikti varu ieteikt visiem aktīvāk pasportot, var paskatīties vecās filmas. Sportistiem tagad katru pirmdienu ir jaunas [ESPN dokumentālās filmas] “The Last Dance” sērijas. Skatos dokumentālās filmas, ne tikai par sportu.

”Instagram” lietotāja jautājums: vai paliksi “Kalev” komandā arī nākamsezon?
- Nē, ar “Kalev” līgums beidzies. Tagad gaidu. Kdu laiciņu būs vēl jāuzgaida. Vispirms jābeidzas šim [koronavīrusa] murgam. Sports nepazudīs, bet viss būs nedaudz citādāk. Būs atkal jāieskrienas.

Iepriekš izskanēja, ka “Kalev” klubs nonācis ārkārtīgi grūtā situācijā un nav skaidrības par nākotni kā tādu. Vai zini ko vairāk?
- Situācija ir tiešām smaga. Mums bija vienošanās par pēdējām samaksām, kas mums bija parādā. Bija jāvienojas par mazākām summām, lai klubs nebankrotētu. Klubs pastāvējis tik ilgi un gandrīz vienmēr bijis labākais valstī, bet līdz ar krīzes sākšanos atteicās sponsori, neko nevar izdarīt. Par nākotni nav skaidrības.

Ja tev atnāktu finansiāli vienādi piedāvājumi no klubiem Latvijā un ārzemēs, ko tu izvēlētos?
- Spēlēt mājās vienmēr ir forši, bet jāņem vērā, kur vēl [bez Latvijas čempionāta] tā komanda spēlētu. Jāskatās, kādas ambīcijas, mērķi, sastāvs. Tad arī varētu izlemt, kur labāk spēlēt.