Draugiem.lv
Facebook
TwitterBlūms: "Pēc zaudējuma slovēņiem līdz sešiem rītā klausījāmies latviešu mūziku"
Foto: Vladislavs Proškins/f64
Latvijas basketbola izlases kapteinis Jānis Blūms intervijā "Sporta Avīzes" oktobra numurā izvērtēja Eiropas čempionāta finālturnīru un atzina, ka pēc liktenīgā zaudējuma slovēņiem visa komanda nakti pavadījusi sarunās par basketbolu un dzīvi.
"Vasarā pirms vēl bija sācies treniņprocess, bija zināma nedrošība, kā tas tagad būs – ar Kristapu Porziņģi, ar Dāvi Bertānu. Kā visi tie čaļi izskatīsies kopā un kā sadalīs lomas – Dairis, Timma. Taču beigās viss sanāca ideāli, jo katrs saprata savu lomu, un mēs tiešām izveidojāmies par nopietnu spēku. Un mūsu pretiniekiem bija ļoti grūti, jo viņi varēja būt droši tikai par vienu lietu – ka KP savus punktus iemetīs. Bet to, ko katrā mačā izdarīs katrs no pārējiem – to nezinājām pat mēs paši," smejoties atzīst Jānis.
"Vienā Timma, nākamajā Dairis, tad Strēlnieks, Dāvis vai Šmits. Tie nav viens vai divi spēlētāji kā serbiem. Un nebija arī tā, ka mums viss balstītos uz trīspunktniekiem – bija garāmgājieni, postaps. Ātrs, skatāms basketbols. Skaidrs – aizsardzībā varējām nospēlēt labāk, īpaši pēdējo spēli, taču... Tāds ir tas mūsu spēles stils – avantūrisks. Mēs nemākam būt tik taktiski gudri kā serbi vai slovēņi."
"Vienkārši nemākam. Mums tas nav ielikts sagatavošanas pamatos – nav šādas bāzes," secina izlases kapteinis. "Es droši vien esmu vienīgais Latvijā, kas spēlējis pie sešiem dažādiem serbu treneriem, un pat es joprojām spēlēju avantūriski! Viņiem tas ir pavisam citā dimensijā, tas tiek mācīts jau kopš bērnības – katrs pieskaras tai bumbai, dažādas izspēlītes, iekšā-ārā spēle."
"Es pat nezinu, vai mums tas piestāvētu. Skaidrs, ka labāku aizsardzību vajag, nestrīdos, bet baidos, ka par aizsardzības komandu Latvija nekļūs nekad. Arī pie Obradoviča."
Pēc zaudējuma Eiropas čempionāta ceturtdaļfināla spēlē Slovēnijai latviešu basketbolisti nemaz nav gājuši gulēt, jo jau nākamajā rītā bija paredzēts lidot mājup. "Mēs visi kopā līdz sešiem rītā klausījāmies latviešu mūziku... Un tad pa taisno uz lidostu. Pasēdējām – visa komanda kopā, parunājām. Par spēli, par dzīvi, par turnīru. Par visu. Tā forši. Pēc tādām spēlēm miegs nenāk. Vienos atbraucām no dopinga kontroles, bet sešos jau bija jābūt lidostā – kāda tur gulēšana," saka Blūms.
Spēlētāji bija gatavi cīnīties par pirmām vietām, pēc zaudējuma ļoti pārdzīvoja. Ja kāds teiktu- čaļi jums 5. vieta, tas būtu kā ņirgāšanās.
Tas tik dažiem faniem tāds dīvains mierinājums 5. vieta. Citiem medaļas, mums atkal, jau kuru reizi vien pieredze, pieredze.
Kāpēc nebija šis medaļas, par to jau reti kāds grib domāt. Viss okei ir pieredze, gan jau kādreiz. . .
Tā pati Slovēnija jau ntos gadus kuļas par Eurobasket augšgalu un viņu uzvara ir pārsteigums, bet ne sensācija...
Un tā pieredzīte ir jākrāj ne tikai spēlētājiem, bet arī treneriem, valstij, skatītājiem, atbalstošajiem sektoriem utt.
Ja ntos gadus esam uzvarējuši mazāk spēļu, kā šogad vienā turnīrā, tad jā - pieredze. Nospēlēt gudrāk, pacietīgāk, KP, nemest pāri rokām pie -1. Spēt mainīt savu lēmumu un uzmest pa grozu vai atrast sodu, ja esi gājis uz grozu ar domu atspēlēt un ieraufi, ka visi ceļi ir nosegti utt...
Veiksme arī ir jānoplena.
Nevis izšaut tad, kad visās vadošajās komandās nav liela sauja līderu.
Ir jāpierāda, ka esam medaļu cīņas cienīgi. jānotur līmenis.
Panākums lielisks - mierīgi varēja būt labāk, augstāk - vēl divas spēles turnīrā... bet 5. vieta ir ļoti laba.
Kopā ar leišiem Eiropā tradīcijām visbagātākā
valsts, Eiropas klases spēlētāji vienmēr bijuši, nu jau vairāk kā 50 gadus.
Pirmie mūsu līmenim pievilka klāt un aizgāja garām dienvidslāvi, vēlāk spāņi, franči ,turki, grieķi. . . .un visi savu reizi tiek pie medaļām, nekrājot gadu desmitiem pieredzi. Latviešiem basketbolā ir viena no vislielākām pieredzēm!
Un tas ir visos sporta veidos, iesācēji var priecāties par n-tajām vietām, bet ne jau pieredzējusi, tradīcijām bagāta valsts, vai sportists.
Ņem jebkuru sporta veidu, komandu vai individuālo un visiem mērķis ir prmās vietas, dažreiz pat tikai zelta medaļa.
Šo, piemēram😁
Tas, kas ir svarīgi, ir cik ļoti skaistu basketbolu mēs rādījām. Ar šo spēli medaļas noteikti varēja gūt. Nu, neguva. Taču pozitīvāks skats ir tad, ja vari cīnīties par medaļām, bet iegūsti 5. vietu. Nekā tad, ja marinējies pa apakšu un izspied 8. vietu, paņemot kādu spēcīgāku izlasi aiz auss pa ceļam. Pozītīvāks skats ir tādēļ, ka virziens Latvijas basketbolam ir uz pareizo pusi.
Piektā vieta ar nesasniegtu potenciālu salīdzinot ar knapi izspiestu 8. vietu, ir daudz, daudz iespaidīgāka. Basketbols ļoti ilgi nav tik skaisti izskatījies Latvijā, un TAS ir tas skaistais!
Un par spēlētājiem, beidz. Diezgan bezjēdzīgi minēt to, ka spēlētājiem pofig par 5. vietu. PROTAMS, KA POFIG. Ja tu kā sportists negribi iegūt pirmo vietu un neesi apmierināts ar jebkuru citu, tad tu neesi sportists! Labrīt!!!
Fokuss par to sasodīto piekto vietu, ir tas, cik pozitīvs skats paveras uz mūsu basketbolu. Šī piektā vieta ir simboliska. Mēs priecājamies par spēlētājiem un viņu devumu, un nākotni, nevis tieši konkrēti par 5. vietu.
Sēdies.
visi to lieliski saprot.
Pagaidām tās rezerves mums gan nav tik bagātas, nekā serbiem, leišiem, turkiem, frančiem, via vēl kam. . .
Kaut ko tukšpauri palasi, paklausies ko saka treneri , speci, paši spēlētāji. . .
Tu par visiem gudrāks?
Un šo čempi pieminēs vēl ļoti ilgi, cik tad pagājis, tāds nieks vien. . .
Mums tomēr objektīvi tie labie spēlētāji šobrīd ir vairāk, nekā pirms gadiem septiņiem, astoņiem.