Drīz LBS prezidenta vēlēšanas - kurš atnesīs pārmaiņas?

Nevaru piekrist ilggadējam izlases kapteinim par to, ka netikšana uz Pasaules kausu ir traģēdija Latvijas basketbolam. Tā ir personīgā traģēdija atsevišķiem spēlētājiem. Izlasē jau ienākuši un turpina ienākt pārsvarā ārzemēs spēlējoši iepriekš nebijuša līmeņa talanti, kas dzimuši deviņdesmito gadu vidū vai otrajā pusē un viņiem vēl laika apliecināties izlasē vēl būs. Latvijas basketbolam kopumā šī varētu būt laba mācība, ja vien no šīs mācības tiks paņemts viss iespējamais. Bet par to pārliecības nav. Jo bija iespēja jau iepriekš apliecināt, ka var labāk. Piemēram, galvenā trenera izvēle Pasaules kausa kvalifikācijai. Atbalstīju Arni Vecvagaru pēc kļūšanas par galveno treneri un palieku pie sava - viņš izdarīja labāko savu iespēju robežās. Par basketbola lēmumiem vērts ņemt vērā kritiku no citiem amata brāļiem. Proti, treneriem, kuri paši ne reizi vien gājuši cauri tādām pašām situācijām un pieļāvuši tādas pašas kļūdas. Bet pieklājība aroda brāļiem biežāk liek paklusēt un uz āru nenest savas šauros lokos izteiktās pārdomas.

Mana kritika ir LBS virzienā par to, ka situācijai, kādu radīja FIBA un Eirolīgas strīdēšanās, nebija laicīga risinājuma galvenā trenera izvēlē. Laikus strādājot pie tā, lai treneris, kurš pārņem Ainara Bagatska iesākto, būtu gatavs savam darbam no pirmās minūtes (pirmie kvalifikācijas mači rādīja, ka Vecvagars vēl taustījās pēc strādājošām saiknēm laukumā, kas, manuprāt, ir saprotami un diezin vai kādam citam šādā situācijā būtu citādāk). Gribēju redzēt skaidrību jau pirms Eiropas čempionāta - kurš būs Bagatska pēctecis, uzreiz ar skaidru nostādni par basketbola jautājumiem arī pēc stāšanās amatā, lai jau laikus sadarbībā ar iepriekšējo treneri nonāktu pie vienāda redzējuma un nebūtu jātērē laiks, taustoties pēc no jauna ieviestas filozofijas vai kaut tikai nianšu īstenošanas dzīvē.

Nevis vispārējā eiforijā par Kristapa Porziņģa labvēlības (būsim godīgi - mūsdienās jebkura profesionāla basketbolista spēlēšana izlasē ir tikai viņa labvēlība pret savu valsti, nevis pienākums) radītajām mārketinga iespējām 2017. gada vasarā aizbildināties, ka vispirms jānospēlē čempionāts un tad jāgaida atbilde no Bagatska par darba turpināšanu vai neturpināšanu. Nešaubos, ka aizkulišu sarunās atbilde bija zināma jau laikus un, pat ja nebija, tad uzdevumam bija jābūt to stingri noskaidrot, lai jau sāktu rīkoties pie turpmākā. Domāšana ilgtermiņā. Ja valstsvienībai nav ģenerālmenedžera, kurš būtu pirmais atbildīgais par savas vīzijas īstenošanu, tad nav arī, no kura prasīt atbildību pēc neveiksmēm. Ērti. No otras puses - ģenerālmenedžeris nozīmē arī jaunu izdevumu pozīciju LBS budžetā. Tomēr, vai mūsdienīgā uz augstiem panākumiem mērķējošā valstsvienībā šī ir pozīcija, uz ko taupīt?

Man visvairāk sāp Latvijas čempionāta jautājums. Kamēr labākie talanti turpina aizplūst uz ārzemēm, vietējā klubu basketbolā situācija kļūst ar katru sezonu bēdīgāka. Saprotu, ka ir objektīvie apstākļi, kas traucē sasniegt ideālos mērķus vietējā čempionātā (sacensību sistēma, klubu atbalsts, mārketings u.t.t.), bet man ir izjūta, ka varētu vairāk. Šobrīd šķiet, ka tas ir palaists pašplūsmā. Kā šī gada Latvijas-Igaunijas līgas norise, kur iniciatīva būtībā ir pilnībā atdota igauņiem un no malas rodas iespaids, ka LBS ir priecīga par vienu ķēpu mazāk, ar ko ņemties. Ja tā nav, tad jautājums - kāpēc man, basketbola procesu vērotājam (kuram sanāk uzklausīt arī iesaistīto viedokļus), tā tomēr šķiet? Igaunijas klubu basketbolā naudas ir vairāk, tas sāp. Un, protams, ne jau LBS jārūpējas par katra kluba finansiālo stāvokli, bet iniciatīvu darīt kaut ko lietas labā gribētos jūtamāku. Var vainot politiskos lēmumus, taču tas norāda arī uz to, ka Latvijas it kā spēcīgākās sporta federācijas lobisti acīmredzot tomēr nav pietiekami varoši, lai panāktu savam un pie reizes visam Latvijas profesionālajam sportam kaut saprātīgai dzīvošanai (nevis knapai dzīvības vilkšanai) nepieciešamo. Un līdzīgi arī ar Latvijas-Igaunijas-Lietuvas dāmu apvienoto čempionātu, par ko rakstīja kolēģis Māris Noviks savā viedoklī - Vai LBS aktīvāk jāaizstāv Latvijas intereses Baltijā?

Palieku pie sava - skatoties plašāk, Latvijas čempionāts ir ilgtermiņa pamats tam, lai mums būtu spēcīgas valstsvienības, kur rastos reāli par vietu konkurējoši spēlētāji, nevis ilūzijās dzīvojoši basketbolisti. Ilūzijās par savu patieso varēšanu, jo vietējā līgā iespētais rada maldīgu priekšstatu par tām nepieciešamajām kvalitātēm, ar ko nākas saskarties valstsvienības līmenī. Vai, piemēram, ārzemju klubos Top6 līgās (Spānija, Krievija, Turcija, Itālija, Vācija, Francija), kur varētu spert nākamo soli pēc ilgākas spēlēšanas Latvijā. Cik mums ir spēlētāju, kas pēc vairāku gadu pieredzes vietējā līgā ir spējīgi vispirms vispār tikt pie iespējas un pēc tam reāli arī spēlēt šajos čempionātos? Tikai lielākie talanti (piemēram, Timma), taču lielākā daļa no tiem emigrē jau jaunatnes vecumā un nemaz netiek līdz spēlēšanai Latvijas klubu elitē. Tikmēr kaut vai tepat blakus esošā Lietuvas čempionāta parastam basketbola līdzjutējam maz zināmi vai nezināmi spēlētāji (mēness attālumā no Lietuvas izlases) regulāri tiek pie iespējām manis nosauktajās līgās un nereti tās arī ir gatavi izmantot.

Esmu par pārmaiņām, par jaunu vadību Latvijas Basketbola savienībā. Līdzšinējai vadībai ir labi paveikti darbi un ir slikti paveikti darbi, ir kritušas dažādas ēnas, bijušas krīzes situācijas un komunikācijas problēmas tajās. Pašreizējā prezidenta, padomes un valdes pilnvaru termiņš ir nākamā gada 27. janvāris. Gribu ieraudzīt spēcīgu opozīciju, kas būtu gatava ar konkrētu darbības plānu, konkrētiem punktiem, konkrētu pirmsvēlēšanu kampaņu pierādīt, ka ir vērts uzticēties. Pagaidām redzu tikai sociālo tīklu bļaušanas kampaņu. To arī vajag, es saprotu - sabiedrības doma jāvirza sev izdevīgā gultnē.

Ceru, ka aizkulisēs tikmēr notiek darbs pie konkrēta, izsvērta un finansiāli pamatota plāna, lai uzlabotu kopējo situāciju visā Latvijas basketbolā - jaunatnē, sieviešu basketbolā, VISU klubu atbalsta sistēmā, valstsvienību darbā. Ar spēcīgiem politiskajiem lobijiem un spēcīgām, administratīvajā darbā pieredzējušām personām priekšplānā (atceramies, cik smagi klājas Kasparam Gorkšam pēc straujas ielēkšanas no sportista uzreiz funkcionāra darbā, turklāt pirms tam skolojoties īpašā sava sporta veida galvenās organizācijas rīkotā apmācībā). Ceru, ka kaut kur šāds plāns tiek izstrādāts. Ceru, ka drīz ar to tiks iepazīstināta arī basketbola sabiedrība un ceru, ka nākamā gada sākumā paredzētajā LBS kongresā būs jauna reāla kandidatūra - profesionāla komanda, uzreiz darboties gatava, ar pamatotiem argumentiem VISA Latvijas basketbola tālākai (labākai) attīstībai, ar spēcīgu aizmuguri (lai īstenotu jaunas idejas, visticamāk, finansējums būs vajadzīgs vēl vairāk). Un ceru, ka bez jau izaustiem zemūdens tīkliem arī sava labuma gūšanai.

Šis būtu piemērots brīdis (nepilns gads līdz kongresam) nākt ārā no ierakumiem. Varbūt tas arī sācis notikt? Tagad ir laiks uzsākt uz loģiskiem un izsvērtiem punktiem, ne emocijām balstītu kampaņu. Arī no cilvēkiem, kas patiesībā iniciē pārņemt vadību, ne tikai priekšā izvirzītām populārām sejām. Ar bļaušanu var paņemt masu, bet manī mīt naiva pārliecība, ka biedri, kuriem būs jābalso, lielākoties tomēr ir adekvāti domājoši cilvēki, kuri labprātāk par līdz šim paveiktā gānīšanu dzirdētu konkrētus un visādā ziņā argumentētus priekšlikumus, kāpēc būtu jāizvēlas jauna vadība Latvijas basketbolam. Un, ja tādi tiks sadzirdēti, tad arī pārmaiņas nav izslēdzamas - ir pat vēlamas.