Svētdien, 23. maijā, DSN finālā ar 67:50 pārspēja Valmieru, Fomina vadībā otro gadu pēc kārtas izcīnot čempionu titulu.

Par uzvaru finālos

Sestdiena bija kritiska. Pirmā spēle ar Limbažiem piektdien izvērtās pārāk viegla, neviens neiespringa. Taču ar „Polu” (BS Rīga) visas spēles šosezon bijušas kā „uz nažiem”, īpaši, kad nomainījās treneris Krištopāns. Protams, sezona bijusi ļoti gara, puiši spēlējuši EYBL superfinālā, aprīlī turnīrā Itālijā. Mācību un slimību dēļ reti bijām labākajā sastāvā. Tāpat kā BS „Rīga”, kuri arī bija pusdzīvi. Viņi nopietni gatavojās EYBL, skrēja krosus. Mēs to nebijām darījuši, viens turnīrs sekoja nākamajam.

Finālā pret Valmieru smags bija sākums. Teicu, nevajag trakot, pacietīgi jāspēlē un pretinieks salūzīs. Beigās tā arī sanāca. Otrais puslaiks visu salika savās vietās. Puiši nospēlēja pacietīgi, neleca ārā, spēlēja uz caurgājieniem. Tālmetienu realizācijas procents Valmierai nebija labs (4/26) un varējām koncentrēties uz groza apakšu. Atlēkušās bumbas 46 pret 34 nozīmē daudz.

Valmieras spēlētāji ir stipri, piemēram, brāļi Bikšes vairāk nobrieduši par pārējiem. Ja spēle neaiziet, tad ir ziepes. Pirmajā regulārās sezonas spēlē netikām ar viņiem galā. Gāja garām, nenokoncentrējāmies. Otrajā mačā savācāmies aizsardzībā, uzvarējām ar 11 punktiem. Pēdējais savstarpējais mačs bija EYBL, mīnus viens punkts. Tāpēc papildus motivācija svētdien nebija vajadzīga.

Par Ojāra Siliņa atgriešanos pēc slimības

Atbraucām no Itālijas, Ojārs aizbrauca uzspēlēt VEF skolu superlīgā. Pēc mača nolikās gar zemi ar angīnu. Ar to viss sākās, pēc nedēļas bija jābrauc uz EYBL finālu Ukrainā. Līdz tam viņš vispār netrenējās, bet prombraukšanas dienā tā savilka muguru, ka vajadzēja izsaukt „ātros”. Pat skolā uz krēsla nevarēja normāli nosēdēt. Atpakaļ no EYBL spēlēm Ukrainas austrumos, Dņepropetrovskā, braucām caur Poliju, divas diennaktis. Domāju jau, ka neizturēs fiziski, piemēram, sestdien viņam bija pieci punkti. Svētdien 16 punkti, 8 bumbas, solīdi.

Par aprīļa turnīru Itālijā

Bija pasūtītas lidmašīnas biļetes, bet vulkāna izvirduma dēļ uz Itāliju braucām ar minivenu sešu cilvēku sastāvā. No Itālijas aizbraucām uz Bellagardu Francijā pēc izlašu spēlētājiem Štelmahera un Kehra. Turnīrs bija noderīgs, spēlētāji redzēja pasauli, viņus redzēja citi. Varbūt sportiski daudz neieguvām, bet pēc fināla spēles mūs laukuma malā sagaidīja ar aplausiem, parādot basketbola mīlestību. Par Strazdiņu, Siliņu, Rēķi interesējās skauti. Taču saslavēt puišus nevajag. Jāturpina strādāt, viņu laiks pienāks.

Par darbu jaunatnes izlasēs

Pagājušajā gadā piedalījos U16 treniņprocesā, kā nekā 1993. gadā dzimušie puiši ir manējie. taču uz Eiropas čempionātu aizbraukt nesanāca. Sākumā delegācijā bija 18 cilvēki, tad visām izlasēm vienu pārstāvi noņēma nost. LBS teica, ka varu braukt uz finālturnīru par savu naudu.

Šogad kā skautinga asistents esmu uzaicināts pie Vara Krūmiņa U20 valstsvienībā. Ir interese par U18 izlasi, bet pie kadetiem negāju stratēģisku apsvērumu dēļ. Ar U16 strādā kolēģis Otersons, bet nepieciešams, lai sporta skolā neapstātos treniņprocess. Kamēr viens strādā izlasē, otrs ir skolā.

Par sezonu un vasaras plāniem

Pavasaris bija saspringts. Vienos finālos, tikai dragā. Sezonā spēles bijušas ap simtu. Puišiem klāt jārēķina sacensības, kurās viņi aizstāv skolas godu, iet spēlēt futbolu, florbolu. Treneris sporta skolā čaļus sagatavo, bet skolās, manuprāt, viņus par daudz izmanto. Sačakarēt ir viegli.

Brīvdienas ir līdz 5. jūnijam. Lai neciestu mazie sporta skolā, jāuztaisa viņiem nometne, bet pārējo jūnija daļu un jūlijā būšu kopā ar U20 izlasi. Eiropas čempionāts paredzēts 8. – 18. jūlijā, tad nedēļa brīva un turpināšu darbu sporta skolā.

Runājot par nākamo vasaru, U19 Pasaules čempionāts ir papildus motivācija gan spēlētājiem, gan treneriem.