Blogs: Ķīnā jāfano arī par Melnkalni, atlēkušās bumbas un trenera jautājums

Atlēkušās bumbas pie sava groza...

Par Latvijas uzbrukumu šajā ciklā lielu pretenziju nav - bijām rezultatīvākā komanda savā grupā (vidēji mačā 78,6 punkti, kamēr, piemēram, spāņiem - 77,2) un septītā rezultatīvākā starp visām 32 komandām. Vidēji pieļāvām 11 kļūdas, kas bija sestais labākais (zemākais) rādītājs, spāņiem par nieka 0,2 kļūdām mazāk, turkiem - par 0,8 mazāk. Šodien groza bumbas spēle visā pasaulē daudz balstās uz individuālām darbībām, spēlētāju māku apspēlēt viens pret vienu un trenera galvenais uzdevums bieži vien ir izveidot uzstādījumu, kurā meistarīgākajam spēlētājam ir vislabākās iespējas izveidot punktu gūšanas situāciju. Ar 17,4 piespēlēm bijām otrā labākā savā grupā, turklāt Turcijai, kas ir pirmā, tikai par 0,1 piespēli vairāk. Salīdzinājumam - mūsu galvenā pāridarītāja Melnkalne ar 12,8 piespēlēm ir tikai 30. vietā no visām turnīrā uzspēlējušajām 32 komandām. Protams, vienmēr var vēlēties labāk un vairāk un arī man dažreiz būtu gribējies lielāku daudzveidību uzbrukumā, taču kopumā mēs pretinieku laukuma pusē nespēlējām slikti.

Komandas aizsardzība pirmajos mačos bija tuvu katastrofālai, bet no sabraukuma uz sabraukumu bija jūtams progress - apjukumu un izteiktu komunikācijas trūkumu nomainīja kopēja sapratne par rotācijām. Tomēr ar visu šo progresu mums tāpat bija otrais sliktākais rādītājs ielaistajos punktos savā grupā - vidēji 76,2 punkti un sliktāk bija tikai Slovēnijai (82,3). Mums bija devītā sliktākā aizsardzība starp 24 otrajā kārtā spēlējušajām komandām. Kā lielāko traucēkli labākais aizsardzībai jāmin cīņa par atlēkušajām bumbām pie sava groza.

Desmit no 12 spēlēm Latvija uzbrukumā izcīnīja mazāk bumbu nekā pretinieki. Deviņās no 12 spēlēm Latvija guva mazāk vai tikpat (mačā pret Zviedriju) otrās iespējas punktus nekā pretinieki. Īpaši izteikti tas notika pēdējās četrās spēlēs - pret Melnkalni Rīgā atdevām 21 bumbu pie sava groza, ko melnkalnieši pārvērta 16 no visā mačā gūtajiem 84 punktiem. Spānija Rīgā savāca 20 bumbas uzbrukumā, gandrīz trešdaļu (!) no visiem gūtajiem punktiem gūstot ar otrajām iespējām. Un pēdējā mačā Podgoricā devām Melnkalnei 18 otrās iespējas, no kurām tika savākti 17 punkti…

Cīņa par atlēkušajām bumbām Pasaules kausa kvalifikācijā

Var mācīt un iedvesmot, cik grib, bet liela daļa mūsu spēlētāju gluži vienkārši fiziski nav spējīgi noturēt savus pretiniekus. Atbloķēšanā ir svarīgs ne tikai tehniskais izpildījums un lēciens, bet arī fiziskais spēks, lai nezaudētu ieņemto pozīciju bumbas izcīnīšanai. Rūpīgāk pievēršot uzmanību tieši šim spēles elementam, labi varēja redzēt, ka ar katru nākamo spēli mūsu basketbolisti tehniski savu darbu paveic, taču tas nedod rezultātu, ja nosacīti atbloķētais pretinieks ir fiziski spēcīgāks, ar ķermeni (kāju spēku) iestumj mūsējo tuvāk grozam un nonāk ērtākā pozīcijā, lai izcīnītu bumbu, kas pēc atsitiena pret stīpu vai vairogu lido atpakaļ laukumā.

Treneris Vecvagars pēc spēles Melnkalnē vērsa uzmanību uz mūsu spēlētāju statistiku klubos - cik no izlases spēlētājiem, spēlējot savu klubu rindās, izcēlušies ar lieliem cipariem atlēkušo bumbu rādītājā. Ja viņi to nedara vai nespēj darīt ikdienā savos klubos, tad gaidīt, ka izlasē pēkšņi viņi to spēs, ir visai muļķīgi. No trenera šādā gadījumā varam gaidīt sastāva pagarināšanu, laukumā turot klasiskāku trešo numuru, kura augums pārsniedz divus metrus, bet Latvijas izlases gadījumā, iespējams, tas ierobežo uzbrukuma dažādošanas iespējas. Tā ir trenera izšķiršanās, par ko pēc tam jāuzņemas atbildība. Te gan ir vēl viens faktors - ja ar ceturtajiem numuriem lāpām caurumus piektā numura pozīcijā vai trešajiem numuriem lāpām caurumus ceturtajā pozīcijā, tad pieprasīt no viņiem kaut vai tādu pašu devumu, kādu spēlējot savās dabiskajās pozīcijās, nevar. Bet spēlē Podgoricā citu iespēju nemaz nebija, jo sastāvā bija tikai viens izteikts centrs, līdz ar to vairākiem spēlētājiem nācās spēlēt ne savās dabiskajās pozīcijās.

Redzot, ka pēdējā mačā no soliņa netika piecelti trīs otrie numuri, rodas jautājums par to, kāpēc Ronalds Zaķis bija tieši tas, kurš palika ārpus sastāva. Kā jau iepriekš rakstīju, tendence zaudēt savu grozu bija novērojama jau iepriekš un noteikti bija paredzams, ka tā varētu būt viena no lielākajām problēmām arī Podgoricā. Esmu pārliecināts, ka visu pretinieku komandu treneri savām komandām pirms mačiem pret Latviju uzsvēra - nepaļaujamies uz vienu metienu, ejam pakaļ otrajām iespējām. Melnkalne spēlē acij netīkamu, bet pret Latviju efektīvu basketbolu - maz skaistu sadarbību un izspēļu, bet daudz, tā teikt, “ar gaļu” gūtie punkti. Brīdī, kad jūti, ka šī spēles laikā kļūst par problēmu, tad uz soliņa sēdošs papildus spēks zem groza dod risinājumu, kaut vai uz dažām minūtēm, kaut vai brutālai cīņai savā soda laukumā.

Pamatota cerība uz olimpisko kvalifikāciju

Novembrī atkal sāksies izlašu sabraukumi, šoreiz notiekot cīņai par dalību 2021. gada Eiropas čempionātā. Līdz tam varam cerēt uz kaut kādas loģikas iestāšanos FIBA un Eirolīgas cīņas laukā, lai arī klubu sezonas laikā varam izlasē redzēt vismaz Eirolīgas spēlētājus. Tomēr mūsu sniegums Eiropas čempionāta kvalifikācijā nekādi vairs neietekmēs Latvijas izredzes tikt pie vietas olimpisko spēļu kvalifikācijā.

Pirmā komanda, kas spēlēs Tokijā, jau zināma - tā būs mājiniece Japāna. Nākamās septiņas uzzināsim pēc Pasaules kausa izcīņas šī gada rudenī. Tomēr arī šeit ir nianse - olimpiskajām spēlēm kvalificēsies nevis vienkārši septiņas labākās komandas, bet pa divām labākajām no Eiropas un Amerikas, kā arī pa vienai no Āzijas, Āfrikas un Okeānijas.

Nākamajām 16 labākajām komandām, neraugoties uz pārstāvēto reģionu, būs iespēja piedalīties olimpisko spēļu kvalifikācijā, kas norisināsies no 2020. gada 24. jūlija līdz 9. augustam. Šīm 16 komandām pievienosies vēl pa divām no katra reģiona, lai 24 komandas, sadalītas četros turnīros pa sešām komandām katrā, izspēlētu vēl četras vietas uz Tokijas spēlēm.

No Eiropas reģiona Latvija ar savu bilanci Pasaules kausa kvalifikācijā (7-5) ir priekšā visām citām ārpus Pasaules kausa palikušajām komandām. Līdz ar to mums jātur īkšķi par visām Eiropas komandām septembrī Ķīnā, lai tās nekļūtu par mūsu konkurentēm par vietu olimpisko spēļu kvalifikācijā. Labu eiropiešu snieguma rezultātā Pasaules kausā varēsim cīnīties vienā no četriem olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīriem.

Jāatceras, ka tā būs vasara un izlases rīcībā teorētiski vajadzētu būt pieejamiem pilnīgi visiem labākajiem Latvijas basketbolistiem. Ko šāda izlase potenciāli var paveikt, mēs redzējām pēdējā Eiropas čempionātā (5. vieta), bet nākamvasar tā būs jau trīs gadus pieredzējušāka komanda, kurā spēlētāji būs sasnieguši vai pietuvojušies savu karjeru pīķim.

Nekvalificējušos komandu rangs PK kvalifikācijā

Trenera izvēle

Arnis Vecvagars nonāca situācijā, kādā iepriekšējiem treneriem nebija jāstrādā - katrā no izlašu logiem minimālā laikā jāsagatavo komanda ļoti svarīgām spēlēm, turklāt ar sastāvu, kurā nevar būt virkne vadošo spēlētāju, turklāt Vecvagars ienāca kā jauns treneris ar savu spēles redzējumu, kas šur tur varbūt bija līdzīgs iepriekšējā trenera redzējumam, bet, protams, ne identisks, un tas nemaz nebūtu normāli. Ar tādām lietām, kāda, piemēram, ir atlēkušo bumbu izcīnīšana, izlases trenerim nebūtu jānodarbojas - tā ir pašsaprotama lieta, kas jebkuram spēlētājam tiek ielikta spēles pamatos jaunatnes vecumā. Protams, reizi pa reizei ir jāatsvaidzina zināšanas, varbūt var iedot kādas nianses, kādus mazus knifiņus no savas personiskās vai citu dzirdētās pieredzes.

Šobrīd Latvijas Basketbola savienībai ir gana daudz laika, lai pieņemtu lēmumu par galvenā trenera pozīciju. Lēmumu, ko nedrīkst sasteigt un kas jāpieņem rūpīgas izvērtēšanas rezultātā. Tai ir jābūt labi apmaksātai pozīcijai, uz ko ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu speciālisti būtu gatavi pretendēt ne vien prestiža dēļ (ko esam panākuši ar savu pēdējos gados saražoto spēlētāju produkciju), bet arī cienījama atalgojuma dēļ. Tā nav garantija piemērotākā kandidāta atrašanai, taču paplašinās reāli ieinteresēto speciālistu loku. Par to, ka Ainars Bagatskis neturpinās darbu ar izlasi pēc 2017. gada Eiropas čempionāta, runas bija dzirdamas jau labu laiku pirms turnīra un nepaslīdēja garām arī LBS ausīm. Arņa Vecvagara izvēlei redzu loģiku, jo bija jau iepriekš pieminētie apstākļi (jaunā kvalifikācijas sistēma vien pāris mēnešus pēc iepriekšējā turnīra beigām), un Vecvagars bija strādājis iepriekšējā treneru kolektīvā, kas, lai arī ne ar identisku spēles filozofiju, tomēr ir priekšrocība pret treneri, kas ienāktu pilnīgi no malas. Jā, publiskajam tēlam nebija piemērots laiks, jo Vecvagars nupat U20 izlasi bija izkritis no A divīzijas Eiropas čempionātā, taču ne viņa vainas dēļ tā U20 vecuma izlase bija palikusi bez teju neviena potenciālā pamata rotācijas spēlētāja. Savukārt iepriekš Vecvagars divus gadus ar U20 izlasēm bija sasniedzis attiecīgi 5. un 6. vietu Eiropā, vēl pirms tam - astotā vieta ar U18 izlasi (nākamajos četros gados tikai viena izlase iekļuva labāko astoņniekā - Visocka-Rubeņa vadītā U18 komanda pagājušajā vasarā).

Tomēr šobrīd Vecvagars jāvērtē par darbu valstsvienības galvenā trenera amatā. Taktiskie risinājumi, lēmumi spēļu laikā, autoritāte spēlētāju acīs - darbs Treneru komisijai, LBS valdei un par labu nāktu arī pašu spēlētāju aptaujāšana, jo galu galā tieši spēlētāji ir tie, kuri dodas laukumā un veido rezultātu. Eiropas basketbols iet ASV pavadā un šodien trenerim jābūt ne tikai taktiķim, kurš apveltīts ar labu spēles izjūtu, bet arī iedvesmotājam, kurš spēj aizraut līdzi savām idejām un pārliecināt par tām spēlētājus. Visām iesaistītajām pusēm, uzklausot arī spēlētājus, jālemj par to, vai Vecvagars tāds ir. Tā kā izvirzītais mērķis nav sasniegts, būtu jārīko nopietna atlase ar daudzu kandidātu izvērtēšanu, tostarp arī līdzšinējā trenera.

Jāņem vērā arī tas, ka mūs no Pasaules kausa šķīra viens precīzs tālmetiens - ja tāds būtu, šodien lielā sarūgtinājuma vietā mēs aizvien svinētu vēsturisku sasniegumu. Vērtējot visu, tostarp trenera, darbu, jānoliek emocijas malā un jāskatās uz lietu pragmatiski. Pēdējā minūtes pārtraukumā uzzīmētā sadarbība tika izspēlēta nevainojami, taču brīvais tālmetiens nebija precīzs. Tā mēdz notikt - citreiz netrāpa arī labākie snaiperi. Var vērtēt, vai viens no labākajiem Eirolīgas snaiperiem Bertāns (tovakar no spēles 0/9) bija pareizā izvēle, uz ko veidot sadarbību, un to lai dara Treneru komisija - speciālisti, kas ar šādām situācijām saskaras ikdienā. Bet arī šis viens trūkstošais metiens nebūtu mazinājis mūsu problēmas ar atlēkušo bumbu savākšanu pie sava groza.