Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:134, Did:0, useCase: 0

Autors: Māris Noviks

Kristaps Petrovs: "Kalgari sešus gadus strādāju Stīva Neša programmā"

Kristaps Petrovs: "Kalgari sešus gadus strādāju Stīva Neša programmā"
Kristaps Petrovs. Foto: no personiskā arhīva

"Kanādas lielākais pluss – starptautiski atzīta izglītība. ASV ne visas skolas atzītas starptautiski – izņemot "Ivy League" skolas. Kanādā atzītas visas augstskolas, tāpēc mācību standarti ir diezgan augsti. Tas ir nozīmīgi," treneris Kristaps Petrovs sarunā ar Sportacentrs.com atskatījās uz pasaules otrajā lielākajā valstī pavadīto laiku.

Kļūt par stiprāko tenisa nāciju pasaulē – tāds ir “Tennis Canada” redzējums. Kanādas tenisa jumtorganizācija dibināta 1890. gadā. Tai pieder “National Bank” atbalstītais “Rogers Cup” – trešais vecākais “Masters” līmeņa turnīrs pasaulē aiz Vimbldonas un “US Open”. Organizācija pārvalda treniņcentrus Toronto, Monreālā un Vankūverā, kā arī veido Kanādas izlases Deivisa kausam, Federācijas kausam, Olimpiskajām spēlēm un citiem turnīriem.

No 2019. gada rudens “Tennis Canada” fiziskās sagatavotības treneris ir latvietis Kristaps Petrovs. “Cardiff Metropolitan University” maģistrs un bijušais Velsas vīriešu basketbola izlases galvenais treneris Kļavas lapas zemē uzturas jau otro desmitgadi. Strādājot Kalgari universitātes sieviešu basketbola komandā “Dinos”, viņš pabeidza pārkvalificēšanos par fiziskās sagatavotības treneri, bet vēlāk ieguva ASV atzīto NSCA (National Strength and Conditioning Association) sertifikātu (CSCS – certified strength and conditioning specialist).

No 2018. gada augusta līdz 2019. gada augustam Kristaps uzturējās vienā no britu aizjūras teritorijām – uz dienvidiem no Kubas esošajās Keimanu salās (Cayman islands). Tur viņš strādāja ar U15 futbola komandu, U16 peldētājiem, U12-U15 tenisistiem un U12 jaunajiem vingrotājiem. Kā brīvprātīgais palīdzēja sieviešu un vīriešu pludmales volejbola izlasēm sagatavoties reģionālajām NORCECA sacensībām. Vārds Kristapam!

“Trenera gaitas sāku Jūrmalas sporta skolā ar (“Latvijas avīzes”) žurnālista Māra Siliņa palīdzību – manā komandā spēlēja viņa 1994. gadā dzimušais dēls Gundars. Strādājām Jaundubultos, “Taurenītī”, un Bulduru dārzkopības tehnikuma zālē – kādreiz tur spēlēju rokasbumbu.

Pēc 2008. gada krīzes nolēmu, ka vairāk negribu strādāt trīs darbos – tobrīd biju sporta skolotājs “Taurenītī” un Rīgas Starptautiskajā skolā, kā arī basketbola treneris Jūrmalas sporta skolā. Un, protams, gribējās pārmaiņas. Kopā ar sievu 2009. gadā pārcēlāmies uz Kanādas trešo lielāko pilsētu Kalgari. Meklēju apmaksātu basketbola trenera darbu.

Kalgari – pilsētā ar 1,2 miljoniem iedzīvotāju – ir tikai četri pilna laika basketbola darbi. Pilsētā ir divas universitātes – “Mount Royal University” (10 tūkstoši studentu, “Cougars”) un “University of Calgary” (32 tūkstoši studentu, pieci tūkstoši darbinieku, sporta komandas nes “Dinos” vārdu). Pilnībā apmaksāti ir vīriešu un sieviešu komandu galvenie treneri.

Asistenti parasti strādā vairākos darbos. Basketbola komandas asistents Kanādā nevar nopelnīt, izņemot, ja strādā Toronto Universitātē – tur pirmajam asistentam ir normāls atalgojums. Meklēju citus variantus, kā brīvprātīgais gāju uz vidusskolām.

Kalgari sešus gadus vadīju Stīva Neša programmu (SNYB – Steve Nash youth basketball) vienā no Jaunatnes Kristīgās savienības (YMCA – Young Men`s Christian Association) zālēm. Ir arī slavenā dziesma YMCA. Visi treneri SNYB programmās ir brīvprātīgie un pārsvarā strādā ar iesācējiem dažādās vecuma grupās.

YMCA zāles Kanādā ir ļoti populāras. Demokrātiskas – uz tām nāk dažādi situēti cilvēki, arī ar fiziskiem un veselības traucējumiem. YMCA ļoti aktīvi nodarbojas ar “fund raising” – ziedojumu vākšanu labdarīgiem mērķiem. Piemēram, lielie uzņēmumi piešķir naudu vasaras nometnēm.

Stīva Neša programma ir “grassroots” – pirmsākumu programma, kura piedāvā spēlēt basketbolu 7-12 gadus veciem bērniem. SNYB atbalsta Kanādas basketbola federācija (Canada Basketball), programma pielāgota “Sport Canada” izveidotajam LTAD (sportista attīstība ilgtermiņā) modelim.

Ar basketbolu nevarēju nopelnīt iztiku, tādēļ kļuvu par fiziskās sagatavotības treneri. No 2010. līdz 2015. gadam paralēli pamatdarbam YMCA sezonāli uz pusslodzi strādāju ar U15-U18 vecuma puišiem un meitenēm – “Canuck Volleyball club” (trīs gadus), kā arī U17 volejbolistiem, distanču slēpotājiem, brīvās cīņas cīkstoņiem un triatlonistiem-amatieriem.

Velsas vīriešu basketbola izlase

Kristaps Petrovs darbā ar Velsas izlasi

Kristaps Petrovs strādā Kanādā kopš 2009. gada

Demjens Dženingss, Kristaps Petrovs un “Calgary Dinos” sieviešu basketbola komanda

Latvijas U18 vīriešu basketbola izlase

Sapratu, ka gribu turpināt mācības un vairāk iepazīt sporta zinātni – tieši fiziskās sagatavotības virzienu. Pārcēlos uz Velsu un 2015. gadā tiku uzņemts “Cardiff Metropolitan University”. Studentiem-sporta zinātnes praktikantiem bija iespēja iegūt labas zināšanas un pieredzi ar dažādām sporta komandām. Maģistra programmas vadītājs izsūtīja kontaktus jauniešu, amatieru un profesionāliem klubiem – studentiem pašiem bija jāpiesakās un jāiztur intervijas.

Pieteicos četrām dažādām intervijām “Wales Tennis”, “Wales Rowing” (airēšana), “Wales Sport Institute” un “Ospreys Rugby” (ko vēlējos visvairāk). Princips tāds pats, kā jebkuram speciālistam darba meklējumos – jāiztur intervija. Dažas no tām ilga pat 3-4 stundas – sākot no teorijas līdz praktiskajai daļai, uz vietas izspēlējot dažādus scenārijus.

Beigās izdevās iegūt sporta zinātnes asistenta vietu profesionālajā regbija klubā “Ospreys”. Tajā spēlēja divi Kanādas izlases dalībnieki, septiņi Velsas izlases spēlētāji, viens Tongas valstsvienības pārstāvis, pa vienam no Fidži, Moldovas (Dmitri Arhip – pašreiz pārstāv “Cardiff Blues”) un Jaunzēlandes (bijušais “All Blacks” spēlētājs).

“Ospreys” katram kandidātam bija 30 minūšu gara, iepriekš sagatavota prezentācija par jebkuru tēmu fiziskās sagatavotības ietvaros. Interesanti, ka biju vienīgais kandidāts bez iepriekšējas pieredzes regbijā! Iespējams, ka galvenais fiziskās sagatavotības treneris vēlējās pieredzējušāku kandidātu ar ne-regbija pieeju un domāšanu. Man tas kļuva par patīkamu pārsteigumu, jo sacensties regbija zināšanās ar pārējiem pretendentiem nebija nekādu variantu.

Kluba treneru, medicīnas un sporta zinātnes personāls bija iespaidīgāks nekā jebkurā citā komandā, kurā esmu strādājis. Zinātniskā pieeja – tālu no tās, ar kuru saskāros iepriekš. Komandā bija četri regbija treneri – galvenais, divi asistenti un prasmju treneris; trīs fiziskās sagatavotības treneri, galvenais fizioterapeits, trīs asistenti-fizioterapeiti, sporta zinātnieks-doktorantūras students un es kā viņa asistents, sporta ārsts, sporta psihologs, uztura speciālists, ekipējuma menedžeris un galvenais menedžeris.

Ar “Ospreys” biju septiņus mēnešus, četras vai piecas dienas nedēļā no astoņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā. Pienākumi – ļoti dažādi. No ikdienas “Wellness monitoring” procedūrām līdz sporta zāles sagatavošanai un inventāra novākšanai, kā arī individuālam darbam ar spēlētājiem, kuri atgriezās pēc savainojumiem. Gatavoju sporta dzērienus, bet regbija treniņos biju “water boy” un padevu bumbas, kad nepieciešams.

Jebkurā regbija komandā neviens dalībnieks nekautrējas darīt neko, kas var palīdzēt komandai, sākot no ūdens pienešanas. Piemēram, galvenais fiziskās sagatavotības treneris spēles laikā veica “water boy” pienākumus. Šī pieredze lika apjaust, ka man vēl daudz jāapgūst sporta zinātnes jomā. Tā arī deva lielu grūdienu un motivāciju turpināt izglītoties – tā darīšu, kamēr strādāšu šajā jomā.

Manuprāt, nav speciālistu, kuri zina visu, piemēram, spēj paredzēt savainojumus un slimības. Nav ideālas un panākumiem bagātas sporta organizācijas nevienā sporta veidā. Vēl ir milzumdaudz lietu, kuras nezinām par cilvēka ķermeni. Nezinām, kā sportistu iespaido dažādas treniņmetodikas – profesionālam sportistam ir ļoti, ļoti grūti pabeigt sezonu bez savainojumiem un slimībām. Mums vēl tāls ceļš ejams sporta zinātnē!

Studijas bija iespējams apvienot ar trenera darbu, tad arī kļuvu par Velsas vīriešu basketbola izlases treneri. Ļoti laba iespēja, jo vienlaikus saskāros ar daudzām lietām: plānošanu, komunikāciju ar treneriem, menedžeri un fizioterapeitiem, kā arī nometņu organizēšanu, lai gan komandu veidoja amatieri. Palīdzēja divi asistenti un menedžeris.

Man un menedžerim bija daudz darba. Plānojām un organizējām izbraukumus, gatavojāmies spēlēm. Visvairāk uzlaboju komunikācijas un problēmu risināšanas prasmes, īpaši pēc neveiksmēm un kritumiem. Tieši komunikācija ir prasme, kas jāattīsta ikvienam trenerim jebkurā līmenī – tā bieži ir klupšanas akmens Latvijā un arī citur pasaulē, kur nācies strādāt. Nebiju plānojis strādāt par galveno treneri, taču manas zināšanas tika novērtētas. Viņi zina, ka Latvijā māk spēlēt “basīti”.

Ar Velsas izlasi piedalījos Eiropas mazo valstu čempionātā Moldovā. Viegli negāja – izlasi veido amatieri, kuri pārsvarā spēlē Anglijas čempionāta ceturtajā divīzijā. Kamēr mācījos Kārdifā, spēlēju kopā ar viņiem. Dubultamatieru līgas vadošās komandas varētu būt stiprākas, jo tajās spēlē basketbolisti ar pieredzi jaunatnes izlasēs. Velsā lielie sporta veidi ir regbijs un futbols. Mums, Latvijā, cilvēki basketbolu saprot labāk, jo daudz vairāk (spēlē un) skatās.

Mans mentors basketbolā ir Ainars Zvirgzdiņš. Kādreiz spēlēju Jūrmalā – komandas biedru vidū bija mūziķis Andris Kivičs, Raimonds Freimanis, Andris Garančs, Atis Niedra. Ar treneri Zvirgzdiņu izveidojies labs kontakts – viņš ir mana tēva Jura Petrova kursa biedrs. Regulāri sarakstāmies un sazvanāmies.

Pēc maģistra grāda iegūšanas pārcēlos atpakaļ uz Kalgari. Kāpēc? Kārdifā studiju biedru vidū bija Demjens Dženingss, kurš šobrīd ir Kalgari Universitātes galvenais treneris – viņa komandā spēlē Liene Stalidzāne un Laura Grabe.

Iepazināmies Kalgari. Demjens pats sāka trenera un lektora gaitas Kārdifas universitātē, turklāt ilgu laiku – astoņus vai desmit gadus – atradās Lielbritānijas sieviešu izlases treneru štābā. Paspēja vienu gadu pastrādāt kā galvenais treneris un vairākas reizes bija ticies ar Latvijas sieviešu izlasi.

Demjens novērtēja manas iemaņas un zināšanas. Viens no iemesliem, kāpēc pārcēlāmies atpakaļ uz Kalgari – viņš piedāvāja kļūt par savu asistentu. Veikt individuālo skautingu un individuāli strādāt ar spēlētājām, kamēr otrs asistents taisīja komandas skautingu.

“Dinos” pavadīju pilnu 2016./2017. gada sezonu, no A līdz Z. Pieredzi ļoti ietekmē tas, kāds ir galvenais treneris un viņa asistenti – vai tev ir iespēja mācīties no viņiem. Demjenam ir laba pieredze. Lielbritānijā viņš strādāja kopā ar Austrālijas speciālistiem (tai skaitā slaveno Tomu Maheru) un amerikāņiem – viņa basketbola izpratne un IQ ir ļoti labā līmenī. Strādāt ar viņu bija interesanti, daudz iemācījos.

Otrs asistents, Mets Spensers (Matt Spencer), ir ļoti labs statistiķis. Bijušais gargabalnieks, sporta zinātnieks “Western” universitātē un “St. Francis Xavier University” lektors. Basketbols nav viņa stihija, taču viņš var iedot ļoti daudz informācijas – statistiku, lai saprastu, kur atrodamies uz pārējo komandu fona. Viņš izmanto visādas formulas, izrēķina, kas mums būtu jāizdara – kā beisbola filmā “Moneyball”. Tiesa, bieži tas nestrādā.

Kamēr strādāju Kalgari Universitātē, rekrutēju Lieni un Lauru. Runājām ar Marku – viņš teica, būtu forši, ja viņas iemestu tik un tik punktu, mums būtu daudz vairāk uzvaru. Atbildēju – teorētiski skan labi, taču dzīvē bieži tā nenotiek. Par latviešu meitenēm ir liels prieks – turpinu viņām sekot arī šobrīd (Sabīne Dukāte pirms pāris nedēļām kļuva par divkārtēju Kanādas čempioni, bet Liene un Laura spēlēja “Astoņu finālā” – Sportacentrs.com).

Kā nokļuvu tropos? Sievai bija vilinošs darba piedāvājums (Lielbritānijas pārvaldījumā esošajās) Keimanu salās (200 kilometrus uz dienvidiem no Kubas). Pats darbu meklēju uz vietas. Abi 2018. gada augustā ieguvām Kanādas pilsonību un pēc tam pārbraucām uz salām.

Kristaps Petrovs pludmales volejbolā

Velsas regbija klubs “Ospreys”

Keimanu salās

Keimanu salās – darbs ar jaunākās grupas puišiem

Kā ieguvāt Kanādas pilsonību?
Pirms desmit gadiem piedalījos “Work&travel” programmā, kurai var pieteikties līdz 35 gadu vecumam – iegūt vīzu un vienu gadu nostrādāt Kanādā. Pēc tam vīzu var pagarināt – katru gadu noteikta limita ietvaros.

Izmantojām iespēju, pagarinot vīzu – pagarinātās programmas nosaukums ir “Professional development”. Ideālajā gadījumā pirmajā gadā atrod darba devēju savā profesijā. Pēc otrā gada bija jāpiesakās parastajai darba vīzai. Tai piesakās ļoti daudzi iebraucēji, īpaši inženieri.

Albertā tā ir raksturīga izvēle – pavalstī jau sen attīstīta naftas un dabasgāzes ieguve. Kanādieši rekrutē inženierus no visām pasaules valstīm. Vīzas iegūšana nebija viegla. Kad to nokārtojām, varējām pieteikties “pastāvīgo iedzīvotāju” (permanent resident) statusam.

“Permanent resident” statuss līdzinās ASV “Green card” (zaļā karte) programmai. To var iegūt četros veidos. Šobrīd ir tikai viena programma, kurai piesakās visi kandidāti – saņem punktus par valodas prasmēm un zināšanām, par izglītību, par darba pieredzi, piedalīšanos brīvprātīgajā darbā. Pēdējais punkts Kanādā ir ļoti svarīgs – vai strādā ar bērniem, piedalies kopienas dzīvē.

Kad iegūsti “permanent resident” karti, Kanādā jānodzīvo 1095 dienas, lai varētu pieteikties pilsonībai. Karte ir derīga piecus gadus, tātad tās darbības laikā trīs gadus jādzīvo Kanādā. Drīkst izbraukt un atbraukt, taču jāsakrāj 1095 dienas.

“PR karti” var iegūt, arī dzīvojot Latvijā, ja atbilsti Kanādas darbaspēka pieprasījuma vajadzībām. Katru gadu uzņemto cilvēku skaits atšķiras. Tev var būt ļoti daudz punktu, taču, ja tavā jomā priekšā ir daudz cilvēku, vari netikt. Šobrīd pie kartes tikt ir daudz grūtāk.

Pieņemu, ka lielākā daļa Kanādas pilsonības pretendentu vēlas doties uz Rietumkrastu (Vankūveru un Britu Kolumbiju) vai pie Lielajiem ezeriem (Ontārio, Kvebeku). Vidienes pavalstis pieprasītas mazāk?
Albertā arī ir salīdzinoši grūti tikt, lai gan kvalificētu darba spēku meklē visā Kanādā. Visvieglāk dabūt kartes ir Manitobā, kur ziemā ir ļoti auksts – cilvēki tur negrib braukt – un Saskačevanā, kā arī Jukonā un ziemeļu teritorijās. To pašu var teikt par pašu Austrumkrastu – Ņūbransviku un Ņūfaundlendu.

Tobrīd biju fokusējies uz basketbolu, bet, visvairāk, uz fizisko sagatavotību. Vienmēr esmu tiecies strādāt ar pieredzējušiem treneriem un fizioterapeitiem, no kuriem pats varu mācīties. Pieredze ir tā, kura mūs veido un izmaina uz labo.

Pirms dažām vasarām man radās lieliska iespēja strādāt Uvja Helmaņa vadībā. Sastrādāties bija ļoti viegli, jo Uvis ir apveltīts ar labām cilvēciskajām īpašībām – prasmi komunicēt un lielisku humora izjūtu. Viņš uzticējās un ļāva strādāt – darbojoties komandā, tas ir ļoti svarīgi.

Latvijas U18 izlasē tovasar strādāja arī treneris Raimonds Feldmanis, menedžeris Emīls Toms un fizioterapeite Ieva Pelše. Ļoti izbaudīju komandā pavadīto laiku. Iespēja radās, pateicoties (aģenta) Raivja Ušacka kontaktiem un Uvja uzticībai. Paldies viņiem!

Kā gāja Keimanu salās?
Keimanu salu iedzīvotāju domāšana ir citādāka, jo viņiem fiziskā sagatavotība nav ierasta lieta. Vietējās futbola federācijas nostāja – jākoncentrējas U15 jauniešu attīstībai, jaunākiem nepievēršot uzmanību. Nīderlandes treneru ierašanās un jaunu klubu izveide veicina pārmaiņas, bet federācijai tas ne īpaši patīk.

Jaunie klubi ir pārādījuši, ka ieguldot laiku bērnos jau no 10 gadu vecuma – ar kvalitātīvu darbu un holandiešu futbola metodēm viņi var izveidot konkurētspējīgas jauniešu izlases. Braucām uz “Westham United” rīkoto turnīru Londonā, kur startē labākās angļu akadēmijas. Saņēmām arī ielūgumu piedalīties MLS jaunatnes futbola līgā (ASV un Kanādā).

Kāds ir Kalgari basketbols? Ar ko mācības Kanādā varētu būt interesantas latviešu sportistiem?
Kalgari populāra ir vidusskolu līga. Līmenis diezgan viduvējs. Ja pajautātu Demjenam, būtu grūti rekrutēt kādu vietējo. Daudz lielāka iespēja sameklēt spēlētājus pavalstu mačos – piemēram, Alberta pret Saskačevanu. Vai Eiropā.

Runāju ar treneriem Latvijā – kā ieinteresēt meitenes, salīdzinot ar ASV? Kanādā piesaistīt grūtāk, jo skolu rocība atšķiras. Lienei un Laurai nodrošināta pilna stipendija, taču pašām jāmaksā par dzīvošanu un ēšanu. Vajadzīgs vecāku atbalsts. Izbraukumos, protams, viss apmaksāts.

Lielākais pluss – starptautiski atzīta izglītība. ASV ne visas skolas atzītas starptautiski – izņemot “Ivy League” skolas. Kanādā atzītas visas augstskolas, tāpēc mācību standarti ir diezgan augsti. Tas ir nozīmīgi.

Otrkārt, meitenēm paveicies ar treneri. Esmu runājis ar Annu Dreimani un Asnati Fominu. Pēdējai bija interese braukt uz Kalgari. Tobrīd neizdevās, tāpēc Asnate aizbrauca uz Letbridžas universitāti. Domāju, kanādietes ir lielas ieguvējas, pateicoties latviešu meiteņu prasmēm basketbola laukumā.

Kanādiešu meitenes, kuras spēlē basketbolu, ļoti maz skatās sportu. Liene un Laura seko izlašu spēlēm, NBA. Ļoti jocīgi, bet kanādietes neskatās vai dara to ļoti maz. Cilvēki daudz vairāk seko “Flames” vai universitātes komandu gaitām citos sporta veidos. Tādējādi neveidojas nepieciešamā iztēle – grūti iztēloties spēles situācijas.

Kuri ir populārākie sporta veidi Albertā pēc hokeja?
Nacionālais sporta veids ir lakross, bet populārākais – hokejs. Tālāk varētu būt CFL – amerikāņu futbola analogs Kanādā. Arī beisbols ir ļoti populārs. Kā nākamos liktu basketbolu, volejbolu. Albertā daudzas meitenes spēlē volejbolu – pēc devītās klases vairāk nekā puiši. Zinu, jo vairākus gadus biju volejbola kluba fiziskās sagatavotības treneris.

Lasīju, ka jauniešu vidū basketbols sāk izvirzīties par populārāko sporta veidu. Vai tā notiek arī Albertā?
Basketbols ir ļoti populārs Ontārio provincē, īpaši Toronto, un (franciski runājošajā) Kvebekā. Albertā salīdzinoši mazāk. Provincē pastāv “State college” – kā Latvijā politehniskais institūts. Ja pirms 10 gadiem tajā varēja apgūt gandrīz tikai tehniskās profesijas, tagad piedāvājums kļuvis daudz plašāks. Izveidota ekonomikas fakultāte, tiek apmācīti uztura speciālisti, medmāsas un ātrās palīdzības darbinieki. Ir 1-4 gadu programmas. Tur dominē hokejs. Populāra arī kalnu slēpošana.

Vienu gadu (2017-2018) nostrādāju kā “Southern Alberta Institute of Technology” koledžā kā fiziskās sagatavotības treneris. Strādāju ar vīriešu un sieviešu basketbola vienībām, kā arī hokejistiem, futbolistiem un volejbolistiem. Klāt nāca regbijs, svarcelšana, kalnu slēpošana. Daudz sanāca darboties tieši ar junioru vecuma hokejistiem, bet vasarā – ar profesionāļiem, kuri spēlē dažādās Eiropas līgā, tostarp Vācijas DEL.

Tā bija ļoti vērtīga pieredze. SAIT vienkopus strādāja laboratorijas speciālisti un treneri – veica aerobās spējas mērījumus gan skrejceļā, gan velo, kā arī specifiskās spējas, kas pielāgotas hokejistiem, kalnu slēpotājiem un citu sporta veidu pārstāvjiem.

”Rogers Cup” Toronto ir trešais vecākais “Masters” līmeņa tenisa turnīrs pasaulē

”Tennis Canada” mājvieta Toronto

Pirms pusotra gada Kalgari notika tautas nobalsošana par pieteikšanos 2026. gada ziemas Olimpisko spēļu rīkošanai. Piedalījies?
Nepiedalījos. Dzirdēju atsauksmes. Daudzi, īpaši jauni cilvēki, palika neapmierināti. Pilsētas mērs ļoti vēlējās Olimpisko spēļu norisi. Jaunie profesionāļi balsoja par. Vecāki cilvēki balsoja pret.

Kalgari spēles notika 1988. gadā.
Man patīk distanču slēpošana. Kenmorā ir OS trase – fenomenāla, fantastiska vieta. Tur notiek arī Pasaules kausa posmi. Kalgari spēļu sporta infrastruktūra ir diezgan novecojusi. OS rīkošana būtu brīnišķīga iespēja atjaunot.
Ir ātrslidošanas ovāls. Jaunas ēkas nav jāceļ. Ledus ļoti labā stāvoklī. Daudzas komandas – korejieši, ķīnieši, japāņi, itālieši – brauc trenēties. Universitāte ieguldījusi līdzekļus, uzbūvējusi dienesta viesnīcas. Ļoti ērti trenēties un dzīvot. Visas nepieciešamās vajadzības 5-10 minūšu attālumā, sabiedriskais transports. Tur pāris reizes satiku Haraldu Silovu.

Stīvu Nešu arī izdevās satikt?
Esmu redzējis viņu spēlējam Fīniksas un Losandželosas klubu sastāvos, bet klātienē nav izdevies satikt. Viņš vairāk uzturas Vankūverā. Tur ir “Vancouver Wildcats” īpašnieks, šķiet, ka viņam pieder MLS kluba akciju daļas.

Vai “Flames” ir populārākā komanda Kalgari?
Arēna vienmēr ir pilna. Kalgari publika iet uz koncertiem un sporta pasākumiem. Cilvēki grib aiziet iedzert alu, paskatīties hokeju. Vai apmeklēt kantrī mūzikas koncertu.

Kalgari pavadītajos gados satiki latviešu sportistus?
Satiku visus latviešus, kuri spēlēja pret “Flames”, izņemot Raiti Ivanānu. Bija forši satikt Kasparu Daugaviņu, kad viņš spēlēja Otavas “Senators”. Super draudzīgs, nezinu daudz tādu sportistu. Fenomenāli. Satiku Kārli Skrastiņu, kad viņš vēl spēlēja Dalasā. Super patīkams džeks. Nofotografējāmies un aizsūtījām bildes, lai dabūtu parakstu. Viņš atsūtīja parakstītas bildes pa pastu, cepuri nost!

Kalgari pieejama distanču slēpošana sešus mēnešus gadā?
Atkarīgs no sniega daudzuma. Biatlonistu un distanču slēpotāju vajadzībām var sapūst mākslīgo sniegu. Kenmoras trase ziemā ir brīnišķīga.


, 2020-03-23 16:07, pirms 8 mēnešiem
Ļoti labs materiāls, Novik. Maločiks!
, 2020-03-23 17:34, pirms 8 mēnešiem
Ak jēziņ, es šito nevaru izlasīt...
Līdz pusei tiku, apnika...Un es esmu no tiem, kam patīk lasīt žurnālos intervijas, grāmatas (biogrāfijas), laikam jāsaka, ka garlaicīga intervija.
, 2020-03-24 08:54, pirms 8 mēnešiem
Tāds sakarīgs džeks tas Petrovs,sava ceļa gājējs.Katrā ziņā izglītots un ar pieredzi,kas gūta plašākos ūdeņos.
Tādiem kadriem nākotnē būtu jābūt mūsu sporta federāciju redzeslokā,dažādojot treniņmetodiku kā spēļu komandām,tā arī individuālo displīnu censoņiem.Nevelk vairs tie bružikveidīgie...
Redz,ar Uvel pat U18 kom.sastāvā pazibējis kā water boy?