Ričmonds Vilde: "Mērķis ir tikt izlasē un septembrī spēlēt EČ"

Ričmonds Latvijā uz divām nedēļām bija ieradies jau maijā, bet pēc tam atkal devās pāri okeānam, lai nokārtotu mācības Hjūstonas Baptistu universitātē, vienlaikus arī trenējoties un gatavojoties Latvijas izlases treniņnometnei. „Tur sporta zāle un svaru zāle ir pieejama 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, klāt ir arī treneri. Šeit ar to ir problēmas.”

Oficiāli valstsvienības kandidātu saraksts tika paziņots jūnija sākumā, taču par savu iekļaušanu otrā sastāva četrpadsmitniekā Ričmonds bija padzirdējis jau mēnesi iepriekš. „Protams, ka biju priecīgs. Galu galā pirmoreiz esmu iekļauts izlases kandidātos. Gribu tikt izlasē, citādāka mērķa nemaz nevar būt. Neesmu atbraucis vienkārši patrenēties. Tad nebūtu jēgas braukt. Vēlos iekļūt sastāvā un septembrī spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā,” apņēmības pilns ir Ričmonds. „Beidzot jāsāk spēlēt. Visu mūžu esmu trenējies, laiks kļūt par profesionāli, kas arī ir bijis mans mērķis. Redzēsim, kā man veiksies valstsvienībā, no tā arī būs atkarīgs, kur tikšu spēlēt. Jau tagad ir bijuši piedāvājumi, ieskaitot Vācijas bundeslīgu, tomēr es pagaidīšu līdz izlases maču beigām un tad izlemšu par klubu.”

"Diemžēl maģistra grādu tā arī nedabūju, jo pietrūka divu priekšmetu. Tos neļauj nokārtot ne pēc gada, ne tālmācībā, vienīgi rudenī, tādējādi man vajadzētu palikt Amerikā līdz pat decembrim. Taču augstskolā es vairs nevaru spēlēt basketbolu un tas nozīmē, ka nāktos izlaist pusgadu. Tam es nevaru piekrist. Varbūt pabeigšu pēc basketbola karjeras beigām.” Ar iegūto izglītību Ričmonds jau tagad varētu iekārtoties ofisā un strādāt ienesīgā darbā, taču basketbols viņu vilina vairāk. „Vienmēr esmu gribējis spēlēt basketbolu. Arī tēvs [izcilais latviešu volejbolists Raimonds Vilde] saka, ka jāsāk beidzot spēlēt. ”

Neskatoties uz raženo augumu, Vildem ne pārāk patīk spēlēt groza apakšā, lai gan universitātē no viņa to prasīja. „Noteikti nepatīk spēlēt tikai pa postu, ar muguru pret grozu. Daudz labāk jūtos, spēlējot ar seju pret grozu. Tad arī sanākušas veiksmīgākas spēles. Savā ziņā esmu līdzīgs Kasparam Bērziņam – varu iemest trīnīti vai aiziet garām un iespraust, bet varu arī uzspēlēt ar muguru pret grozu, ja pretinieks ir vājāks. Tīrs centrs neesmu.”

Interesi par sevi Latvijā viņš sajutis pagājušās sezonas vidū, kad Sportacentrs.com tika publicēts raksts „Lielākais latvietis Amerikas basketbolā - Ričmonds Vilde”. „Droši vien daudzi tikai tad atcerējās par manu eksistenci, lai gan es jau saprotu, ka koledžu basketbolam daudzi Latvijā nemaz neseko līdzi. Daudzi man ir prasījuši, vai nebija škrobe, ka esmu aizmirsts? Taču, godīgi sakot, nebija gan. Zināju, ka agri vai vēlu likšu par sevi atcerēties. Bija kaut kāda iekšēja pārliecība.”

Pēdējā sezona Amerikā seniora statusā gan neizdevās tik veiksmīga, kā cerēts. Treneris esot sasolījies daudz, bet izpildījis maz. „Pērn viņš bija dzirdējis par man izteiktajiem piedāvājumiem un no citiem saklausījies, ka es grasos doties prom. Kad kļuva zināms, ka palikšu, treneris teica, ka pēdējā gadā varēšu spēlēt, kā vien gribu, kaut vai mest trīnīšus. Taču pienāca sezona un viņa darbi nesaskanēja ar vārdiem. Mums komandā bija 15-16 spēlētāji un viņš ļāva spēlēt visiem vidēji pa 15 minūtēm mačā. Mūsu konferencē vispār nebija garo spēlētāju. Domāju, ka tādēļ mani izmantos vairāk, taču patiesībā bija gluži pretēji. No otras puses – pats jūtu, ka pēdējā gada laikā esmu pielicis, lai gan statistikā to redzēt nevar. Vilšanās ir. Ne tik daudz par pēdējo sezonu, cik par komandas izvēli, kad no Dalasas pārcēlos uz Hjūstonu,” secina Vilde.

Ričmondu var pamanīt ne tikai raženā auguma, bet arī iespaidīgo muskuļu dēļ. Jau kopš aizbraukšanas uz Ameriku viņam iepatikās darbs trenažieru zālē, bet gads treniņos kopā ar amerikāņu futbolistiem vēl vairāk paātrināja muskuļu augšanas procesu. „Dalasā tik daudz netrenējos svaru zālē, bet skriešana basketbola treniņos masu tikai samazināja. Taču tajā gadā, kad mani uzaicināja uz amerikāņu futbolu, svaru zālē pavadījām pa trim stundām sešas reizes nedēļā. Bez lielām pauzēm. Atceros, ka pirmajās divās nedēļās kādas četras reizes izvēmos, jo treniņi bija ļoti intensīvi un ar lieliem svariem. Treneris tik pasmaidīja par jauniņo. Bet pēc tam jau pieradu un tad svaru zāles treniņi basketbolā likās kā pastaiga. Vēl tagad daudzi mani paziņas ir pārsteigti mani ieraugot, jo atceras mani vēl pirms aizbraukšanas uz ASV.”

„No dopinga pārbaudēm nebaidos. Pirms gada man jau vienreiz veica pārbaudes,” smejas Vilde. „Amerikāņu futbola treneris man jau reiz teica – ja tu uzturā lietotu vēl kaut ko papildus, tad droši vien izskatītos kā Dveins Džonsons („The Rock”). Viņš man piedāvāja, taču es atteicos, jo teicu, ka man tomēr vēl jāspēlē basketbols. Manuprāt, ja esi „tīrs”, tad par nekustīgu kluci nemaz nevar palikt. Esmu redzējis vīrus, kas ir vājāki par mani, taču izskatās divreiz lielāki, gluži kā piepumpēti.”