Jaunie talanti izvēlas Spāniju: sapņu zeme vai modes tendence?

Pēdējo 12 gadu laikā Spānijas vīriešu basketbola izlase divreiz kļuvusi par olimpisko vicečempioni, vienreiz uzvarējusi Pasaules kausā un trīsreiz izcīnījusi zeltu Eiropas čempionātā. Bez šīm godalgām vēl arī olimpiskā bronza, kā arī Eiropas čempionāta sudrabs un divas bronzas. Šajā laika posmā Spānijas klubu piecreiz spēlējuši ULEB Eirolīgas finālā, trīsreiz kļūstot par čempioniem. Lai gan pēdējos gados vairāk inerces virzīta, tomēr ACB līga joprojām ir solīti priekšā pārējiem vietējiem čempionātiem Eiropā, pasaules līmenī atpaliekot tikai no NBA. Kurš gan iebildīs, ka spāņi māk izaudzināt talantīgus spēlētājus.

„Tā noteikti nav modes lieta, jo šī nav nekāda tērpu demonstrācija. Spānijā ir vieni no labākajiem apstākļiem, kur attīstīties tieši pašiem talantīgākajiem jaunajiem basketbolistiem,” norāda Bērnu un jauniešu basketbola skolas „Rīga” direktors Guntis Šēnhofs. „Es pats braucu uz Spāniju, novērtēju, kādi speciālisti tur strādā un kāda ir kluba filozofija, iepazīstos ar apstākļiem, kādos būs jādzīvo jaunajam basketbolistam. Mana pārliecība ir tāda, ka Spānijā var attīstīties talantīgie puiši, bet viduvējiem spēlētājiem tur nav jēgas braukt, jo ar viņiem tur pienācīgi nestrādās. Tad labāk palikt Latvijā, kur siltumnīcas apstākļos būs iespēja tikt pie lielāka spēles laika un turpināt progresēt.”

Šenhofs min dažādas citas valstis, kurās darbojas jauno talantu akadēmijas, tomēr tikai Spānija un Itālija sevi ir apliecinājušas ar darbiem, kamēr Balkānu reģiona valstu mentalitāte viņu neiedrošina. „Pastāv arī viedoklis, ka līdz 23 gadu vecumam labāk palikt Latvijā, tomēr mana pieredze basketbolā mudina mani rīkoties citādi. Uzskatu, ka tas drīzāk ir Latvijas jaunatnes basketbola novērtējums, nevis problēma. Tur ir labāki apstākļi, jo šeit nevaram nodrošināt to medicīnu un treniņu bāzes, jo īpaši, Rīgā,” uzskata Šēnhofs.

Ilggadējs jauno basketbolistu treneris Raivo Otersons akcentē vēl kādu faktoru. Proti, došanās uz ārzemēm jaunajam talantam bieži vien īstajā brīdī kalpo par jaunu motivāciju, kas palīdz „sakārtot galvu”. „Pienāk brīdis, kad vajag pamainīt vidi, apkārt esošos cilvēkus. Bet tas ir atkarīgs no konkrētā jaunieša rakstura. Viens ir gatavs dzīvē iziet agrāk, bet cits vēlāk.”

Cita lieta – ja prom aizbrauc zemāka līmeņa spēlētāji, kas arī Latvijā nav starp vadošajiem. Viņi aizbrauc un atbrauc atpakaļ. „Taču arī tā ir pieredze. Viņi redz pasauli. Reizēm tas ir ieguvums ne tik daudz basketbolistam, cik cilvēkam,” spriež treneris.

Otersons uzskata, ka liela nozīme ir arī tam, kādā organizācijā jaunais spēlētājs nonāk. „Tāpat loma ir arī konkrētajam gada gājumam. Kādi būs komandas biedri, kāda būs konkurence un kādos turnīros komanda spēlēs? Artūram Žagaram bija laba komanda un viņš spēlēja augstākajā jauniešu līmenī pret labākajiem sava vecuma spēlētājiem, turpretī Rodions Kurucs pašam augstākajam līmenim klāt netika. Turklāt svarīgi ir tieši spēlēt, nevis sēdēt uz soliņa.”

Jo iespējas attīstīties ir arī tepat, Latvijā. Pietiek minēt kaut vai Jāņa Timmas un Daira Bertāna piemērus. Abi Eiropā izgāja jau kā gatavi produkti. „Ja jau Latvijā nebūtu labu treneru, tad diez vai mūsu jaunie spēlētāji būtu tik labi sagatavoti un pieprasīti Spānijā. Ne jau pāris mēnešu laikā viņi tur kļūst par labiem spēlētājiem. Viņi jau aizbrauc kā labi jaunie basketbolisti,” pārliecināts ir Otersons.

Latvijas Basketbola savienības Treneru komisijas loceklis Agris Galvanovskis piebilst, ka ar jauno talantu aizbraukšanu neapmierināti varētu būt vietējie treneri, kuru komandas zaudē līderus. „Taču, ja vēlāk no tā iegūst jauniešu izlases un nacionālā izlase, tad šāda jaunu basketbolistu izvēle noteikti ir attaisnojama. Turklāt reizēm līderu aizbraukšana ļauj parādīties jauniem līderiem, kas, manuprāt, nospēlēja būtisku lomu U18 izlases panākumā,” secina Galvanovskis.

Vienlaikus viņš uzskata, ka sava loma tomēr ir arī veiksmes stāstiem, kuri parasti aizēno tos gadījumus, kad ārzemēs savu vietu atrast neizdodas. Gluži pretējs piemērs, viņaprāt, ir došanās uz Ameriku. Ja meitenēm tā biežāk dod pienesumu, tad puišu gadījumā ir otrādi. No ASV augstskolām topa līmenī gatavi atgriezušies tikai Kaspars Kambala un Raimonds Miglinieks.

Arī LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps atgādina, ka pieredzes mēdz būt dažādas, tomēr emocionālā līmenī veiksmes stāsti uzrunā vairāk. „Esam progresējuši treneru kvalitātē un metodikā, kā arī medicīniskajā aprūpē un traumu profilaksē. Vadošajos klubos netrūkst izpratnes, zināšanu un potenciāla, tiesa, dažreiz klubiem neizdodas atrast optimālo balansu starp jauno spēlētāju attīstību un īstermiņa rezultātu.”

„Ir gadījumi, kad izšķirties par agru aizbraukšanu spiež ģimenes materiālie apstākļi. Arī Spānijā neviens jaunais netiek lutināts ar milzīgiem līgumiem, tomēr spāņu klubi ir pietiekami nodrošināti, lai vismaz minimālā līmenī atbalstītu plašāku spēlētāju loku, nekā to var izdarīt Latvijas klubi,” skaidro LBS ģenerālsekretārs. „Turklāt Rīgā nav modernas basketbola būves, kas nodrošinātu modernus treniņu un rehabilitācijas, kā arī kvalitatīvus sadzīves un mācību apstākļus. Ja mums būtu lieliska bāze, būtu liels pieprasījums pēc mūsu treneriem un metodikas ne tikai no Latvijas, bet arī no visas Austrumeiropas. Pēdējos gados esam veikuši izrāvienu jaunatnes basketbolā un ieguvuši labu reputāciju. Diemžēl sliktā materiālā bāze kavē tā izmantošanu.”

Bijušais basketbola kluba „Valmiera” ģenerālmenedžeris un topošais aģents Mārtiņš Bērziņš pārstāv vairākus novadniekus, kuri agrā vecumā izvēlējušies doties uz Spāniju. Viņš akcentē vēl kādu būtisku iemeslu, kāpēc jaunie talanti uz Spāniju dodas jau agrā vecumā. „Lai iegūtu formācijas spēlētāja statusu, jaunajam basketbolistam Spānijā vecumā no 14-21 gadam jāaizvada trīs sezonas, taču vismaz viena no tām jānospēlē līdz U18 vecuma grupai (ieskaitot). Formācijas spēlētāja statusam ir liela nozīme, jo katrā ACB klubā jābūt vismaz četriem šādiem spēlētājiem. Lai tiktu ACB klubā, jau tā ir jābūt gana labam spēlētājam, bet, lai tiktu komandā bez formācijas spēlētāja statusa, ir jābūt galvas tiesu pārākam par pārējiem – top klases spēlētājam,” skaidro Bērziņš. Rinalds Mālmanis aizvadītajā sezonā nebūtu debitējis „Baskonia” sastāvā Eirolīgā, bet Rolands Šmits nebūtu ticis pie tik laba līguma ar „Barcelona”, ja viņiem nebūtu formācijas spēlētāja statusa.

„Basketbola pilsonības iegūšana ir milzīgs pluss, ko, iespējams, cilvēki līdz galam nenovērtē,” piekrīt vairāku vadošo Latvijas basketbolistu aģents Artūrs Kalnītis. „Mūsdienās konkurence aug tik strauji, ka katram šādam faktoram ir milzīga nozīme. Dzīvojot Barselonā, iepazinos ar Spānijas spēlētāju arodbiedrības pārstāvjiem, kuri gana aktīvi mēģina protestēt pret šo likumu, jo uzskata, ka tas ierobežo vietējo spēlētāju iespējas. Tas tikai kārtējo reizi apliecina basketbola pilsonības pozitīvo lomu jaunajiem citu valstu spēlētājiem.”

Kalnītis norāda, ka iepriekšējo gadu pozitīvie piemēri no Latvijas spēlētāju puses noteikti ir atvēruši durvis saviem tautiešiem. „Taču šobrīd svarīgi ir atcerēties, ka tikt ACB sistēmā ir kļuvis vieglāk nekā noturēties, jo konkurence ir nežēlīga un katru dienu pie ACB klubu durvīm klauvē jauni un talantīgi spēlētāji, kas ir gatavi atņemt tavu vietu. Tāpēc lielākā daļa līgumu, kas tiek noslēgti ar ACB klubiem paredz kluba „izejas” iespējas, jo auklēties neviens negrasās.”

Spānijas klubi meklē jau 14 gadus vecus jaunos talantus. Pa visām vecuma grupām katrā komandā ir vieta tikai sešiem līdz desmit spēlētājiem. „Turklāt jebkurš klubs raugās nākotnē. Esmu parēķinājis, ka bez treneriem un fizioterapeitiem viena spēlētāja uzturēšana sezonā izmaksā 25-30 tūkstošus eiro. Tādēļ klubi meklē ļoti rūpīgi un cenšas atrast tos spēlētājus, kuri nākotnē būs gatavi spēlēt lielajā komandā vai tos varēs izdevīgi pārdot,” stāsta Bērziņš.

Viņš secina, ka augusi arī Latvijas basketbolistu reputācija. Ja pirms astoņiem vai desmit gadiem divu līdzvērtīgu spēlētāju izvērtēšanā izvēle noteikti nosliektos par labu lietuvietim, tad tagad latvietis vairs tālu neatpaliek. „Agrāk stereotips par latviešu basketbolistiem bija kā par softiem un metējiem (basketbola laukumā). Pateicoties Porziņģim, Timmam, Dāvim Bertānam, Šmitam un Kurucam, kā arī pārējiem Eirolīgā spēlējošajiem, tendences ir mainījušās. Tas latviešiem paver iespējas, kādas iepriekš nav bijušas. Varbūt Spānijā latvieši sāk kļūt par modes lietu?” pus pa jokam, pa pusei nopietni saka Bērziņš.

Kamēr no Latvijas klubiem Eiropas līmenī sevi regulāri atrāda tikai „Ventspils”, iespējas parādīt sevi Eiropas basketbolam caur Eirokausu prizmu ir stipri limitētas. Tāpat nevajag aizmirst, ka ar spēlēšanu Eirokausos arī nepietiek. Ir nepieciešamas lielas uzvaras, lai sniegums nepaliktu nepamanīts.

„Visas lielākās jaunā laika spēlētāju pārejas ir notikušas tieši pēc veiksmīgām pašmāju klubu sezonām. Tomēr, izvērtējot visus par un pret un vadoties pēc gandrīz desmit gadu pieredzes šajā sfērā, droši varu teikt, ka attīstoties ārzemēs spēlētājs gūst lielāku atpazīstamību NBA skautu blociņos un klubu vadības acīs. Jo drafta naktī, kad būs jāizvēlas starp diviem līdzīgiem spēlētājiem, un viens būs no kāda Latvijas kluba, bet otrs no „Valencia” vai „Partizan”, varu ar pilnu pārliecību teikt, ka priekšroka tiks dota lielās līgas spēlētājam. Nevajag aizmirst, ka šis ir bizness un katras NBA komandas ģenerālmenedžera lielais algas čeks ir atkarīgs no viņa izdarītajām izvēlēm. Maza valsts un līga tomēr ir kārtējais mīnuss skautu un menedžeru blociņos,” piebilst Kalnītis.

Latvijas jaunie basketbolisti Spānijā