Jānis Strēlnieks: "Ārzemēs spēlēt nav nekas briesmīgs"

Maiklam Džordanam ir teiciens “Kļūdīties ir normāli, kļūdās katrs. Taču man nav pieņemama nemēģināšana.”

Jānis Strēlnieks ir viens no Latvijas valstsvienības basketbolistiem, kurš mēģina visvairāk. Jaunatnes izlases, basketbola klubs “Ventspils”, Latvijas valstsvienība, tagad Sanktpēterburgas “Spartak”. Visur Jānis bijis komandas spēlētājs, taču viņa vērtību dubulto un trīskāršo drosme, griba un spējas uzņemties atbildību izšķirošās situācijās. Viens no tiem, kuri šogad ir labāki nekā pirms gada.

2007. gada vasarā Eiropā un pasaulē dominēja jaunie serbi. Viņi nopelnīja zelta medaļas Eiropas U16, U18 un U20 čempionātos, kā arī triumfēja U19 Pasaules čempionātā Novi Sadā. Junioru čempionāta finālā spēlēja grieķi, tai skaitā 1990. gadā dzimušie Kostas Papanikolau, Kostas Sloukas, kuri “Olympiacos” sastāvā 2012. gada maijā Stambulā kļuva par Eirolīgas čempioniem.

Goda pjedestāla trešo pakāpienu Madridē iekaroja jaunie latvieši ar galveno treneri Vari Krūmiņu priekšgalā. Latvijas vīriešu basketbolam tās bija pirmās medaļas kopš 1939. gadā izcīnītā sudraba Eiropas trešajā meistarsacīkstēs Kauņā. Viens no divpadsmitnieka bija debitants Jānis Strēlnieks, kurš kopā ar vienaudzi Dairi Bertānu trīs gadu laikā izsitās līdz lielajai izlasei. Pērn Šauļos abi nopelnīja vietas valstsvienības kodolā kopā ar Jāni Blūmu, Rolandu Freimani un Rihardu Kuksiku.

Jānim sākot trešo vasaru valstsvienībā, tiekamies pēc pirmā vakara treniņa. Ir saulains pirmdienas vakars un ejam svaigā gaisā. Jānis ir nosvērts, vienkāršs un atklāts. Neaizbildinās ar nevaļību, visu pabeidz līdz galam. Tāds ir latviešu basketbola strēlnieks Sanktpēterburgā.

Pirmā sezona tuvās ārzemēs. Sanktpēterburgā vairāk runāji angliski nekā krieviski?
Braucu uz Sanktpēterburgu, nepārvaldot krievu valodu. Tas netraucēja. Pirmkārt, manas valodu prasmes turpina uzlaboties. Otrkārt, komandā bija daudz ārzemnieku. Izraēla, Serbija, Melnkalne, Grieķija, ASV, treneri no Slovēnijas. Krievu spēlētāji sākumā nesaprata, kāpēc nerunāju krieviski. Skaidroju, kāpēc. Treniņos pārsvarā sazinos angļu valodā.

Situāciju atviegloja fakts, ka Viktors Keiru labi runā krieviski un angliski. Komandas kapteinis Zozuļins angliski gandrīz nerunāja, tāpēc Keiru visu laiku bija starpnieka lomā. Daudz bijām kopā. Ko nevarēju pateikt, viņš pārtulkoja. Kopumā komandā ir daudz foršu džeku. Palīdz un sazināties nav problēmu.

Sākumā domāju, kā būs. Pirmā reize projām. Drošāks paliku divu nedēļu laikā. Pirmajās dienās taustījos. Komandā izlecēju nebija, valdīja draudzīgas un profesionālas attiecības. Zozuļins bija līderis starp krieviem, izraēliešu aizsargs Halperins – starp ārzemniekiem. Kad Zozuļinam radās grūtības izteikties, viņi tika galā divatā.

Kad Halperins guva savainojumu, Tev bija vairāk jāspēlē otrā numura pozīcijā. Kāda bija “Spartak” aizsargu rotācija?
Patriks (Beverlijs) gāja par pirmo numuru, es – par otro. Tas bija spēkā pozicionālos uzbrukumos. Savādāk bija, ja pirmais tiku pie bumbas vai Beverlijam vajadzēja atpūtu. Tad spēlēju par pirmo numuru, savukārt krievu spēlētāji mainījās otrajā pozīcijā.

Jānis Strēlnieks 2007. gada Eiropas U18 čempionātā Madridē. “Telefonica” arēnā Latvijas juniori izcīnīja bronzas medaļas. 2008. gadā jūnijā Latvijas sieviešu basketbola valstsvienība turpat izcīnīja ceļazīmi uz 29. Olimpiādes spēlēm Pekinā. Foto: Emilio Cobos

2010. gads. Pirmās oficiālās spēles Latvijas valstsvienībā. Foto: Kaspars Volonts

Konkurenti klubā, draugi izlasē. Latvijas Čempioni Jānis Strēlnieks un Dairis Bertāns LBL 2011. gada sezonas sestajā finālspēlē. Foto: Romāns Kokšarovs, f64, “Sporta Avīze”

Krievijas klubos trūkst krievu spēlētāju. Sanktpēterburgā to juti?
Vietējo spēlētāju īpaši pietrūka sezonas beigās Krievijas līgā. Eiropas kausos spēlējām labi, VTB līgā salīdzinoši labi, Krievijā trūka spēlētāju resursu. Maskavas CSKA, Kazaņa paņēma labākos Krievijas basketbolistus. Mums bija Valērijs Ļihodejs. Ļoti stabils spēlētājs. Zozuļins un Keiru ir pieredzējuši vīri, taču nav tik stabili. Līgā notiek milzīga cīņa par krievu spēlētāju piesaisti. Ja dabū labus vietējos spēlētājus, ir iespējas cīnīties Krievijas čempionātā.

Starpsezonā “Spartak” dabūja vienu no noskatītajiem spēlētājiem – Kazaņas “Unics” spēka uzbrucēju Artjomu Jakovenko, kurš ir Krievijas izlases kandidāts. Noslēgts līgums ar vēl vienu, man nezināmu spēlētāju. Ļihodeju nenoturēja. Viņš aizgāja uz Krasnodaras “Kubaņ”.

Viņi droši vien jūtas ļoti labi.
Dažreiz viņi jūtas pārāk droši. Paraksta līgumu un pat necenšas. “Spartak” sastāvā bija spēlētāji, kuri necentās izkonkurēt pārējos. Uzvārdi publiski nav jāsauc. Viens no viņiem sākumā gribēja pacīnīties, taču vēlāk ieceri atmeta. Lieli līgumi ir, pietiek! Saka, ka grib spēlēt, bet treniņos necīnās par vietu komandā.

Treneris dusmojās, bļāva?
O, jā! Dienvidslāvijas skola. Tāfelīte lidoja pa gaisu. Pāris dienas pēc aizbraukšanas, pirmajā spēlē Itālijā pret “Benetton”. Pirmajā minūtes pārtraukumā, kad vēl nebiju bijis laukumā, trenera dēlītis tika triekts pret zemi un pārplīsa. Bijām tālu priekšā, tad atlaidām. Zdovcs sadusmojās par viegli atdoto pārsvaru. Kas nu būs? Tas bija trakākais gadījums.

Sezonas gaitā klubs izziņoja vairāku gadu līgumus ar Beverliju, galveno treneri. Tevi parakstīja uz trīs gadiem. Notiek nopietna komandas būve?
Realitāte var būt savādāka. Uzturoties Krievijā, esmu sapratis, ka var notikt neparedzētas lietas. Neveiksmīgs brīdis sezonā, divas nedēļas un pārmaiņas seko viena otrai. Komandu sastāvi mainās katru gadu. Paliek, maksimums, divi spēlētāji. Nākamgad “Spartak” sastāvā būs lielas izmaiņas. Līgumi ir man, Patrikam, Dragicevičam un Kaširovam. Viss. Halperins nepaliek, septiņi spēlētāji nāks klāt. Būs interesanti. Man ir garantēts daudzgadu līgums, taču kādā brīdī tas var nebūt. Darbu jāturpina visu laiku. Mani tas nebaida. Neesmu no tiem, kuri “atsit numuru”. Cenšos parādīt sevi, domāju, ka klubam nav lielu pretenziju. Neko nav teikuši. Vairāk atgādinājumu nepieciešams vietējiem spēlētājiem.

Ko jaunu esi ieguvis no trenera Zdovca?
Ieguvis esmu gan no viņa, gan pārējiem treneriem un spēlētājiem. Līmenis ir augstāks neka Latvijā. Sākumā domāju, vai nekritīšu ārā. Nekrītu. Varu spēlēt. Tas iedod pārliecību un ļauj spert soli uz augšu. Treneris iemācīja nestandarta skatījumu. Iespējams, ka tās ir nestandarta lietas tikai attiecībā pret manu iepriekšējo redzējumu. Kā saspēles vadītājs ieguvu tehniskas lietas. Ieraudzīju, ka laukumu var pārredzēt savādāk. Piemēram, Zdovcs mācīja, ka piespēli var dot arī pretējā virzienā. Pirms saņem piespēli, apskaties, vai vidū ir kāds aizsargs. Mazas, svarīgas lietas.

Nestandarta lietas no aizsarga viedokļa.
Latvijā pierasts, ka spiežam uz vidu. Zdovcs māca spiest uz laukuma vidu. Vairāk aizsargājām soda laukumu. Ļāvām izmest tālos metienus, nevis ielaidām pretiniekus groza tuvumā. Izmantojām plašāku spēli. Taču, gadījumā, ja viens posms “nosačko”, var būt lielas problēmas. Treniņos visu laiku strādājām, lai saliedētu sadarbības. Kā nesanāca, skrējām.

“Spartak” ir ātra komanda?
Mums ir ļoti ātrs saspēles vadītājs, tāpēc jāskrien. Patriks var uzspēlēt viens, taču viņš labi redz piespēles. Stūros viņš var iespēlēt jebkuram, tāpat kā Halperins. Ļoti labs “pick-and-roll” spēlētājs. Tādi bijām trīs. Pietrūka ceturtais. Ja kāds izkrita, radās problēmas. Treneriem patīk, ja komandā ir četri mazie, kuri var tādā veidā saasināt spēli.

Beverlijs un Halperins ir divi basketbolisti, no kuriem treniņos esmu ieguvis visvairāk. Pirmajās nodarbībās sapratu, ka pastaigas nebūs. Biju redzējis Patrika spēli “Olympiacos” un nojautu, kas sagaida. Pret viņu iemācies piesegt bumbu. Esi nedaudz gudrāks. Viņš ir ņiprs aizsardzībā. Pirmajā treniņā izsita bumbu pirmajā caurgājienā. Beverlija solis ir tik ātrs, ka vienatnes sajūta uzbrukumā pazūd uzreiz. Viņš to pierāda daudzos izšķirošos brīžos. Atņem pretiniekam bumbu, aiziet driblā un iemet no apakšas.

Spēlē sejā?
Uzbrukumā tas nav tik izteikti. Taču kopā ar aizsardzību izskatās ļoti labi. Pirmajā mēnesī uzrāvos. Pamazām atkodu viņa kustības. Treniņos viņš ir mierīgāks, tur bumbu jāzaudē ātrāk. Tajā pašā laikā Patriks treniņos strādā vismaz par 95 procentiem. Pirmais afroamerikāņu spēlētājs no redzētajiem, kuram gribas strādāt. Bieži paliek pēc treniņiem. Jauns, 23 gadi. Ir, ko pierādīt.

Viņš kādā brīdī nav vēlējies aiziet no kluba?
Patriks noteikti grib atgriezties NBA. Vasaras nometnēs viņš nepiedalās. Trenējas individuāli. Uzreiz pēc sezonas aicināja mani braukt uz Ameriku. Nesanāca, jo man vajadzēja savest kārtībā veselību un tobrīd nebiju gatavs nopietniem treniņiem. Zinu, ka kopā strādāt brauca vairāki Eiropas spēlētāji.

Eiropas kausā komanda startēja ar augšupejošu līkni. Ceturtdaļfinālā divu spēļu summā tika pārliecinoši apspēlēti Čehijas čempioni “Nymburk”, kuri Eirolīgas kvalifikācijā izsita nākamos Eiropas kausa ieguvējus “Khimki”. Savainojumu ķēde sākās pirms “Četru Fināla” ?
Pirms brauciena uz Himkiem bija spēles Krievijas līgā pret CSKA un “Triumph”. Tad mūs sāka vajāt savainojumi un slimības, taču iespēja uzvarēt Himkus bija. Paši atdevām spēli, nevis Himki uzvarēja. Pats skatījos no malas. Pārrunājām notikušo. Zinājām – ja gribam vinnēt, to jāizdara ar vismaz desmit punktu pārsvaru. Līdzīgā spēlē neviens mums uzvarēt neļautu.

Sākumā bija padsmit punkti mīnusā. Salikām visu pa plauktiem, lēnām atsitāmies. Aizgājām desmit punktus priekšā un minūtes laikā visu izsējām. Dēļ neuzmanības. Dēļ atslābināšanās. “Khimki” ielika vienu smago truļņiku un tad aizgāja. Moņa, Kelati, Vjaļcevs un pašās beigās kapteinis Fridzons. Salūzām. Himkiem bija mājas priekšrocības, iemeta soda metienus, viss! Vairs neko nevarējām. Ārā biju es, garais grieķis Mavrokefalidis, Kotiševskis. Keiru tās bija pēdējās spēles. Pēc “Četru Fināla” no ierindas izgāja Halperins. Dragicevičam izsita pirkstu un vairs nebija, kas spēlē. Treniņi vairs nebija pilnvērtīgi, jo laukumā nevarēja savākt desmit cilvēkus. Paņēma trīs puišus no jauniešu komandas.

Iesaku mūsu jauniešiem kapāties. Ieraudzīju, ka mūsu jaunie ir labāki par Sanktpēterburgas jauniešiem. Nodomāju, ka septiņpadsmit gados tā var spēlēt. Man pasaka, ka viņam ir 21 gads. Skrienot rokas dreb un nezina, ko darīt. Tie skaitījās labākie. Radās pārdomas. Latvijā nav bezcerīga situācija jauno basketbolistu sagatavošanā.

Krieviem galvenā ir Krievijas līga. Nākamais seko Eiropas kauss. Krievijā zaudētās spēles mēģinājām kompensēt Eiropā. Tur gāja labi līdz pusfinālam. Pirmajā spēlē pret Himkiem izsmēlām emocijas. Centāmies uzvilkties spēlei par trešo vietu pret “Lietuvos rytas”, taču vairs nekas nesanāca. VTB līgā mums bez variantiem pāri pārgāja Krasnodaras “Kubaņ”. Sezonas iznākums varēja būt labāks, taču ir, kur tiekties.

Kopumā plats solis uz priekšu.
Neesmu sekojis, kā komandai veicies iepriekšējos gados. Ja pareizi atceros, “Spartak” Eiropas izaicinājuma kausa četriniekā zaudēja Kubaņai (64:74). Pēc tam Ostendei – komandai, kurai “Ventspils” zaudēja ceturtdaļfinālā (92:94). Pats esmu ieguvis psiholoģiski. Tagad vispār nav baiļu braukt jebkur. Ārzemēs spēlēt nav nekas briesmīgs.

Pirms gada bija bail?
Ārzemēs gribēju spēlēt jau agrāk. Skatījos uz lietām pozitīvi. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Varbūt labi, ka Ventspils mani nepalaida uz Ļubļanu. Sagaidīju iespēju. Tikpat labi mani varēja arī šogad nepalaist, tomēr izdevās vienoties. Aizvainojuma nav. Esmu kļuvis gudrāks. Mācos no kļūdām. Atceros, ka bija centieni lēmumus pieņemt, balstoties uz emocijām. Tas nebija pareizi.

Pēc sezonas prese rakstīja, ka uz Eirolīgas “wild-card” pretendē vairāki Krievijas klubi, “Spartak” ieskaitot. Sanktpēterburgā to uztvēra nopietni?
Runas sākās, kad visi jau bija aizbraukuši mājās. Jutu, ka Eirolīgā nebūsim. Redzēju, ka nav lēmums par Kazaņu. “Unics” ļoti labi nostartēja Eirolīgā. Tika “Top 8”, apsteidza mūs spēlēs par piekto vietu Krievijas līgā. Priekšroka bija viņiem. Tā arī notika. Mēs paliekam Eiropas kausā. Tā ir vēl viena iespēja.

Cīņa pret Melnkalnes raženajiem kalniešiem. Foto: Juris Kalniņš

Gatavojoties EuroBasket 2011 finālturnīram, Latvija Zemgales Olimpiskajā centrā Jelgavā sakāva 30. Olimpiādes spēļu rīkotājus – Lielbritānijas izlasi. Foto: Romāns Kokšarovs

2011. gads, pirmais Eiropas finālturnīrs Šauļos. Pretiniekos – Francija, Itālija, Vācija, Serbija un Izraēla. Foto: www.fibaeurope.com

Brīvajā laikā Sanktpēterburgā par garlaicību sūdzēties nevarēja?
Vakaros man zvanīja gan krievu spēlētāji, gan ārzemnieki. Sanāca pabraukāt ar visiem. Šķelšanās nebija, tomēr vairāk laika pavadīju ar viesspēlētājiem. Daudz palīdzēja Keiru un Zozuļins. Izvadāja pa labākajām kafejnīcām. Smieklīgākais bija fakts, ka Keiru ir pusmelnais un notika pārpratumi. Kafejnīcā man atnesa ēdienkarti krievu valodā, viņam – angliski. Oficiante brīnījās, ka viņš runā krieviski. Sākās joki, taču viņš man izlīdzēja.

Sanktpēterburga man joprojām ir par lielu. Dzīvoju Vasilija salā, kur ir treniņzāle. Spēļu zāle “Jubiļeinij” kompleksā atradās centrā, dienvidos no Ņevas upes. Jaunās arēnas būvniecība aizkavējusies. Saka, ka tiks pabeigta līdz gada beigām.

Salīdzinot ar turieni, Rīgā sastrēgumu nav. Pirmās reizes braucu, nezinot pilsētu. Iestājos rindā, kas vispār nekustējās. Tur ir jābrauc agresīvi, citādi nav variantu. Tā brauc pilnīgi visi. Sasistiem bamperiem. Kad piešaujas, ir normāli. Centrs tuvu. Reiz braucām ar autobusu uz SKA spēli – tas bija ļoti tālu. Vasilija salā ir normāli, apmaldīties nevar. Uz Somu līci nebraucu. Lielu daļu piekrastes aizņem ostas teritorijas, pludmales - tālu. Metro un sabiedrisko transportu neizmantoju. Vizuāli Sanktpēterburgas jaunākie tramvaji izskatās vecāki par Rīgas vecākajiem tramvajiem.

Kādā brīdī uznāca depresija?
Grūtākais brīdis bija sezonas beigās, kad Krievijas līgā spēlējām par piekto vietu un radās problēmas ar vēderu. Ja spēlētu vismaz par trešo vietu, komandai būtu lielāka motivācija. Treneris centās uzmundrināt. Visi mēģināja uzvilkties, taču nesanāca. Bija nogurums, depresijai un apnikumam nebija laika.

Vēdera erozijas dēļ nevarēju spēlēt vairāk nekā mēnesi. Atsāku, kad vēl nebiju pilnībā gatavs, taču bija veselākais no savainotajiem. Kādam vajadzēja spēlēt, lai gan fiziskā kondīcija nebija no labākajām. Pēdējās spēlēs sanāca mocīties.

Treneris pateica “Atvaino, Tev jāspēlē!”
Tā apmēram notika. Man nebija teikšana. Labi, ka pirms darba izlasē bija brīvas nedēļas un viss nokārtojies. Maija beigās un jūnijā savedu veselību kārtībā. Aprīlī dzēru dažādus šķidrumus un sešas tabletes dienā. Slimības laikā neko nedarīju. Pat atļāva nenākt uz treniņiem. Braucu skatīties video analīzi, jo mājās nebija, ko darīt. Skatījos savas un citu kļūdas. Arī treneris ieteica atbraukt, lai neko nepalaistu garām. Redzēju visas kombinācijas, taču mēnesis bija ļoti garlaicīgs. Īpaši, kad komanda devās izbraukumos. Labi, ka ciemos atbrauca vecāki. Mamma gribēja redzēt Ermitāžu, ievērojamās strūklakas, imperatoru pilis. Centrālās ielas un ēkas ir izgaismotas visu ziemu, skaisti.

Ar ēdienu problēmu nebija. Tāds pats, kā pie mums. Man parādīja veikalus, kur iespējams nopirkt labu gaļu, nevis pusfabrikātus. Pēdējos mēnešus pa kafejnīcām nedzīvoju, palīdzēja mamma un draudzene. Viņas mani palutināja, taču daudzas lietas nevarēju ēst. Nekādu svaigu augļu un sulu, vairāk dzēru ūdeni. Zāles lietoju joprojām. Pa vienai tabletei pirms ēšanas, lai mīkstinātu barību.

Varu visus nomierināt – kuņģa čūlas man nav. Sāpes bija trakas. Pirmajā vakarā, spēlē pret CSKA, mani veda ratiņkrēslā. Stūma, jo pats pabraukt nevarēju. Slimības laikā vajadzēja ēst maz un regulāri. Zaudēju piecus kilogramus. Pirmajā treniņā bija sajūta, ka mani nobradās. Kaujas svars ir 89 kilogrami, bet ar 84 kilogramiem jutos kā lupata. Trīs esmu dabūjis atpakaļ. Vēl divus vajadzētu, tad būtu normāli. Draudzene ir veselīga dzīves veida piekritēja, pārzina receptes. Lutināja mani ar vistas gaļu un cūkgaļu. Kalorijas neskaitu.

Treneris deva norādījumus vasarai?
Pajautāja, vai spēlēšu izlasē. Kad sezonas beigās mums slikti gāja, viņš pie sevis noteica, ka izlasē nespēlēšu. Zināju, ka tas pateikts karstumā, uz emocijām. Pēc sezonas treneris pateica, ka vasaras plāni ir mana personīgā izvēle. Ja sāktu ar pārējiem, man būtu jāierodas 15. augustā. Pērn “Spartak” rīkoja nometni Somijā. Tagad atgriešanās pieskaņota izlasei.

Pirms mēneša apmeklēji NBA Austrumu konferences finālus. Kuras Maiami un Bostonas spēles redzēji?
Piekto un septīto spēli “American Airlines” arēnā Maiami. Neesmu liels fans, taču vairāk atbalstīju “Heat”. Vismaz tajā duelī. Piektajā spēlē viņi zaudēja, taču Lebrons noplosījās nākamajā spēlē Bostonā un sērija atgriezās Floridā. To nevarēja palaist garām. Uzvaras brīdis bija jauks.

NBA basketbols ir pilnīgi savādāks – viens pret vienu un daudz spēka spēles. Jābūt gatavam uz visu, jo nosvilpt var mazāko pieskārienu. Sēdējām balkona malā. Pirmajā reizē sānos, otrajā – pa diagonāli, jo biļetes dabūjām ar grūtībām. Man tā patika labāk. Dairim (Bertānam) bija lielais fotoaparāts, lai pievilktu spēlētājus tuvplānā. To neļāva ienest. Atstājām pie apsardzes. Pēc spēles bija 15 minūtes laika, lai paņemtu.

Kasēs biļešu vairs nebija. Daudzas biļetes izpirka veikali. Pērkot nervozējām. Uztraucāmies, ka tās nebūs īstās. Septītā spēle bija divreiz dārgāka neka piektā, taču izdevās nopirkt biļetes par mazāku cenu, nekā norādīts uz papīra. Stundu pirms spēles zālē bija tukšs. Spēlētāji laukumā atgriezās tikai desmit minūtes pirms sākuma, tikai tad uzzinājām, ka iesildīšanās notikusi jau ātrāk. Ekrānā rādīja, ko viņi darīja pirms tam – minās uz velotrenažiera vai klausījās mūziku, kā kurš. Sēdvietās bija salikti balti krekli – tā saucamais “white-out”. Katrs dabūjām pa diviem krekliem. Ielās bija interesanti pavērot pārīšus. Vienam Bostonas krekls, otram “Miami Heat”. Kad ierauga, sākas ūjināšana. Tā ir pozitīva. Nav kā Krievijas futbolā. Pirms spēles kameras slīd pār skatītāju rindām, rādot cilvēkus, kuri nav uzvilkuši baltos kreklus. Parādās uzraksts ar aicinājumu tos uzvilkt un visi bļauj. Pa vidu trāpās Bostonas fani, kuri saka, ka nevilks.

Krievijā biju tikai uz SKA “play-off” spēli. Ja nemaldos, pret “Atlant”. Trāpījām uz sagrāvi. Nokavējām pirmās desmit minūtes, kad rezultāts jau bija 4:0. Arēna pilna, taču Rīgā troksnis ir divreiz skaļāks pat pie tukšākām tribīnēm. Maiami bija divdesmit tūkstoši cilvēku, taču pieļauju, ka to visu nevar salīdzināt ar Serbiju. Amerikā ar petardēm neviens nemētājas un fanu dziesmu nav. Visi tikai bļauj vai ūjina.

“VEF Rīga” tevi mēģināja piesaistīt?
Individuāli neviens ar mani nav runājis. Brālim Artūram bija ilgas pārrunas un man ir prieks par viņu. Pāreja visādā ziņā uzskatāma par veiksmīgu, īpaši ņemot vērā pārmaiņas privātajā dzīvē. Saskaitot plusus un mīnusus, manuprāt, tas viņam bija labāks variants.

Treniņus atsāku pirms trīs nedēļām. Nācu līdzi Dairim, kurš turpina ārstēt savainoto potīti. Iepriekšējos gados mums bija savstarpēja sāncensība. Uzspēlējām viens uz vienu. Ar vienu driblu, lai interesantāk. Uz asumu, precizitāti. Mētājām. Iesildījos labi un pirmajā izlases treniņā jutos gatavs.

Esi viens no potenciālajiem izlases kapteiņiem. Kā uz to skaties?
Domāju, ka kapteinis būs cits. Varētu trāpīt uz palīga lomu un nepieciešamības gadījumā uzņemties tam atbilstošos pienākumus. Daudz variantu nav, drīz balsosim.

Bosnija, Gruzija, Rumānija, Nīderlande. Kādas ir pirmās domas par pretiniekiem?
Trakāk ir spēlēt pret nezināmiem pretiniekiem. Pret Rumāniju un Nīderlandi neesam spēlējuši vispār. Bosnija ir līdzīga Serbijai un Melnkalnei. Pret Gruziju esam spēlējuši. Laba komanda. Pirmo amerikāņu vietā nācis jauns, Markoišvili un Šermadini šogad vilka “Cantu” komandu Itālijā. NBA spēlētājs Pačulija – materiāls viņiem ir. Par rumāņiem domājot, nāk prātā, ka viņiem varētu būt “mazi nazīši” (aizsargi) vai kāds milzis. Nīderlandei būs naturalizētie spēlētāji, tāpat kā Beļģijā. Mērķis paliek viens – iekļūt Eiropas čempionātā.

Pirmā spēle izbraukumā pret Bosniju būs psiholoģiski svarīga. Iepriekšējā kvalifikācijā pirmajā spēlē zaudējām Melnkalnei. Viņi mums pārbrauca pāri, taču saņēmāmies un mājās uzvarējām Itāliju. Tagad esam apbružājušies. Trešais gads. Problēmām nevajadzētu būt. Jaunpienācēju mazāk.

Vasaras sajūtu noķēru. Bija pat par daudz. Jūnija otrajā pusē jau gribēju sākties trenēties. Tāda atpūta sen nebija bijusi. Jauniešos izlases nometnes sākās uzreiz. Izmantoju laiku lietderīgi. Jūtu svaigumu un vēlos ielikt pamatus visai sezonai.

Par Jāni

Arkādijs Bajārs, Talsu sporta skola, Jāņa pirmais treneris
Jānis trenējās ar 1988. un 1989. gadā dzimušajiem puišiem, bet Latvijas jaunatnes čempionātā spēlēja trīs vecuma grupās. Dažreiz viņam dienā bija četras spēles. Pēc astotās klases beigšanas pārcēlās uz Ventspili, kur spēlēja līdz 2011. gadam. Varu katram tikai novēlēt strādāt ar tādu atdevi, kā savā laikā strādāja Jānis. Pirmais nāca uz treniņiem. Pēdējais gāja projām. Galvenais, ka viņam nebija nekādu problēmu mācībās. Varēja visu apvienot. Novēlu Jānim dzīvē daudz, daudz sasniegt. Ir prieks par visiem talseniekiem, kuri guvuši labus panākumus basketbolā, sākot no Uvja Helmaņa. Ja katrā sporta skolā būs vismaz pieci tādi bērni kā Jānis, izlasei spēlētāju netrūks.

Varis Krūmiņš, BK “Valmiera” galvenais treneris
Jānis bija viens no pēdējiem kandidātiem iekļūšanai junioru izlasē. Sākumā viņš nemaz nebija sastāvā, taču treniņnometnes un pārbaudes spēļu laikā sevi pierādīja arvien vairāk un labāk. Strēlnieks izkaroja vietu izlasē, turpinot progresēt Eiropas čempionātā Madridē. Viņa spēles laiks auga. Spēlē par trešo vietu pret Lietuvu, Jānis kļuva par “bronzas roku”. Treneru acīs uzticību ieguva ar savu darbu. Viņam bija vajadzīgs laiks, lai fiziski nobriestu. Manuprāt, Jānis sāka to darīt brīdī, kad vēl nebija fiziski nobriedis, taču ar sīkstumu un neatlaidību guva rezultātus. Daudz, sūri un grūti trenējās. Par Madrides medaļām jāpateicas visiem treneriem, kuri strādāja puišu izaudzināšanā, tai skaitā Dainim Bertānam, Alvilam Kaufmanim, Talsu sporta skolai, Ventspils internātam, visiem.