Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:134, Did:0, useCase: 0

Vecvagars par grēkāža lomu, kažoku metējiem, Blūma izteikumiem, Lauvas kritiku

Jānis Freimanis

Vecvagars par grēkāža lomu, kažoku metējiem, Blūma izteikumiem, Lauvas kritiku
Arnis Vecvagars. Foto: Romāns Kokšarovs/f64

Pagājis pusgads kopš liktenīgās spēles Podgoricā, kas liedza Latvijas vīriešu basketbola izlasei kvalificēties Pasaules kausa finālturnīram un dzēsa sapni par dalību Tokijas olimpiskajās spēlēs. Par neveiksmi atbildību uzņēmās galvenais treneris Arnis Vecvagars, kurš tā arī palika vienīgais grēkāzis šajā neveiksmē. Viņa domas līdz šim neviens nebija uzklausījis, pat Latvijas Basketbola savienības valdes sēdē viņš nesagaidīja jautājumus un iespēju izteikties. Vecvagars nenoliedz, ka viņa trenera karjerā tā bija lielā iespēja, kas palikusi neizmantota, taču tas nenozīmē krustu pāri viņa karjerai. Arnis turpina darbu ar Kazahstānas klubu “Atyrau”. Sazvanāmies “Whatsapp” lietotnē, nebūdami pārliecināti par sakaru kvalitāti, tomēr bažas izrādās liekas.

Vai tas ir raksturīgi Kazahstānai, ka gadās dažādas ķibeles, vai tā šķiet tikai mums te, Latvijā.
Nav tik traki, varbūt reizēm mobilos sakarus ietekmē laika apstākļi. Ir nedaudz sliktāk nekā Latvijā, bet lielu problēmu nav. Ja runājam vispār par sadzīvi Kazahstānā, tad kopumā ir ļoti normāli. Man jau nav 20 gadi, esmu dzīvojis arī padomju savienībā, tāpēc nekāda kultūršoka man nav. Protams, reizēm ir sajūta, ka esi atgriezies 15 gadus senākā pagātnē, bet kopumā viss ir gana civilizēti. Sarežģītākais ir lielie attālumi starp pilsētām, kas apgrūtina ceļošanu uz spēlēm. Tas nav kā iekāpt autobusā un aizbraukt uz Ventspili. Šeit tuvāk par 500 kilometriem pilsētu nav. 1000-2000 kilometru ceļš uz spēlēm - tas ir absolūti normāli.

Bet visā lielajā valstī tikai seši basketbola klubi augstākajā divīzijā...
Almati komanda, kas izcīnīja bronzas medaļas, pēc pagājušās sezonas beidza pastāvēt. Tas šķiet nedaudz dīvaini, ka tik lielā pilsētā šobrīd nav augstākā līmeņa basketbola komandas. No otras puses to var saprast. Ļoti augstas ir tieši ceļošanas izmaksas. Neierasti ir tas, ka visas spēles Kazahstānas čempionātā ir sapārotas, tādējādi visu laiku spēlējam divas dienas pēc kārtas. Tas mazliet apgrūtina spēlētāju fizisko atjaunošanos. Bet, ņemot vērā, ka mūsu komanda arī šosezon piedalās arī starptautiskos turnīros, tad spēļu ritms ir normāls. Komandām, kas spēlē tikai Kazahstānas čempionātā, gan spēļu skaits varētu būt pārāk mazs. Specifiskais šādam sešu komandu čempionātam ir arī tas, ka komandas ātri viena otru labi iepazīst. Tāpat ļoti ietekmē nolikuma punkts, ka pieteikumā spēlei var būt tikai divi ārzemju spēlētāji, bet divi var būt no, tā sauktajām, Eirāzijas valstīm - Krievijas, Armēnijas, Baltkrievijas... Šobrīd mums komandā ir trīs amerikāņi, kas nozīmē, ka vienam allaž jāpaliek malā. Bet Astanai ir pat pieci amerikāņi. Tāpat nolikums paredz, ka vienlaikus laukumā obligāti jābūt trim Kazahstānas basketbolistiem. Tas dod priekšrocības komandām, kurām ir labāki vietējie spēlētāji.

Tad jau spēles laikā nākas sekot līdzi un shēmot.
Jā, protams. Visas maiņas ir jāplāno. Gadās spēlētājus mainīt ne tikai parādītā snieguma dēļ. Bieži vien piespiedu kārtā ir jāveic dubultās maiņas. Piemēram, lai vietējā spēlētāja vietā sūtītu laukumā kādu ārzemju centru, ārzemju saspēles vadītāju nākas aizstāt ar vietējo spēlētāju.

Abās spēlēs pret "Astana" zaudējāt gana pārliecinoši. Vai tas nozīmē, ka Astanai ir labākie vietējie spēlētāji vai šī komanda vispār ir citā līmenī?
Protams, viņiem ir arī dārgāki un pieredzējušāki ārzemnieki, bet lielā mērā tas ir atkarīgs no vietējiem spēlētājiem. "Astana" var piedāvāt ievērojami labākus finansiālos nosacījumus, tādēļ tur spēlē 80%-90% Kazahstānas izlases basketbolistu. Tikmēr mums nav neviena izlases kandidāta. Ja nemaldos, esam jaunākā komanda visā čempionātā. Puiši, kas tagad spēlē 25-30 minūtes, pērn tikai debitēja augstākajā līgā, pusi sezonas aizvadot otrajā komandā. Ir virkne divdesmitgadnieku, kas spēlē nozīmīgu lomu komandā, taču saprotams, ka šobrīd viņi meistarībā vēl atpaliek no izlases spēlētājiem. Tur arī rodas starpība. Ar jaunajiem spēlētājiem un diviem ārzemniekiem noturēt stabilitāti ir grūti.

Vai apmeklētība ir lielāka nekā Latvijā?
Kā kurā spēlē un kā kurā pilsētā. Vairāk diez vai, jo basketbols nav populārākais sporta veids Kazahstānā. Pieļauju, ka parasti tie ir 100-300 skatītāji.

Nu jau pagājis vairāk nekā pusgads kopš liktenīgās spēles Podgoricā. Gan jau pats sevi nespīdzināji ar dažādu viedokļu pārlasīšanu, tomēr līdz tevīm noteikti nonāca dažādi pārmetumi. Vai tajā visā esi sadzirdējis ko tādu, kam pats kategoriski nepiekrīti?
Pirmkārt, es tiešām neesmu lasījis un skatījies intervijas. Pārsvarā informāciju esmu ieguvis no citiem, kuri man ik pa laikam apjautājās, vai esmu lasījis to vai citu rakstu. Vai arī pats esmu uzdūries kādām saīsinātām versijām sociālajos tīklos. Par 90% izskanējušie fakti ir bijuši nepatiesi. Tie ir bijuši centieni mani nomelnot, visus dubļus uzgāžot tikai man. Ja vēlamies to izrunāt, tad labāk būtu, ja tu man uzdotu konkrētus jautājumus.

Līdz tam vēl nonāksim, bet iesākumā gribēju saprast, vai ir kas tāds, par ko tev īpaši kremt.
Neesmu īpaši iedziļinājies, varbūt kaut kur ir bijusi objektīva un profesionāla analīze par konkrētām situācijām un pārmetumiem, bet es neesmu to pamanījis. Es pat ļoti gribētu, lai tu man uzdod jebkādus neērtos jautājumus un nekas nepaliek neizrunāts. Labprāt uz tiem atbildēšu un pamatošu. Man nekas nav slēpjams. Pirmkārt, jau sen dzīvē esmu sapratis un pieturos pie tā, ka nevienam nemeloju. Otrkārt, vienmēr esmu teicis un tā cenšos audzināt arī savus bērnus - ir pilnīgi vienalga, ko par jums domā vai saka kāds cilvēks, jo svarīgākais, ar ko tev pašam ir jāsadzīvo, ir tava sirdsapziņa. Ja tava sirdsapziņa ir tīra, tad apkārtējo runas, kas nav balstītas uz faktiem, mani nesatrauc. Dzīvo un rīkojies tā, lai vari skatīties cilvēkiem acīs. Man ar to nav problēmu.

Būs arī konkrēti jautājumi, bet, ja reiz pats pieminēji 90%, tad gribētos uzzināt ko vairāk par tiem 10%, kam piekrīti.
Katram var būt savs viedoklis. Ja kāds ir izteicies par izvēlēto taktiku, kad un kurā brīdī būtu vajadzējis darīt citādi, to var uztvert kā konstruktīvu kritiku. Ja runa ir konkrēti par basketbolu, nevis to, kas noticis riņķī un apkārt. Jā, varbūt atsevišķās situācijās man vajadzēja rīkoties citādi. Šādus objektīvus viedokļus es vienmēr esmu gatavs uzklausīt. Tādi noteikti kaut kur bija un izskanēja - tie tad veido tos 10%.

Dzīve šādu opciju nepiedāvā, un tomēr - ja tev būtu iespēja mainīt vienu konkrētu lēmumu, kurš tas varētu būt?
Raugoties no šodienas skatu punkta, tas, visticamāk, attiektos uz pēdējo spēli Podgoricā, kur būtu iesaistījis spēlē Aigaru Šķēli, dodot atpūtu Jānim Strēlniekam. Iespējams, mēģinātu vairāk atrast Dairi Bertānu, izmantot vēl kādu spēlētāju. Tās ir sīkas nianses un pārdomas jau pēc notikuša fakta. Vai tas būtu palīdzējis vai gluži otrādi - to mēs nekad neuzzināsim. Jāsaprot, ka spēlētāju maiņas mača laikā ļoti bieži notiek intuitīvi. Kaut kādas lietas, pirmos soļus vari izplānot, bet pēc tam jau reaģē uz spēles ritējumu un konkrētām situācijām. Matemātika diemžēl nedarbojas.

Bet, ja runājam par tavu pirmo un galveno lēmumu izlases sakarā - piekrist kļūt par galveno treneri. Vai to kādā brīdī neesi nožēlojis? Tas būtu ļāvis izvairīties no liekām klapatām.
Domāju, ka nē. Nebija jau tā, ka es uz šo amatu rāvos.

Tieši tāpēc arī to jautāju.
Nē. Domāju, ka nožēlot būtu diezgan muļķīgi. Vairāk ir žēl par tiem dubļiem, ko saņēmu ne tik daudz es, cik mani ģimenes locekļi un draugi, kuri pēc tam man zvanīja un mierināja. Taču es uz to neiespringu un teicu - liecieties taču mierā. Man ir savs viedoklis par katru dubļu lējēju un skaidrojums, kāpēc tas tika darīts. Tie vienkārši ir cilvēki, kuriem to kaut kādu iemeslu dēļ vajag darīt. Tāpēc vairāk ir žēl bērnus, kuri dzirdējuši daudz negāciju un tā dēļ nolējuši ne vienu vien asaru. Sevis man nav žēl.

Bet, vai tu pats uzskati, ka biji gatavs šim darbam?
Tas vienmēr ir filozofisks jautājums. Ko nozīmē būt gatavam? Es neuzskatu, ka man traucēja lielākas pieredzes trūkums. Dzīve piespēlēja situāciju, bet es šo izaicinājumu pieņēmu. Nevienā mirklī spēļu laikā vai ārpus tām es nejutos apjucis vai nesagatavojies. Basketbolā tomēr esmu jau 35 gadus, esmu gana daudz redzējis. Protams, vienmēr varēs runāt par to, ka kāds būtu bijis pieredzējušāks vai piemērotāks. Bet nebija jau nekādas aizkulišu cīņas, kā daudzi varbūt iedomājas. Man pajautāja, vai esmu gatavs uzrakstīt savu konceptu un valdes sēdē to prezentēt? Tāds bija piedāvājums, uz kuru es atbildēju apstiprinoši. Tas, ka valde nolēma - OK, tu būsi treneris, tā savā ziņā ir viņu atbildība. Es nerāvos uz šo amatu, necentos kādu pierunāt par mani balsot. Tāpēc absolūti nejūtos vainīgs. Ja viņus mans koncepts apmierināja, tātad tajā tika saskatīts kaut kas tāds, kas var dot vajadzīgo rezultātu.

Kad tevi uzrunāja, tu atbildēji uzreiz vai palūdzi kādu dienu pārdomām?
Protams, dienu apdomājos, bet tobrīd bija diezgan liela steiga. Tikko bija beidzies Eiropas čempionāta finālturnīrs un jau novembrī sākās Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrs. Nebija tā, ka varētu domāt nedēļu vai mēnesi. Sagatavoju savu konceptu un jau pēc pāris dienām devos uz valdes sēdi.

Vai tevi nevienā brīdī nemulsināja fakts, ka izlases spēlētāji savās karjerās spēlē augstākā līmenī nekā tu pats jebkad esi spēlējis?
Absolūti nē. Es ar šiem spēlētājiem jau biju strādājis kā galvenā trenera asistents. Vairumu no viņiem pazīstu jau daudzus gadus, esam kopā strādājuši gan jauniešu, gan pieaugušo izlasēs. Tādā ziņā ar viņiem ir ļoti viegli strādāt, jo viņi ļoti ātri uztver idejas. Basketbolā ir ļoti daudz iespēju improvizācijai, spēle netiek spēlēta pēc viena šablona, ko iedod treneris. Līdz ar to viņu meistarībai un pieredzei ir dota iespēja izpausties. Ņemot vērā, ka sagatavošanās cikli bija ļoti īsi, burtiski pāris treniņu garumā, galvenais uzdevums bija censties izveidot sadarbības, kas paver spēlētājiem iespējas izmantot savas stiprās puses. Lielā mērā tas izdevās. Kāpēc? Jo gandrīz katram spēlētājam, kas konkrētajā mačā spēlēja nozīmīgu lomu, statistika bija labāka nekā klubos. Tāpēc uzskatu, ka vietējiem treneriem ir priekšrocības, jo viņi zina šo spēlētāju papildus stiprās puses. Ārzemju trenerim iespaids par spēlētāju rodas no Eirolīgas vai Eiropas kausa spēlēm, kur viņu darbības ir ierobežotākas nekā izlasē. Tādēļ paši spēlētāji ne reizi vien ir izteikušies, ka ļoti grib braukt uz valstsvienību, lai beidzot no sirds un ar patiku uzspēlētu basketbolu.

Tu jau pats minēji, ka lēmumu par tavu apstiprināšanu pieņēma valde. Vai tev nekremt, ka par spīti tam pēc netikšanas uz finālturnīru par vienīgo grēkāzi tiki padarīts tu?
Tas jau ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Man ir jādzīvo ar savu sirdsapziņu, bet viņiem - ar savu. Es skaidri zinu, kāpēc viens vai otrs pēc tam apmeta kažoku otrādi. Katram ir savas intereses un nākotnes vīzija, kā viņš varētu būt piederīgs basketbola saimei. Man ir svarīgi tikai tas, lai es pats spētu sadzīvot ar savu sirdsapziņu. Bet mana sirdsapziņa ir tīra. Jau minēju, ka es basketbolā esmu pavadījis 35 gadus. Liela daļa valdes basketbolā ne tuvu nav tik ilgi. Zinu ļoti daudz lietu par katru no viņiem, katram skapī ir savs skelets. Ja es kādreiz prāta aptumsuma brīdī nolemšu paliet uz kādu dubļus, tad man būs ļoti daudz ko pastāstīt. Pagaidām sajucis vēl neesmu.

Bet kuri tad bija tie, kas apmeta kažoku otrādi?
Domāju, ka to var nojaust pēc viņu intervijām. Redzi, man jau neviens neko acīs nav pateicis. Bijušas tikai publikācijas masu medijos. Man līdz pat šai dienai nav bijusi iespēja izteikties vai uzklausīt viņu pārmetumus.
Sanāk, ka pēc kvalifikācijas turnīra beigām nekāda rezultāta analīze vai diskusijas nenotika?
Kad notika valdes sēde, kurā bija plānots skatīt manu atskaiti, es jau biju atgriezies Kazahstānā. Vienojāmies, ka darīsim to caur skaipu. Divas stundas nosēdēju pie datora, bet valdei todien acīmredzot bija citi daudz svarīgāki jautājumi. Beigās man paziņoja, ka valdes sēde ir beigusies un manai uzrunai laika nav atlicis. Nezinu, cik daudzi bija iepazinušies ar manu rakstisko atskaiti. Bet dzīvajā es izteikties nepaguvu, neviens arī man neuzdeva jautājumus.

Bet tu pats tagad esi gatavs atzīt savas kļūdas taktikas izvēlē uzbrukumā un aizsardzībā, spēlētāju rotācijas izvēlē?
Protams. Es to arī esmu darījis. Pēc jebkura padarīta darba, uzvaras vai zaudējuma, ir sev jāuzdod jautājums – ko es varēju izdarīt labāk? Pēc šāda principa darbojos arī es. Es nemeklēju vainu citos, bet domāju par to, ko es varēju izdarīt labāk. Pēc katras spēles man bija pārdomas – piemēram, varbūt vajadzēja kādu maiņu veikt ātrāk vai vēlāk. Kļūdas ir katram. Laukumā kļūdas pieļauj gan spēlētāji, gan tiesneši, tāpat kļūdās arī treneri. Ja komanda spēles laikā pieļauj 15-20 kļūdas, tad saprotams, ka arī trenerim ir kaut kāds kļūdu skaits.

Nosauc vienu vai divas kļūdas, kuras tu pieļāvi kvalifikācijas turnīra laikā.
Jau minēju piemēru no pēdējās spēles, kas noteikti visiem atmiņā palikusi visspilgtāk. Ja varētu tagad ar vēsu prātu šo maču izspēlēt vēlreiz, tad pamainītu Strēlnieku un censtos iespēlēt vēl kādu spēlētāju. Varbūt tas dotu rezultātu.

Bet, kāpēc pieteikumā bija trīs mazie - Šķēle, Jānis Blūms un Rihards Lomažs, kuri laukumā tā arī neparādījās, bet nebija centra Ronalda Zaķa, kurš teorētiski būtu varējis stiprināt groza apakšu.
Zaķis aizbrauca uz Melnkalni. Lēmumu par sastāvu pieņēmām tikai 24 stundas līdz mača sākumam. Jā, savā ziņā mēs riskējām, jo Mārtiņam Meieram varēja rasties problēmas ar piezīmēm. Taču viens no taktiskajiem uzstādījumiem bija spēle ar vieglāku sastāvu, tādējādi piespiežot pretiniekus spēlēt augstākā tempā. Līdz ar to viens no uzdevumiem bija garajiem spēlētājiem censties noskriet pretinieku garos, gūstot vairāk punktu ātrajos uzbrukumos un nokausējot pretinieku jaudīgākos garos spēlētājus. Šādam spēles stilam daudz piemērotāks bija mūsu izvēlētais divpadsmitnieks. Zaķa stiprā puse pie šāda spēles stila būtu bijusi tikai jauda un spēks cīņā ar Dubļeviču. Bet, kā redzējām, ar Dubļeviču mēs kopumā tikām galā. Ja arī Zaķis būtu bijis sastāvā, diez vai viņš būtu ticis laukumā.

Vai tas nozīmē, ka plāna B nemaz nebija?
Plāns B bija. Ja rastos piezīmju problēmas, mēs pārkārtotos, liekot ceturtā numura pozīcijā Jāni Timmu, bet kā piekto izmantojot Rolandu Šmitu vai Mareku Mejeri. Tas atkal dotu mums daudz kustīgāku sastāvu nekā pretiniekam. Bija arī plāns C – zonas aizsardzība, kas veiksmīgi strādāja pret Spāniju. Bet mačā pret Melnkalni spēles plāns strādāja – mēs atradāmies vadībā, pārsvars visu laiku grozījās ap nepieciešamajiem deviņiem punktiem. Tāpēc nebija nepieciešamības pēkšņi riskēt un kaut ko mainīt tikai mainīšanas pēc.

Ja runājam par Strēlnieku, tad, vai no Pirejas “Olympiacos” bija kādas netiešas norādes par saspēles vadītāja vēlamo noslodzi spēles laikā?
Protams, nē. Zinu, ko pēc tam pateica Deivids Blats. Šādās reizēs, kad tiek gūts savainojums, gribas kādu vainot. Tajā pašā laikā vēlos pajautāt, kāpēc tamlīdzīga reakcija uz Jāņa spēles laiku nebija iepriekš, kad viņš spēlēja pa 32 minūtēm pret Zviedriju un Ukrainu. Jā, tad viņš neguva traumu. Bet tikai pēc spēles mēs noskaidrojām, ka Jānis, jau pirms mača iesildoties, bija kaut ko jutis. Tobrīd viņš vienkārši uzskatīja, ka tas nav nekas nopietns. Protams, to uzreiz gribas iebāzt acīs, taču neviens nepateiks, ka trauma ir gūta tādēļ, ka viņš laukumā pavadīja ilgāku spēles laiku. Ļoti žēl, ka tā notika. Ne tikai rezultāta dēļ, bet arī tāpēc, ka sportists guva savainojumu. Savu daļu vainas es par to izjūtu. Bet to nav iespējams paredzēt. Kurš tad ir vainīgs, ja spēlētājs gūst traumu spēles trešajā minūtē? Arī treneris?

Pēdējā spēlē pietrūka viena precīza tālmetiena, bet, ja atkāpjamies no uzvarētā mača Podgoricā, kur vēl, Tavuprāt, tika pazaudēta ceļazīme uz Ķīnu? Mājās -9 pret Melnkalni, zaudējums mājās Ukrainai vai varbūt abi zaudējumi spāņiem?
Katrā no šīm spēlēm kaut kas varēja notikt citādi. Vairāk sliecos domāt, ka ar pārāk lielu starpību zaudējām Melnkalnei savā laukumā, turklāt lielāko pārsvaru viesi iekrāja pēdējā ceturtdaļā. Tas bija liels slogs pirms pēdējā mača. Zaudējums Ukrainai savās mājās bija sāpīgs, bet jāatceras, cik lielas tobrīd bija mūsu problēmas ar sastāvu, kamēr ukraiņi bija praktiski spēcīgākajā sastāvā. Tobrīd kā pamata saspēles vadītājs bija mans dēls Kaspars, kurš otrā puslaika sākumā tika noraidīts no laukuma. Tas pilnībā izjauca spēles plānu un spēlētāju rotāciju sagrieza kājām gaisā. Arī viesos pret Spāniju izdevās atspēlēties un izvirzīties vadībā, tomēr pēdējās sekundēs piedzīvojām zaudējumu. Tāpat jāatceras, ka Melnkalnes izlase iepriekšējā kārtā izlīda no dziļiem mīnusiem Ukrainā. Ja tas nebūtu noticis, pēdējā spēlē mums pietiktu ar vienalga kādu uzvaru.

Pasaules kausa finālturnīrā Čehija un Polija spēlēja ceturtdaļfinālā. Ar ko tad šīs valstis basketbolā ir labākas nekā Latvija?
Kopumā šīs valstis ne ar ko nav labākas. Diemžēl kvalifikācijas turnīra formāts mums atņēma pārāk daudz augstākā līmeņa spēlētāju, lai turnīru varētu aizvadīt stabili. Faktiski uz katru spēli sastāvā bija izmaiņas. Katru reizi mainījās spēlētāju lomu sadalījums, kas radīja grūtības gan treneriem, gan pašiem spēlētājiem. Domāju, ka Čehijai un Polijai šo augsta līmeņa spēlētāju iztrūkums bija daudz mazāks. Tāpēc viņi varēja spēlēt daudzmaz saspēlētā sastāvā. Bet mēs varam parunāt arī par Eiropas čempioni Slovēniju – tieši tas pats stāsts. Bez visiem labākajiem spēlētājiem viņi finālturnīram nebija pat tuvumā.

Agris Galvanovskis izteicās, ka Latvijas basketbolā būtu jāpiedzen vidējā masa, jo šobrīd mums ir rezervju dziļuma trūkums. Tas izpaudās arī kvalifikācijas turnīrā, kur Latvija ar otro sastāvu netika uz Ķīnu, bet lietuvieši ar trešo sastāvu to paveica.
Protams, kopējās spēlētāju rezerves, kuriem ir pieredze spēlēt augstā līmenī, Lietuvai ir daudz plašākas. Spilgti tas izpaužas vietējo klubu līmenī. Vairāki Lietuvas klubi spēlē starptautiskos turnīros, kur spēlētājiem ir regulāra iespēja uzkrāt pieredzi. Tikmēr Latvijā starptautiskos turnīros spēlē tikai divi klubi, bet viena daļa vispār darbojas teju pusamatieru režīmā. Labi, ka vidējais slānis atrod normālas darbavietas ārzemēs, taču tur viņiem bieži vien nav līderu loma komandā. Tā jau tiek uzkrāta pieredze – regulāri sacenšoties ar augsta līmeņa pretiniekiem. Ar tādiem pretiniekiem, kuri tev pēc tam nāks pretī izlases spēlēs. Tad nebūs lieka respekta un atbildības sloga. Otra lieta – jāsaprot, ka saspringtās galotnēs klubos ar bumbu bieži vien ir nevis mūsu puiši, bet ārzemnieki. Nonākot izlasē, viņiem šajās galotnēs ir jāspēlē līderu loma, taču šādas pieredzes vienkārši nav. Tāpēc es viņiem neko nevaru pārmest. Tā ir pieredze, ko jāuzkrāj ikdienā, piedzīvojot līdzīgas situācijas. To nevar iedot vienā vai divos treniņos. Ja mums būtu spēcīgāki klubi, kas regulāri spēlē starptautiskā līmenī, un Latvijas spēlētājiem būtu nozīmīgākas lomas, tur arī rastos šis vidusslānis.

Tavuprāt, vai runa ir tikai par pieredzi vai problēmas meklējamas arī basketbola pamatos? Pieņemsim, ka desmit no 26 spēlētājiem, kas piedalījās kvalifikācijas turnīrā, ir augsta līmeņa spēlētāji. Vai pārējiem nav pamanāmi nelabojami robi fiziskajā vai tehniskajā sagatavotībā, kas nav tik izteikti citu valstu spēlētājiem?
Ir lietas, kurās kaut kas varbūt nav izdarīts līdz galam. Kādam varbūt pietrūkst ģenētikas. Bet jāsaprot, ka citām valstīm bieži vien ir lielāka atlase. Lielākām valstīm ir vairāk cilvēku, tādēļ spēlētāji, kas mums iznāk priekšplānā, citās zemēs lielajā masā vienkārši pazūd. Tāpēc mums vēl vairāk jāstrādā pie spēlētāju attīstības, lai tie tiešām būtu tuvu izcilībai katrā elementā. Tā mēs varam paaugstināt kopējo līmeni. Ir valstis, kurās tiek veidotas vienotas treniņu programmas. Vai pie mums to var izdarīt? Iespējams, uz to vajadzētu tiekties. Taču tas nav ātrs risinājums. Tas nedos rezultātu jau pēc četriem pieciem gadiem. Jāņem vērā arī vecāku nostāja. Zinu piemērus, kur jauniešu treneri saplāno treniņus, kuros lielāka uzmanība tiks pievērsta fiziskajai sagatavotībai, bet bērni, to sapratuši, tajās dienās vienkārši nenāk, aizbildinoties ar mācībām. Piespiest nevienu nevari, bērni jau nav profesionāli sportisti. Vari izveidot jebkādu modeli, bet, ja paši bērni nenāks uz treniņiem, tad panākt neko neizdosies.

Parunāsim par spēlētāju, kuru vēl neesam pieminējuši – izlases kapteinis Jānis Blūms. Kas īsti starp jums notika?
Godīgi sakot, es nezinu. Neesmu lasījis viņa interviju, bet aptuveni zinu viņa izteikumus. No savas puses varu pateikt, ka nekāda konflikta nebija. Manus lēmumus nekas neietekmēja. To varu apgalvot, liekot roku uz sirds. Kāpēc viņš šādus vārdus veltīja, man ir aptuveni skaidrs, bet tas lai paliek uz viņa sirdsapziņas. Manis pieņemtie lēmumi par kāda laišanu vai nelaišanu laukumā nebija balstīti uz emocijām.

Bet mačā pret Spāniju minūtes pārtraukumā uz soliņa kaut kas tomēr notika.
Situācija bija tāda: mums nebija izgājusi cauri viena sadarbība, bet es minūtes pārtraukuma laikā paskaidroju, ko labāk darīt, lai sadarbība izdotos. Vārds vārdā neatceros, bet Jānis pateica, ka šī sadarbība neiet cauri un to nevajag spēlēt. Tas arī viss. Ja pareizi atceros, tad tobrīd bijām diezgan lielos mīnusos un viņš drīz vien tika nomainīts. Tad komanda sāka atspēlēties un samazināja rezultāta starpību. Jānim šī spēle individuāli bija nekāda. Es pēc tam vairākas reizes esmu šo spēli noskatījies – gan uzbrukumā, gan aizsardzībā vairāki viņa lēmumi nebija tie pareizākie. Laukumā uznākušie spēlētāji darbojās krietni veiksmīgāk, kas ļāva pietuvoties līdz minimumam. Tas bija iemesls, kādēļ viņš laukumā vairs neatgriezās. Ja nebūtu izdevies lauzt spēles gaitu, noteikti būtu viņam vēl devis iespēju. Melnkalnē mums jau bija pavisam cits sastāvs, ierindā bija Eirolīgas spēlētāji. Tas nav nekāds jaunums, ka izšķirošajās spēlēs bieži vien spēlē septiņi astoņi spēlētāji. Ir liela atbildība un spēlē tobrīd labākie. Spēle pret Melnkalni ritēja mums labvēlīgā gultnē, nebija vajadzības pieņemt kardinālus lēmumus, kā tas bija iepriekš pret Spāniju vai Slovēnijā. Tādēļ, manuprāt, Jāņa emocijas intervijā nebija diez ko pamatotas un adekvātas. Man nekā personiska pret viņu nebija. Ja viņam pret mani bija, tad tas jau ir cits stāsts. Mana vaina ir tajā, ka es pēc mača pret Spāniju nepasaucu viņu malā un neizrunājos. Arī viņš nepienāca pie manis un nepajautāja. Lai gan mums bija līdzīga epizode pirmajā spēlē Turcijā. Toreiz asistenti man pastāstīja, ka viņš bija paudis neapmierinātību. Nākamajā dienā izgājām cauri spēlei, paskaidrojām kādēļ viņa spēles laiks bija tāds. Jānis visam piekrita, uztvēra to adekvāti. Tāpēc domāju, ka cilvēkam vienkārši ir jāparaugās uz sevi paškritiskāk. Cik man sanāca izlasīt fragmentu no šīs intervijas, man ļoti dīvaini šķita tas, ka komandas sporta veida pārstāvis tiek bieži izceļ sevi. Manuprāt, komandas sporta veidā vairāk figurē vārds mēs. Es tiešām biju pārsteigts par viņa izteikumiem. Es Jāni pazīstu jau daudzus gadus, esam kopā spēlējuši un mums vienmēr ir bijušas labas attiecības. Esmu viņam palīdzējis ne tikai kā treneris, bet dažās epizodēs arī ārpus basketbola. Principā es zinu, kāpēc viņš tā izteicās...

Tad pasaki...
Nuu... Tas vairāk bija PR gājiens nevis objektīva faktu uzskaite. Savā atskaitē jau uzrakstīju – ja kādam ir jautājumi, tad varam uzlikt spēles videoierakstu un es paskaidrošu, kādēļ konkrētajā situācijā pieņēmu to vai citu lēmumu. Apsēžamies ar jebkuru treneri, noliekam malā emocijas un izanalizējam. Uzdevums bija tāds, bet darbība šāda. Nebija tā, ka spēlētājs uziet laukumā, pieļauj vienu kļūdu un tiek nosēdināts uz soliņa.

Bet tīri cilvēciski tu viņa sāpi saproti?
Gluži otrādi – es nesaprotu viņu tieši cilvēciski. Jo mūsu attiecību vēsture ir ilga. Zinu arī šādas tādas lietas, kuras publiski nekad neteikšu. Tieši tāpēc cilvēciski es viņu nesaprotu. Viņš var vērtēt savu sportisko formu kā superlabu, bet, ja paskatāmies iepriekšējās sezonas, viņa spēles laiks klubos bija ļoti svārstīgs – gan Spānijā, gan Krievijā. Arī tur spēles laiks grozījās ap padsmit minūtēm, bet ik pa laikam bija ļoti spilgtas spēles. Tieši tāpat kā izlasē, kur bija izcila spēle pret Slovēniju. Lielā mērā pateicoties viņam panācām lūzumu un uzvarējām. Bet nākamā spēle ir jauna diena. Viņš spēlēja, bet viņam tā nebija veiksmīgākā diena. Pret Spāniju atradās cits spēlētājs - komandu pavilka Šķēle. Tāpēc jau runāju par mēs, nevis es.

Viens no LBS valdes locekļiem Guntis Šēnhofs izteicās, ka acīmredzot tevi nav gana labi pazinis, tādēļ tava rīcība bijusi negaidīta. Tas, kā tu esot izrīkojies ar Blūmu, ir nekaunīgi no cilvēciskās puses. Vai Šēnhofs ir viens no tiem, kas apmeta kažoku otrādi?
Droši vien tas būtu jāprasa viņam. Bet domāju, ka tā arī bija pieklājības frāze, reaģējot uz šo interviju. Arī Šenhofs man neko par šo situāciju nav pajautājis, lai gan viņš bija Melnkalnē un varēja to izdarīt turpat uz vietas. Arī viņu es pazīstu ļoti sen un daudz ko par viņu zinu. Viņš varēja vispirms pajautāt manu viedokli, un tikai pēc tam runāt. Varējām pēc spēles mierīgi apsēsties, vēlreiz noskatīties spēli un paskaidrot. Lai arī kādam varbūt šķiet, ka es kādam atriebos, vēlos vēlreiz uzsvērt, ka man ir jāsadzīvo ar savu sirdsapziņu, bet tā man ir tīra. Nevienā brīdī, pieņemot lēmumus, nebalstos uz emocijām. Man visi spēlētāji ir vienādi. Ja kāds spēlē labāk, tad viņš laukumā ir ilgāk. Šajā ziņā man nevar būt nekādu sirdsapziņas pārmetumu. Es taču neesmu kamikadze, lai personisko ambīciju dēļ riskētu ar komandas sniegumu un tikšanu uz finālturnīru. Tas taču ir absurds. Tie ir slimu cilvēku murgi.

Par savu lomu izlasē klusāk neizpratni pauda Rolands Šmits, kurš norādīja, ka jutās apjucis piektā numura pozīcijā, kurā ikdienā nespēlē.
Šo interviju laikam būšu palaidis garām. Ja atceramies kaut vai 2017. gada Eiropas čempionātu, kurā viņš daudz spēlēja kopā ar Kristapu Porziņģi, ļoti bieži viņš spēlēja gan pa ceturto, gan pa piekto numuru. Ja Rolands Šmits ir laukumā kopā ar Mareku Mejeri, tad saprotams, ka viņš ir jaudīgāks un piemērotāks segt fiziski spēcīgāko centru. Mūsdienu basketbolā sadalījums pa pozīcijām ir stipri nosacīts. Neviens tādā veidā Rolandam neatņēma viņa kvalitātes – iespēju doties caurgājienā vai aizskriet ātrajā uzbrukumā. Gluži otrādi, tas tika uzsvērts – ja esi vieglāks un ātrāks, apskrien pretinieku un gūsti punktus ātrajā uzbrukumā. Ieliekot spēlētāju konkrētā pozīcijā, tu rēķinies, kas kaut kādā situācijā zaudē, taču kopumā tev ir vairāk priekšrocību, kas ļauj piespiest pretinieku justies laukumā neērti.

Rolands intervijā skaidroja, ka piektā numura pozīcijā spēle nav tik aktīva un viņš nevar dot pienesumu, metot no tālienes vai ejot caurgājienos. Ka piektais numurs praktiski spēlē tikai pick n roll – pieliek bloku un raujas iekšā.
Mani nedaudz izbrīna, ka atgriežamies pie tā paša stāsta, kāds bija jauniešu izlasē. Tad mums bija daudz sarunu par līdzīgu tēmu, jo izlasē, kurā togad nebija ne Porziņģa, ne Pasečņika, viņš bija augumā garākais un jaudīgākais spēlētājs. Arī tad viņu daudz izmantojām piektā numura pozīcijā, lai gan viņš teica, ka Spānijā viņš spēlē pat kā trešais numurs. Es viņam skaidroju, ka pozīcijas ir izplūdis jēdziens, šobrīd mums nav cita spēlētāja, ko likt tajā pozīcijā. Uzsvēru, ka viņa priekšrocības pret garāku un jaudīgāku spēlētāju ir ātrums, caurgājiens un trīspunktu metiens. Tikmēr pret īsāku pretinieku viņa priekšrocības ir augums un spēks. Pozīcijai nav nozīmes – ja pretī ir garāks spēlētājs, apspēlē ar seju pret grozu, ja pretī ir īsāks spēlētājs, apspēlē ar muguru pret grozu. Toreiz viņš to pieņēma un mēs ieguvām piekto vietu Eiropas čempionātā, bet viņš nospēlēja lieliski. Nezinu, varbūt viņš to ir aizmirsis. Un te atkal ir jautājums par to, ka komandas sporta veidā svarīgākais ir mēs, nevis es. Ja mēs redzam, ka tu vari aizsardzībā nospēlēt pret Dubļeviču, bet uzbrukumā noskriet viņu un iemest punktus ātrajā, tad kuram šajā situācijā būs lielāks diskomforts? Neviens jau neliek Rolandam spēlēt ar muguru pret grozu un grūstīties ar Dubļeviču. Tā vietā ir jāizmanto savas stiprās puses pret konkrēto pretinieku. Saprotams, ka viņam tas ir nedaudz neierasti, bet arī Strēlnieks Eirolīgā pirms tam daudz spēlēja kā otrais numurs. Tomēr izlasē viņš pieņēma saspēles vadītāja lomu un mačā izdarīja desmit rezultatīvas piespēles. Ir jāspēj transformēties, lai spēlētāju var izmantot dažādās pozīcijās, piemeklējot to, kurā komandai no viņa ir lielākais ieguvums. Pretējā gadījumā tas izklausās pēc attaisnojumu meklēšanas.

Pabeidzot sarakstu ar taviem kritizētājiem, nevaru nepajautāt par Mārtiņu Lauvu, kurš vairākkārt ļoti aktīvi iestājies pret tevi kā treneri. Vai tam ir personiski iemesli?
Protams, ka tam apakšā ir personiski iemesli. Nedomāju, ka tas ir baigais noslēpums. Lai gan tam nebija lielas atskaņas, pirmsākumi meklējami tad, kad viņš izveidoja Basketbola attīstības aģentūru. Toreiz es nepiekritu dēla vietā parakstīt līgumu, jo uzskatīju to par absurdu – viņš nevarēja iedot neko tādu, ko nevarētu iedot sporta skola un es. Sekoja dažādi interesanti gājieni, sākot ar to, ka, izmantojot dažādus resursus, viņš aizliedza Kasparam spēlēt sava vecuma LBL2 komandā. Tāpēc Kaspars kopā ar vēl vienu līgumu neparakstījušo vienaudzi Edmundu Dukuli aizgāja uz “Turības” komandu. Tā ir senāka vēsture. Bet galvenais iemesls... Man jau pašam par to nāk smiekli. Par to daudz tika runāts. Man šķiet dīvaini, ka jūs, žurnālisti neesat par to uzrakstījuši izsmeļošu analīzi. Šis cilvēks pretendēja uz izlases direktora amatu, izgāja divas atlases kārtas, bet pēdējā kārtā palika viņš un Kaspars Cipruss. Tas bija vēl pirms manas apstiprināšanas par izlases galveno treneri. Nevienam nav noslēpums, ka Lauva tiesājās ar Bertānu ģimeni saistībā ar noslēgto līgumu ar jau minēto Basketbola attīstības aģentūru. Patiesību sakot, jūtos dīvaini, ka man tagad jārunā citu vietā, bet, ja šaubies par maniem vārdiem, vari pajautāt viņiem pašiem. Zinu, ka brāļi Bertāni bija oficiāli informējuši basketbola savienību – ja Mārtiņš Lauva būs jebkādā amatā LBS, tad viņi savu pēdējo maču Latvijas izlasē jau ir nospēlējuši. Kad valdes sēdē aizstāvēju savu konceptu, Lauva sēdēja aiz stikla durvīm un gaidīja savu kārtu, jo nākamais jautājums bija par izlases direktoru. Kad valdē man jautāja par direktora amatu, es atbildēju, ka man principā ir vienalga, kas būs šis cilvēks, taču man ir viens nosacījums – lai šī personība nekādā veidā nebūtu šķērslis visu labāko spēlētāju dalībai valstsvienībā. Līdz ar to tas nekādā veidā nevarēja būt Mārtiņš Lauva. Es pat apbrīnoju, ka viņš šajā konkursā tika tik tālu. Ka viņam, zinot aktuālo situāciju, pietika nekaunības startēt. Tas nozīmē, ka viņš Latvijas izlasi būtu atstājis, kā minimums, bez brāļiem Bertāniem, bet domāju, ka tam sekotu vēl pāris spēlētāji. Neņemot neko personiski, uzskatu, ka izlasei nedrīkst piesaistīt cilvēku, kura dēļ valstsvienība varētu nebūt labākajā sastāvā. Saprotams, ka viņš to visu dzirdēja. Pēc tam pie izejas durvīm viņš bija sarkans un degošām acīm man pārmeta, kā es varu lietot tādus argumentus. Bet es viņam mierīgi atbildēju: “Mārtiņ, tā ir vai tā nav? Tā ir, un tu pats to lieliski zini.” Man nekas nav pret viņu kā pret cilvēku vai uzņēmēju, bet Latvijas basketbola interešu vārdā viņam nevajadzētu būt pat tuvumā izlasei. Protams, tas viņu aizskāra līdz sirds dziļumiem. Viss turpmākais jau ir elementāra cīņa par varu. Artūrs Šēnhofs savā raidījumā bija precīzi noformulējis iemeslus, kādēļ Lauva tik ļoti vēlas tur būt un meklē ieganstus visus kritizēt – jaunie spēlētāji aizplūst dažādos citos virzienos nekā viņam gribētos. Tam apakšā ir tīrs aprēķins. Tur nav nekāda patriotisma.

Pēdējoreiz atgriezīsimies Podgoricā. LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps teica, ka visi šo neveiksmi ļoti pārdzīvoja. Ko tu darīji tajā vakarā? Varbūt ieslēdzies istabiņā un iztukšoji minibāra krājumus?
Pārdzīvojums bija milzīgs, bija liela tukšuma sajūta. Bet mēs uzreiz pēc spēles kāpām lidmašīnā, lai atgrieztos Rīgā. Turklāt jau nākamajā dienā es lidoju atpakaļ uz Kazahstānu. Tāpēc tukšot minibāru man nebija ne laika, ne vēlēšanās. Emocijas par to spēli ik pa laikam uzpeld vēl šobrīd, taču ir jādzīvo tālāk. Protams, tie, kuri ļoti vēlas būt publiski, metās izteikt savu viedokli. Vienlaikus saņēmu arī daudz zvanu un īsziņu, kurās tika pausts atbalsts. Gan no dažādiem basketbola speciālistiem, gan bijušajiem un esošajiem spēlētājiem. Publiskajā telpā aina bija vienkrāsaina, bet bija arī citādi viedokļi. Tas mazliet remdēja sāpi.

Zini, man radies priekšstats, ka varbūt tas arī bija sliktākais – pēc neveiksmes katrs ar savu sāpi izklīdāt pa klubiem.
Jā, piekrītu. Diemžēl atkal varam pieskarties kvalifikācijas turnīra formātam. Sezonas vidū tiec izrauts no kluba, lai pēc mača atkal skrietu atpakaļ. Tikmēr pirms diviem gadiem pēc zaudējuma Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā mums bija laiks kopīgi pavakariņot, apmainīties kaut vai pāris frāzēm. Arī tad bija mieles, jo sirds dziļumos visi gribējām sasniegt vairāk. Bet šeit viss notika triecientempā, tādēļ kaut kas palika neizrunāts, palika neuzdoti jautājumi. Visi bijām vienādā situācijā, bet katrs reaģē atšķirīgi. Es apsēdos un domāju, ko varēju izdarīt labāk. Kāds cits varbūt domāja, ka vainīgi ir citi. Katrs mēs pasauli redzam citādi. Katrs arī citādi audzinām savus bērnus.

Tu pieminēji zvanus un īsziņas, kuros tev izteica atbalstu. Bet varbūt mūsdienu sociālo tīklu laikmetā bija arī kādas draudu vēstules? Vai arī latviešu mentalitātei tas tomēr nepiestāv?
Draudu nebija, bet negatīvas vēstules bija. Es gan nelasu tās, kuras nav rakstījuši mani draugi, tāpēc par to saturu tikai nojaušu. Tālruņa numurs nav publiski pieejams, bet gan jau to varētu atrast. Acīmredzot tik liels naids pret mani tomēr nebija. Bet kopumā esmu imūns pret šādām lietām. Dzīvē daudz kam esmu gājis cauri, tas mani ir norūdījis. Mani nav viegli ne iebiedēt, ne pierunāt.

Vai darbu ar Latvijas izlasi uztvēri kā lielo iespēju?
Bez šaubām.

Bet tagad tā ir palaista garām un otrreiz tāda var arī vairs nebūt...
Es nedomāju tādās kategorijās. Kas zina, kas būs pēc gada, diviem, pieciem vai desmit. Tā ir pagātne. No tās ir jāizdara secinājumi un jāiet tālāk. Arī manā dzīvē ir pierādījies, ka kaut kur iegūsti, bet kaut kur zaudē. Labie darbi, tos, kurus dari no sirds, nāk atpakaļ, tāpat kā negācijas un meli.

Vai tev ir bijusi saruna ar izlases ģenerālmenedžeri Artūru Štālbergu vai jauno galveno treneri Robertu Štelmaheru? Tā teikt - pieredzes apmaiņas nolūkos.
Ar Štālbergu par izlasi neesam runājuši. Ar Robertu esam satikušies, apmainījāmies pāris frāzēm, bet tās vairāk bija ar humora piedevu. Tā nebija nopietna saruna.

Vai tāda būtu nepieciešama?
Nezinu. Katram jau savs. Ja kādu interesē mana pieredze, es jebkurā brīdī esmu gatavs dalīties. Taču katram trenerim jau ir pašam sava pieredze un skatījums uz lietām. Katrā ziņā esmu priecīgs, ka izvēlēts ir latviešu speciālists. Domāju, ka latviešu treneri vislabāk pazīst mūsu spēlētājus un vislabāk prot viņus izmantot. No Roberta puses šis ir drosmīgs solis, jo situācija ar spēlētājiem ir absolūti neparedzama. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet, kad izskanēja ārzemju treneru uzvārdi, viņi esot centušies precizēt, kuri spēlētāji tad būs pieejami. Saprotams, ka situācijā, kad izlasē ir visi labākie spēlētāji, uz galvenā trenera amatu stāvēs rinda. Bet gribu redzēt, cik daudz treneru būs gatavi uzņemties darbu, ja viņiem pateiks, ka būs jāiztiek bez astoņiem deviņiem vadošajiem spēlētājiem.

Aicināts salīdzināt Štelmeheru un Vecvagaru, Štālbergs norādīja, ka Roberts zinot, kā uzvarēt, turpretī tev tāda pieredze nav bijusi. Vai tu tam piekrīti?
Protams, ja ņemam klubu pieredzi, tad viņam tā ir daudzkārt lielāka. Viņam ir bijusi iespēja strādāt augsta līmeņa klubiem un izcīnīt čempiona titulu. Izlasēs ir cits formāts, bet viņš ir strādājis gan ar jauniešu izlasi, gan kā galvenā trenera asistents pieaugušo izlasē. Mana pieredze ir mazāka, tomēr esmu strādājis ar jauniešu izlasēm, ar kurām Eiropas čempionātā izcīnīta piektā, sestā un astotā vieta. Tās bija komandas, kurām tik augstas vietas neprognozēja. Tāpat esmu izjutis arī to, kā ir izkrist uz B divīziju. Jauniešu čempionāts ir jauniešu čempionāts, tomēr arī tajā uzvaras netiek dalītas par brīvu.

Ko tu kā treneris trenerim novēlētu Štelmaheram?
Novēlu viņam veiksmi. Lai viņam pēc iespējas būtu pieejami labākie spēlētāji, lai neviens neatteiktu. Tāpat novēlu viņam uzaudzēt biezu ādu pret nelabvēļiem. Ja kaut kas neizdosies, tad tādu kļūs arvien vairāk. Drosmes un zināšanu viņam pietiek. Atliek tikai novēlēt veiksmi viņam un veselību spēlētājiem. Turēšu īkšķus, lai izdodas kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīram un sagādāt Latvijai basketbola svētkus.

Un ko tu novēlētu Anetei Jēkabsonei-Žogotai, kura šobrīd aktīvi bruģē ceļu uz LBS prezidenta amatu. Vai viņa ir tas cilvēks, kas varētu radīt jaunu grūdienu Latvijas basketbola attīstībā?
Šajā ziņā man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pirmkārt, par to, kas ir viņas komanda. Neesmu iedziļinājies, tomēr zinu vairāk nekā vidēji statistiskais interneta lietotājs. Tāpēc man ir vairāki jautājumi.

Uzdod kādu no tiem publiski.
Lai varētu izdarīt vēl kādu secinājumus, gribētos redzēt viņas komandu. Jo mēs labi zinām, ka prezidents principā ir publisks amats. Tas tomēr nav amats, kurā vari atnākt un uzreiz tieši iespaidot notikumus. Līdz ar to svarīgākais ir komanda – kas būs tie cilvēki, kas nāks un darīs. Aneti esi ļoti cienu kā cilvēku un kā basketbolisti, bet skatīsimies, kā tas viss attīstīsies tālāk.

Pieņemsim, ka LBS būs jauns prezidents. Kas būtu pirmais darbs, virziens vai vismaz vīzija, ko tu gribētu sagaidīt no jaunā basketbola saimniecības vadītāja?
Vispirms jau gribētos redzēt darbības plānu. Kas viņu neapmierināja līdzšinējās vadības darbā un ko viņš darīs citādāk. Bieži vien prezidenta vai ģenerālsekretāra darbu asociējam tikai ar izlases startiem. Bet ir virkne citu darbu un pienākumu. Būtu interesanti uzzināt, kas viņaprāt bija nepareizi, kas būtu jāmaina, bet kas jāturpina kā iesākts? Kādas ir prioritātes? Kāds ir plāns, lai attīstītu vietējo čempionātu un klubus padarītu spēcīgākus? Kā paaugstināt vidējā slāņa meistarību, par ko jau runājām. Manuprāt, liela problēma šobrīd ir vietējais čempionāts un klubu rocība. Nespēja piedāvāt konkurētspējīgus apstākļus izaugsmei.

Bet ko novēlēt tev pašam?
Lai bērni būtu veseli. Ko gan vairāk vajag? Par pārējo pats varu parūpēties.

1 2 45 komentāri

     [+] [-]

, 2019-11-04 10:39, pirms 3 nedēļām
Kazahstanas spēļu apmeklējums kā uz vefu- 100-300.

  +2 [+] [-]

, 2019-11-04 10:43, pirms 3 nedēļām
Muļķīgs jautājums par to, ka Vecais spēlējis zemākā līmenī nekā izlases veči. Svarīgākais, kādā līmenī viņš ir trenējis. Un ja čalis tagad Kazahstānā, tad nekas dižs jau nav.
Slēpts komentārs: evil11

     [+] [-]

, 2019-11-04 11:10, pirms 3 nedēļām
Vecvagar, tu esi treneris zaudētājs, un tāds iepējams arī paliksi. Vismaz daudzu līdzjutēju sirdīs.

  +9 [+] [-]

, 2019-11-04 11:38, pirms 3 nedēļām
Arī visai ģinamkai sirdsapziņa ir tīra, bet ar to nepietiek, lai kļūtu par uzvarētāju. Ja sirdsapziņa ir tīra, ja treneris neredz, ko varēja izdarīt labāk, viņš nav atbilstošs šim līmenim. Goda vārds, nekā personiska pret Vecvagaru, arī nenosodu viņu, bet tas, tomēr, nav viņa līmenis. Ar zināšanām vien nepietiek, ir jāpiemīt īpašībām, kas tevi padara par treneri uzvarētāju. Kā spilgts piemērs ir Hārtlijs vai Nolans.
Latvijas treneru liela problēma ir iedomība vai nespēja kritiski paraudzīties uz sevis no malas, un jo īpaši tas prevalē basketbola vidē. Ar retiem izņēmumiem, neviens galvenais treneris nav atkāpies no sava amata. Kā saka - švaka zarna. Amen.

  +1 [+] [-]

, 2019-11-04 11:48, pirms 3 nedēļām
knaible rakstīja: Vecvagar, tu esi treneris zaudētājs, un tāds iepējams arī paliksi. Vismaz daudzu līdzjutēju sirdīs.
Bet vai tad mums darbā ar izlasi, vai Latvijas klubiem ir kāds treneris uzvarētājs? Vienmēr visiem kaut kas ir pietrūcis!

  +5 [+] [-]

, 2019-11-04 11:54, pirms 3 nedēļām
Hmm, no sākuma saka, ka Blūma interviju nav redzējis, pēc tam, ka lasījis fragmentu. Kā tad tur īsti ir? Un visur piebildes "es daudz par visiem zinu, tāpēc negremdējiet mani"...
Vecais augstāk par pakaļu neuzlēca, tas ir skaidrs. Un skaidrs arī, ka tā tīrākā LBS vaina, ka viņu iecēla, bet tur jau visi kā parasti tīri.

P.S. Pārsteidz cilvēki, kas šādās dzīves situācijās zvana, raksta svešam cilvēkam, lai izliktu savu negatīvo. Vēl jo vairāk izgāž to uz ģimeni. Slimnieki...

  +1 [+] [-]

, 2019-11-04 12:04, pirms 3 nedēļām
Par Vecvagaru - neko jaunu jau negribas teikt.Savējie mēģināja izbīdīt - žēl, ka eksperinemts sanāca uz izlases rēķina.
Bet gribas uzzināt par ko citu - kādam ir kāda info kas notiek ar Ojāru Siliņu? bija pagājušajā izlasē pozicionēts kā viens no līderiem (bet nospēlēja zem sava līmeņa, bet to varētu teikt par vairumu dalībnieku) - bet tagad vispār nav info, ka kaut kur spelētu - trauma vai sadzīves problēmas?
Slēpts komentārs: Witslenamitea

  +6 [+] [-]

, 2019-11-04 12:29, pirms 3 nedēļām
Ja jau viņš izdarījis 90% pareizi, tad principā sasniedzis izlases griestus? Tad kā trenerim viņam sen vajadzēja būt kā minimums NBA Tāds astes cēlājs ... idiots.

  -3 [+] [-]

, 2019-11-04 12:33, pirms 3 nedēļām
Kādi mums ir tie latviešu treneri tādi ir, vai tad ir pārliecība, ka kāds cits mūsu treneris būtu labāk novadījis? Ja, nu vienīgi Krauliņš , varbūt?
Bet bijuši arī ārzemnieki- Kemzura un no Balkāniem , kā viņu tur?
Turklāt ar zvaigžņotiem sastāviem, kad visi labākie pieejami!
Vienmēr, kā lāsts, pietrūkst kādi daži punkti, vai pat viens grozs!

  +2 [+] [-]

, 2019-11-04 12:39, pirms 3 nedēļām
Ir treneri, kas spēj izspiest maksimumu, bet tādi ir ļoti reti. Mums Latvijā tādi nav, vismaz pagaidām?
Bet ko līdz lamāt treneri, galvenais jau ir spēlētāji! Ja pat NBA vecis Bertāns met tik garām trīnīšus, ko tad? Būtu vismaz 2-3 iemetis un lieta darīta! Bet nav mums rezervju dziļums, ko nomainīt , ja kādam ir sliktā diena!
Un ar šo sastāvu, bez izlases līderiem, ja arī būtu tikuši tālāk, nekāda olimpiāde vai augstas vietas nespīdētu!

  -4 [+] [-]

, 2019-11-04 12:48, pirms 3 nedēļām
Beigsiet šito mudazvonu tiražēt.... Nelasīju ne rindu

  -2 [+] [-]

, 2019-11-04 13:06, pirms 3 nedēļām
Ne jau Vecvagars ir vainigs , ka idioti no federacijas izlema , ka spele pret Spaniju uzliks otro sastavu , Spanija jau atbrauca ar rezervistiem , sakot , atdodam jums uzvaru , tikia kaut vai ar 1 punktu apspelejat Melnaklni , idioti no federacijas un Sneps nesaprata!

  +7 [+] [-]

, 2019-11-04 13:54, pirms 3 nedēļām
Butu Bertans to triniti ielicis ,iespejams runatu par Vecvagaru ka varoni,diemzel treneriem tads liktenis, bet pec intervijas likas normals cilveks, lai veicas turpmaka karjera.

  -4 [+] [-]

, 2019-11-04 13:56, pirms 3 nedēļām
Zoom Mode rakstīja: Ne jau Vecvagars ir vainigs , ka idioti no federacijas izlema , ka spele pret Spaniju uzliks otro sastavu , Spanija jau atbrauca ar rezervistiem , sakot , atdodam jums uzvaru , tikia kaut vai ar 1 punktu apspelejat Melnaklni , idioti no federacijas un Sneps nesaprata!
idiots pec si komentara izklausies Tu!

  +2 [+] [-]

, 2019-11-04 14:02, pirms 3 nedēļām
Ir lietas ko es nesaprotu, bet mīkstmiesību un nespēju respektēt, izvirzīt par pirmajā plānā izlases vajadzības, es piedot nevaru! Bet pēdējais, gan jau, ka attiecināms arī uz pārējiem LBS funkcionāriem!
Iet runa par pēdējām divām spēlēm:
1. priekšpēdējā, visi "monstri" atbrauc, bet spēlēt neiet!?? It kā kaut kāda tur vienošanās! Es piekakāju to, ja runa iet par Olimpiādi, tad tas ir galvenais! Pie tam tur dažs nemaz nebija spēlējis dienu vai divas iepriekš.
2. Labi, paklanijās, ieņēma ... pozu ok! Bet pēdējā spēlē, kad viss izšķīrās 4 ceturtdaļā, visi sāka mest kā traki trejačus, īpaši Bertāns, bet iemest neko nevar!!! Bļā..viens, kam tad, ja ne trenerim ir jānovāc tādi klauni no laukuma? Vai tā bija stratēģija tikai iziet uz trīnīšiem? Bet , ja nestrādā, kaut kas ir jāmaina, bet nē, tik lādē garām! Vecais var dusmoties un runāt ko grib, bet spēli viņš nekontrolēja/nevadīja! Un šo es nevaru piedot!
Rezumējot, priekšpēdējo spēli pakāsa dēļ mīkstajiem Latvijas basketbola funkcionāriem, kuri nobijās izlaist laukumā eirolīgas spēlētājus, pēdējo spēli pakāsa Vecais!
p.s. kāpēc, ja Bertāns nevar neko iemest (interesanti, cik viņš izmeta metienus pēdējā spēlē, jo izmeta šķiet ļoti daudz?), kāpēc Blūmu nelaida ārā????

  +6 [+] [-]

, 2019-11-04 14:20, pirms 3 nedēļām
Atvainojiet, bet intervijā nemanu pilnīgi nekādu paškritikas devu no Vecvagara puses.. Vainīgi ir visi citi, tikai ne treneris. Nesaprotu kāda iemesla pēc viņam tika dota iespēja vadīt nacionālo izlasi.

  -1 [+] [-]

, 2019-11-04 14:28, pirms 3 nedēļām
Zoom Mode rakstīja: Ne jau Vecvagars ir vainigs , ka idioti no federacijas izlema , ka spele pret Spaniju uzliks otro sastavu , Spanija jau atbrauca ar rezervistiem , sakot , atdodam jums uzvaru , tikia kaut vai ar 1 punktu apspelejat Melnaklni , idioti no federacijas un Sneps nesaprata!
Manuprāt, tā bija Eirolīgas klubu prasība, viņi palaida spēlētājus tikai uz 1 spēli. Vecvagaram novēlu veiksmi un labus panākumus turpmākajās trenera gaitās. Kazahstānas čempis noteikti nav viņa spēju griesti. Par LBS prezidenta vēlēšanu aizkulisēm un grupējumu cīņu labi uzrakstīts te: https://www.sportazinas.com/lbs-kon...

  +3 [+] [-]

, 2019-11-04 14:34, pirms 3 nedēļām
Maikl30 rakstīja: Butu Bertans to triniti ielicis ,iespejams runatu par Vecvagaru ka varoni,diemzel treneriem tads liktenis, bet pec intervijas likas normals cilveks, lai veicas turpmaka karjera.
Varonis nebūtu, jo kvaificēšanos visi uztvēra diezgan par sevi saprotamu. Jautājums, kas sekotu tālāk... Skatoties uz Melnkalni, un pieņemot, ka nebūtu KP, Jankas, Kuruca, ļoti iespējams, būtu pamatīgs brāziens, un taisnošanās būtu tāpat...

  +2 [+] [-]

, 2019-11-04 14:43, pirms 3 nedēļām
dobrecovs rakstīja: Varonis nebūtu, jo kvaificēšanos visi uztvēra diezgan par sevi saprotamu. Jautājums, kas sekotu tālāk... Skatoties uz Melnkalni, un pieņemot, ka nebūtu KP, Jankas, Kuruca, ļoti iespējams, būtu pamatīgs brāziens, un taisnošanās būtu tāpat...
Tad varonis būtu trīnīša ielicējs, bet treneri neviens pat nepieminētu. Uzvar komanda, bet zaudē treneris.

  +4 [+] [-]

, 2019-11-04 14:59, pirms 3 nedēļām
Kaut kas tomēr nepārliecina, lavierē kā māk. Bet par plikpauraino tusni ar sarkano seju pie durvīm pateica labiTādi eksemplāri pie siles noteikti nav laižami klāt.

  +3 [+] [-]

, 2019-11-04 15:07, pirms 3 nedēļām
dobrecovs rakstīja: Varonis nebūtu, jo kvaificēšanos visi uztvēra diezgan par sevi saprotamu. Jautājums, kas sekotu tālāk... Skatoties uz Melnkalni, un pieņemot, ka nebūtu KP, Jankas, Kuruca, ļoti iespējams, būtu pamatīgs brāziens, un taisnošanās būtu tāpat...
Bet ja būtu? Vai tiešām poļi un čehi ir tik ĻOTI pārāki par mūsējiem groza bumbas dauzīšanā? Pat ja beigās būtu brāziens, pabeigt PK priekšā amerikāņiem būtu kaut kas, par ko vēl mūsu mazbērni runātu.

  +1 [+] [-]

, 2019-11-04 15:18, pirms 3 nedēļām
Lauva nolīdis un turpina klusēt. Tas priecē

     [+] [-]

, 2019-11-04 15:40, pirms 3 nedēļām
Kā Tev iet, Bērziņ? rakstīja: Lauva nolīdis un turpina klusēt. Tas priecē
Izskatās, ka Lauvam Anete ļoti patīk.

  +4 [+] [-]

, 2019-11-04 15:58, pirms 3 nedēļām
intervija atstāj iespaidu par tādu cilvēku - strausu
iebāž galvu smiltīs, neko ne redz, ne dzird, neko neesot lasījis, jo
paštaisns un kļūdas neatzīst, citu cilvēku viedokļi neinteresē, tikai draugu, kas pūš fanfaras
ja vadītu kolhoza komandu rajona sacensībās, tā tas varētu būt
bet ne darbā ar valsts izlasi, kur treneris ir publiska persona, ja uzņēmies atbildību, tad arī nes to visā spektrā
to, diemžēl, šis cilvēks tā arī nav sapratis
žēl, jo no kļūdām jāmācās, nav jau vairs nekāds bērns, kad tad nobriedīs kā personība

     [+] [-]

, 2019-11-04 15:59, pirms 3 nedēļām
Vai,vai,vai,vilkt atkal ārā Vecvagara tēmu ir kā sāli uz rētām birdināt.
Nu,priekš kam tas vajadzīgs? Lai viņš strādā savā Kazahstānā un varbūt tādā veidā varēs par viņu vismaz mēģināt ātrāk aizmirst...
Vairāk uztrauc,ka tie nekam nederīgie "naudas piesaistītāji-politikāņi" nav iztrenkāti no tās valdes. Ko viņi spēja "piesaistīt", ja sieviešu čempim aizņēmums bija jāņem?? Kaut ātrāk tā prezidenta vēlēšanas pienāktu un nomainītu tās LBS augšas beidzot. Īpaši tos 2 jampampiņus,kuriem olu nebija pašiem atkāpties...

  +2 [+] [-]

, 2019-11-04 16:25, pirms 3 nedēļām
tas ir tiešām smieklīgi, ka Vecvagaram publiski jāskaidro biznesmeņa un amatiera Lauvas motivācija, visi basketbolā to zin bet tik maz uzdrošinās publiski pateikt..

  -1 [+] [-]

, 2019-11-04 16:47, pirms 3 nedēļām
Vecvagars paska taisnību par Lauvu, varēja jau paturpināt arī par Kurucu un Lauvu un vēl dažu labu. Domājams neviens NBA vecis plus Strēlnieks izlasē nespēlēs arī pie Stālberga, jo tas arī ir Lavas cilvēks.

  +3 [+] [-]

, 2019-11-04 16:59, pirms 3 nedēļām
M rakstīja: Bet ja būtu? Vai tiešām poļi un čehi ir tik ĻOTI pārāki par mūsējiem groza bumbas dauzīšanā? Pat ja beigās būtu brāziens, pabeigt PK priekšā amerikāņiem būtu kaut kas, par ko vēl mūsu mazbērni runātu.
Ar šiem treneriem, visdrīzāk, nebūtu ne poļu, ne čehu variants...

  +2 [+] [-]

, 2019-11-04 17:00, pirms 3 nedēļām
Vecvagars kā treneris, protams, bija garām. Bet tas nebija vienīgais faktors.

Pret Melnkalni vairāk gaidīju no mūsu Eirolīgas džekiem. Īpaši Jāņa Timmas, kuram varēja redzēt, ka ir iekšā, bet kaut kā ļoti pasīvs bija uzbrukumā. Tā arī nesapratu, kāpēc tas tā bija.

Protams, Dairim bija melnā diena un tajā pašā laikā turpināja tik mest (ko labiem snaiperiem it kā vajag arī turpināt darīt, bet te trenerim vajadzēja noņemt no laukuma galotnē tomēr).

Tā kā Melnkalnes spēlē vien faktoru bija daudz. Arī tas, ka mēs pēc graujoša sākuma nedaudz atslābām un ļāvām viņiem iespēlēties.

Bet, ja vēl skatās uz abām spēlēm pret Spāniju, kur abos gadījumos varejām vinnēt + mājas spēli pret Melnkalni (un patiesībā arī Ukrainu), tad ļoti daudz bija tādu situāciju, kurās atdevām šo lielisko iespēju spēlēt PK.

  +1 [+] [-]

, 2019-11-04 18:06, pirms 3 nedēļām
Maikl30 rakstīja: Butu Bertans to triniti ielicis ,iespejams runatu par Vecvagaru ka varoni,diemzel treneriem tads liktenis, bet pec intervijas likas normals cilveks, lai veicas turpmaka karjera.
Nekad nerunātu kā par varoni. Beidz muldēt. Viņš ir vājš un pilnīgi neatbilst LV izlases līmenim.
Bet es neko viņam nepārmetu, viņam bija iespēja un viņš to mēģināja izmantot. Mani satrauc tie id..ti, kas viņu tur iecēla.

  +4 [+] [-]

, 2019-11-04 18:35, pirms 3 nedēļām
Maikl30 rakstīja: Butu Bertans to triniti ielicis ,iespejams runatu par Vecvagaru ka varoni,diemzel treneriem tads liktenis, bet pec intervijas likas normals cilveks, lai veicas turpmaka karjera.
Es Tev varu garantet, vins varetu ar so sastavu tikt uz OS un vins tapat butu slikt treneris. Pilnigi neviens vinu nesaukt par varoni. Pilnigi neviens, neizgudro tagad uz savu galvu kautko. +
trenerim nav jabut "normalam cilvekam" vai labam draugam ar speletajiem. treneris var but ari skabarga pakala. Trenerim ir jasasniedz velamais rezultats izmantojot speletajus. Neviens neiecel Vecvagaru par galvano treneri lai kvalificetos PK vai OS tikai tapec, ka vins "skiet normals cilveks". Nejauc personigo dzivi ar darbu un pienakumiem to pildot.

  +1 [+] [-]

, 2019-11-04 19:46, pirms 3 nedēļām
Katram biida savas intereses, Kad kaads beidzot saaks straadaat basketbola labaa. Latvieshi, ibio!

  +5 [+] [-]

, 2019-11-04 21:26, pirms 3 nedēļām
Treneris, kas pakāsis iespēju piedalīties Pasaules čempī un uzskata, ka visu darījis pareizi, neredz savas kļūdas, TĀDAM NAV IESPĒJAS PROGRESĒT! Šī intervija parāda, ka LBS kapitāli kļūdījās par galveno treneri paņemot Vecvagaru, stipra viduvējība...., bet, lai viņam veicas, lai redz savas kļūdas, iemācās tās atzīt un tad varēs arī progresēt...savādāk varēs ņemt kazahu pilsonību...
1 2 45 komentāri