Kopš E.CH.pagājis gandrīz pusotrs mēnesis, bet nepatīkama zaudējuma piegarša vēl jūtama.Ne tikai 1/4-fināla zaudējums,kuru varētu pielīdzināt dūrienam pakrūtē.Zaudējums ITA bija kā sitiens pa galvu,kam sekoja samaņas zudums,jo pirmajā gadījumā neveiksmes attaisnojums bija RUS meistarības līmenis,tad otrajā - pašu spēlētāju nespēja savākties pēc iepriekšējās dienas zaudējuma.Protams ITA nav ar cepurēm nomētājama,taču reāli uzvarama komanda gan.Pie tam pašām spēlētājām motivācija bija acīmredzama - pēc Olimpiskās debijas vēlreiz apliecināt sevi visaugstākajā līmenī P.CH.Jauns pārbaudījums,jaunas emocijas.Rūgtuma sajūtu pastiprina tas,ka spēles gaitā LAT bija vadībā ar +22 un pēc 3/4 vēl ar tīri pieklājīgu rezervi +11.Taču notika neticamais un LAT zaudēja.Shāds pavērsiens nebija ieplānots ne fanu ne spēlētāju scenārijā.Pirms čempionāta pacēlās jautājums vai mājas sienas palīdzēs vai tomēr traucēs.Tagad,kad pēc čempionāta beigām jau kāds laiciņš pagājis,kaislības norimušas,Guntiņas un Lienītes asariņas nožuvušas sakarīgu atbildi var dot katrs basketbola lietpratējs.Manuprāt izbraukumā spēlētājām ir mazāka psiholoģiskā spriedze,proti,svaigāka galva,līdz ar to var pieņemt pareizākus lēmumus spēles gaitā.Tas būtu viens no iemesliem.
Otrs varētu būt - pārāk lielais uzvaru skaits pārbaudes spēlēs.Negribu teikt,ka uzvaras bija vieglas,taču pieskaitot E.CH. gūtās - kopā sanāk 10.Nepārtraukti vinnējot zūd uztveres asums,vienkaršāk runājot meitenes ''piekusa'' vinnēt,jo rutīna notrulina emociju svaigumu.Sportiskās formas kulminācija šī turnīra ietvaros, sagatavošanās posmu ieskaitot bija 7-ā spēle,jeb 1-ā E.CH.,kad POL pārbrauca ceļa rullis ar nosaukumu LATVIJA.Pēc tam ar katru nākamo spēli kvalitāte gāja uz leju.Laba līmeņa komandas var atļauties sportisko formu uzņemt turnīra gaitā.Atļaušos apgalvot,ka pārbaudes spēles un E.CH.turnīrs jāuztver kā viens veselums,jo sportista fiziskie un emocionālie krājumi nav bezgalīgi,tāpēc nez vai no treneriem būtu par daudz prasīts stratēģiski tik smalku lietu kā - izplānot, lai meiteņu dvēseles stāvokļa pozitīvais moments visaugstākajā punktā būtu tieši uz 1/4finālu nevis uz pirmo spēli.Spēlē ar RUS skaidri varēja manīt - trūkst svaiguma.Fiziski cilvēks spējīgs uz daudz ko,taču,ja galvā tukšums,tad nevar sev iestastīt,ka tur kaut kas ir.Meitenes ļoti centas pildīt spēles planu,un tas arī izdevās līdz zināmam laikam,taču...izšķirošos brīžos pievīla aukstasinība(pareizāk viņas trūkums)gan pamatlaika gan pagarinājumā.Visas spēles gaitā bija iespaids,ka mūsējās tā īsti netic,ka tik tiešām MEES VARAM VINNEET.Ne jau tāpēc,ka pretiniekos bija spēcīgā RUS, bet tāpēc,ka trūka...tā paša emocionāla svaiguma.
Trešais iemesls varētu būt latviskā mentalitāte.Latvieši allaž gribējuši apliecināt savu varēšanu ar sīkstumu un neatlaidību.Un nereti šī vēlēšanās ir tik milzīga,ka sportisti vienkārši ''pārdeg''.Sho pārdegšanu iespaidoja vēl viens faktors - straujā augšupeja.2005.g. 6.-ā vieta, 2007.g. 4-ā...nu tagad ja ievēro matemātisko progresiju it ka 2-ā,vai vismaz bronza.Taču dzīvē notiek savādākProgresa līkne ir loģiskāka,ja tai ir kritumi.Grūti būtu sev iestastīt,ka tik cīņasspējīgs kolektīvs kā pašreiz netiks pat pirmaja sešniekā.Taču sporta ir līdzīgi ka ekonomikā - straujums izraisa pārkaršanu.Lai ka mums negribētos ir jābruņojās ar pacietību un jāgaida nākamais E.CH.Starp citu basketbola eksperti izteica domu,ka pašreizējais sastāvs jau sasniedzis ''zenītu'' - proti,augstāk par 4.-o vietu netiks.Nezinu par cik % izmainīsies sastavs pēc diviem gadiem,taču,ja būs pozitīvas ambīcijas un labs mikroklimats komandā, LAT ir spējīga tikt Eiro trijniekā!Pašreiz sieviesu basketbols piedzīvo labus laikus.Mēs esam uz pareizā ceļa,jāturpina iesāktais un rezultāti vēl būs.Apliecinajums tam - U-20 trešā vieta nesenajā Eiropas čempionātā.Tātad rezerves ir.
Novēlēsim ''lielajai'' izlasei apgāzt skeptiķu prognozes un atkārtot ''mazās'' U-20 panākumu Polijā.