Andersone: "Kad saņēmu TTT piedāvājumu, acis sajūsmā iemirdzējās"

Igaunijas basketbols 2020. gada vasarā svin 100 gadu jubileju. Nacionālā federācija par godu lielajam notikumam publicē “100 stāstu” ciklu (100 lugu – igauņu val.). Ceturtdien, 18. jūnijā, savās atmiņās dalījās Merike Andersone – aizsardze, kura karjeras laikā pārstāvējusi Somijas, Polijas, Latvijas, Krievijas, Francijas, Bulgārijas, Beļģijas un Vācijas klubus.

Sparīgā igauniete līdz 23 gadu vecumam spēlēja dzimtenē, savukārt vēlāk aizvadīja 15 sezonas ārzemēs. Viņas pirmās četras pieturas bija Baltijas jūras krastos – Andersone pārstāvēja “Helsinki Pantterit” (2005-2006), “Lotos Gdynia” (17 spēles 2006-2007), “TTT Rīga” (2007-2009) un Sanktpēterburgas “Spartak” (2009-2011) vienības.

Merikes agresīvais spēles stils piesaistīja latviešu treneru uzmanību. Latvijas un Baltijas līgu spēlēs viņa kļuva par vienu no rezultatīvākajām TTT basketbolistēm (otrajā sezonā vidēji 20,8 punkti LSBL spēlēs), kamēr Eirolīgā darbojās kā enerģijas spēlētāja-rezerviste. Igaunietes spēles Rīgā regulāri apmeklēja arī viņas toreizējais draugs.

“Kad saņēmu TTT piedāvājumu, acis sajūsmā iemirdzējās. Wow, tāds klubs ar tādu vēsturi,” atcerējās Andersone. “Nodomāju, protams – parakstīšu līgumu un braukšu. Pirmo reizi tiku pie aģenta, turklāt komanda abas sezonas spēlēja Eirolīgā. Pirmajā sezonā uzvarējām Latvijas čempionātā un paliku uz vēl vienu gadu.”

Tālāk iejaucās pasaules krīze – 2008. gada novembra sākumā sabruka “Parex” banka un TTT palika bez līdzekļiem sezonas otrajai pusei. “Visas ārzemnieces pēc Ziemassvētkiem aizbrauca mājās. Arī man tika piedāvāta tāda iespēja, taču nolēmu turpināt.”

Aināra Čukstes un Aigara Neripa trenētajā komandā palika četras pieredzējušas spēlētājas – 26 gadus vecā Andersone, Dita Krūmberga (24), Zane Eglīte (24) un Aija Brumermane (22). Pārējais sastāvs tika nokomplektēts no juniorēm, tostarp piecpadsmitgadniecēm Gunas Lagzdiņas, Sabīnes Dukātes un Agates Gekas.

Andersone bija savā elementā. “Varēju atviegloti uzelpot. Ieguvu lielāku brīvību un spēles laiku, tiesa, spēlējām tikai Latvijas līgā. Tosezon tikām pie sudraba, jo finālsērijā zaudējām SK “Cēsis”. Vienreiz viņas uzvarējām (TTT regulārās sezonas izbraukuma spēlē 2009. gada 15. martā guva virsroku ar 90:83), taču vēlāk nevarējām atspēlēties. Rīgā pavadītais laiks bija labs un patīkams.”

Piecus gadus vēlāk igauniete tika pie iespējas spēlēt SK “Cēsis” bijušā trenera Ainara Zvirgzdiņa vadībā. Jūrmalnieks pievienojās “Castors Braine” – klubam, kurš 2014. gada pavasarī ar Aneti Šteinbergu un Andersoni sastāvā pirmo reizi uzvarēja Beļģijas čempionātā. Pirms Zvirgzdiņa "bebrus" trenēja Tibo Petī (Thibaut Petit).

Andersone palika komandā uz vēl vienu gadu, pateicoties faktam, ka Petī atbrauca uz Igaunijas un Latvijas valstsvienību spēli Tallinā. Trīsdesmit četrus gadus vecais speciālists nepalika Brainā, jo kluba vadība vienojās ar Zvirgzdiņu. Petī pārgāja uz vājāku vienību, lai sāktu kāpienu augšup – no 2018. gada viņš trenē pazīstamo Francijas klubu “Lattes Montpellier”.

Zvirgzdiņš no spēlētājām prasīja daudz. “Oi, viņš ir “johaidī” vīrs (smejas). Kad viņš treniņā izvietoja konusus un paskrējām divus milimetrus garām, dzirdējām visu iespējamo... Viņš bija matemātiķis. Skarbs, bet taisnīgs. Tas deva rezultātu – atkal uzvarējām Beļģijas čempionātā un izcīnījām sudrabu Eiropas kausā.”

“Castors Braine” iekļuva Eirolīgā un uzvarēja 136 nacionālā čempionāta spēlēs pēc kārtas. Andersone klubā aizvadīja sešas sezonas (2013-2019), savukārt pērn kopā ar Ilzi Jākobsoni aizstāvēja Vācijas stiprākā kluba “Rutronik Stars Keltern” krāsas.

Igauniete pēc TTT pavadītā laika divas sezonas nospēlēja Krievijā. “Tas bija viens no maniem sapņiem, kuru piepildīju. Tiesa, man nepatika ilgie lidojumi vecās, nolietotās lidmašīnās. Turējos pie krēsla un brīnījos – izdosies labi piezemēties vai nē.”

Ceļošanas eksotika turpinājās arī uz sauszemes. “Ja nebija tālu jālido, ilgi braucām netīrās vilciena kupejās ar svešiniekiem. Neskaitot komandas biedres, vagonā uzturējās arī parasti vietējie cilvēki, kuri dažreiz dzēra vodku un ēda maizi ar ķilavām un olām. Ir, ko atcerēties, taču negribu atgriezties tajā laikā.”

Neskaitot ceļošanu, Krievija viņai patika. “Bija labi spēlēt Sanktpēterburgā, ļoti tuvu mājām – tikai septiņas stundas ar autobusu. Pat mamma atbrauca uz manām spēlēm. Reiz viņa gribēja doties no Sanktpēterburgas uz Maskavu – paņēma līdzi (liķieri) “Vana Tallinn” un ielika to rokas bagāžā. Protams, lidostā dzēriens tika atņemts. Mamma bija neapmierināta, lai gan iepriekš viņu brīdināju.”

Izmantotie resursi:
Uudised - 100 LUGU | Merike Anderson: Eesti...