Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 3

Nakiša Seilsa: "Bils Klintons uzaicināja apmeklēt Balto namu"

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Nakiša Seilsa: "Bils Klintons uzaicināja apmeklēt Balto namu"
Nakiša Seilsa 2012. gada 22. aprīlī Rīgā
Foto: Zigismunds Zālmanis, www.skcesis.lv

"Ilze Ose-Hlebovicka savu darbu veic lieliski. Spēj dot pārliecību komandai un mēs viņai uzticamies. Tas man ir palīdzējis iejusties Cēsu komandā," par savu ceļu basketbolā no Konektikutas līdz Latvijai stāsta NCAA un Eirolīgas čempione, septiņkārtējā WNBA zvaigžņu spēles dalībniece, SK "Cēsis" uzbrucēja Nakiša Seilsa (183/1976/Connecticut).

Uzbrucēja no 1994. līdz 1998. gadam pašreizējā ASV valstsvienības galvenā trenera Džīno Oriemmas vadībā spēlēja Konektikutas Universitātes komandā “UConn Huskies”. Seilsas debijas sezonā “UConn Huskies” pirmo reizi uzvarēja NCAA čempionātā, bet pirmā gada studente tika atzīta par labāko pirmā gada spēlētāju.

Četru sezonu laikā Seilsa kļuva par “UConn Huskies” rezultatīvāko spēlētāju, gūstot 2178 punktus. Pēc universitātes beigšanas uzbrucēja sāka profesionāles karjeru, pārstāvot “Orlando Miracle” un “Connecticut Sun” komandas, kur spēlēja trenera Maika Tibo vadībā. Tagad viņa dzīvo Rīgā, kopā ar Cēsīm cenšoties uzvarēt Latvijas čempionātā.

Treniņi pie Džīno Oriemmas, septiņas vasaras ASV valstsvienībā, brauciens pie Bila Klintona, spēlēšana Konektikutā, Stambulā, Floridā (arī Cēsīs ir sava Florida un Luiziāna) – Seilsai ir, ko atcerēties un pastāstīt.

Kā Tu sevi raksturotu?
Esmu brīvdomātāja. Cenšos lietas uztvert vienkārši un pozitīvi, gūt prieku. Satikt cilvēkus, ceļot un tai pašā palikt par sevi. Savā ziņā esmu kautrīga.

Tas palīdzēja vēlāk spēlēt Eiropā?
Kautrība un brīvdomība var palīdzēt vietās, kur cilvēki ir jauki un viesmīlīgi. Gatavi izpalīdzēt. Nav jācenšas viņus meklēt, jo viņi jau ir klāt, lai nāktu palīgā un palīdzētu iejusties viņu valstī. Tā ir ārzemju braucienu īpatnība.

Basketbols bija mērķtiecīga izvēle?
Bērnībā izmēģināju daudzus sporta veidus. Tolaik nezināju, cik tālu sportā iespējams nokļūt. Daudzi cilvēki teica, ka man ir talants spēlēt basketbolu. Visu laiku spēlēju ar zēniem. Kad sāku spēlēt ar meitenēm, dzirdēju, o, viņa spēlē ļoti labi! Jo visu laiku spēlēju ar zēniem un tur neizcēlos, taču starp meitenēm bija savādāk. Vidusskolas laikā man teica, ka varu bez maksas iestāties augstskolā un vēlāk spēlēt basketbolu, lai nopelnītu naudu, taču toreiz neko par to nezināju. Sapratu to tikai koledžas gados un vēlāk, profesionāli spēlējot Eiropā – tiešām, viņiem bija taisnība. Izrādījās, ka varu iepazīt jaunus cilvēkus, apceļot pasauli un tajā pašā laikā darīt lietas, ko mīlu, turklāt saņemot par to naudu. Tas ir savā ziņā forši.

Kas Tev visvairāk palīdzēja?
Iespējams, ka ģimene. Viņi mani iesaistīja visās aktivitātēs, kas notika mūsu pilsētā. Viņi palīdzēja man apgūt spēli un visu apmaksāja. Ja ģimene nesniegtu atbalstu un nespēlētu ar zēniem, man nebūtu visu pārējo iespēju. Man ir četrus gadus jaunāks brālis, kurš pašlaik profesionāli spēlē Spānijā. Kad viņš sāka iet vidusskolā, es jau biju to beigusi. Kad viņš iestājās augstskolā, sāku profesionālo karjeru. Visu laiku bija četru gadu atstarpe, tāpēc mūsu ceļi nepārklājās.

Vai atceries pirmo reizi, kad satiki “Connecticut” treneri Džīno?
Pirmo tikšanos neatceros, jo sākumā nemaz negribēju braukt uz Konektikutas Universitāti. Nedomāju par to kā pirmo izvēli. Kā bērns biju uzaugusi Konektikutā un gribēju to pamest, lai dotos citur. Tiesa, man nebija nekāda priekšstata, cik laba ir Konektikutas Universitāte, cik spēcīgas ir tās basketbola komandas. Vienkārši gribēju doties prom no mājām. Domāju, ka pirmo reizi satiku treneri spēlētāju atlases laikā, taču neesmu par to pārliecināta. Atceros, ka viņš bija ļoti, ļoti patīkams. Nelamājās, nepalaida muti un neteica sliktus vārdus par citām skolām. Izrādījās, ka viņš ir izcils treneris.

Teici, ka Konektikuta nebija Tava pirmā izvēle. Kur varēji nokļūt?
Gribēju braukt uz Virdžīnijas universitāti un spēlēt tur. Man ļoti patika viņu koledžas pilsēta (campus), patika viņu treneris. Notika tā, ka viņi parakstīja spēlētāju manā pozīcijā. Viņi joprojām gribēja piesaistīt mani, taču vairāk kā rezervisti. Tas man īsti nederēja, jo gribēju spēlēt daudz. No Rietumkrasta skolām domāju par Stenfordu (Kalifornijā). Pārsvarā sarakstā bija Austrumkrasta skolas, jo tur uzaugu un negribēju būt pārāk tālu no ģimenes.

Kad ieradies “Storrs” (Konektikutas universitātes mājvieta austrumos no Hartfordas), tā bija pavisam jauna pieredze, salīdzinot ar vidusskolu basketbolu?
Atšķirība bija liela. Universitātes pilsēta bija tiešām liela, fanu atbalsts – iespaidīgs. Grūtākais bija savienot studijas, basketbolu un ceļojumus. Tā bija lielākā izmaiņa. Noķert pārējos pēc kavētām stundām un tajā pašā laikā spēlēt basketbolu augstā līmenī. Lai spēlētu, mācībās vajadzēja būt sekmīgai (academically eligible). Pati skola bija jauka, tāpēc varēju pielāgoties. Mājās vienmēr spēlējām skatītāju pilnā zālē. Grūtākais pirmajos divos gados bija stundu kavēšana. Vēlāk iestājās rutīna. Turpināju strādāt, aizbildņi un skolas personāls nāca pretī, kļuva labāk.

Vai “UConn Huskies” var salīdzināt ar profesionālu komandu?
Nē. Universitātē katrs cenšas, katrs vēlas tikt augstāk. Darīt lietas kopā, draudzēties. Kad tā notiek, var izveidot tiešām labu komandu. Konektikutā tā notika un vienlaikus mūsu starpā valdīja labas attiecības. Uzticējāmies viens otram un gribējām uzvarēt. Profesionālajā sportā vieni spēlētāji vēlas aizēnot citus, nopelnīt visvairāk naudas. Koledža ir tīrāka, patiesāka nekā profesionālais sports. Priekšplānā nav ego. Protams, tas ir atkarīgs no tā, cik daudz uzmanības universitāte saņem, taču šajā līmenī personīgās ambīcijas nav galvenās.

Studiju laikā kā sportiste saņēmi kādas priekšrocības?
Skolotāji saprata mūsu situāciju un palīdzēja, kā varēja. Taču tas nenotika – Tu vari nenākt uz stundu vai Tev nav jāraksta pārbaudes darbs – veidā. Joprojām vajadzēja apmeklēt nodarbības un izturēt pārbaudījumus. Džīno šajā ziņā bija stingrs. Ja nemācījāmies labi, vajadzēja iet uz viņa biroju, kur par to notika garas sarunas. Viņam nav “Nokārtoji? Labi!” attieksme. Viņš interesējās, vai un kā varam izdarīt labāk, saņemt augstāku atzīmi.

Džīno ir ļoti prasīgs un stingrs. No savām spēlētājām viņš prasa daudz. Ļoti stingrs treniņos, daudz kliedz, taču dara to tikai mūsu labā. Viņš pārzina spēli, cenšas mūs padarīt labākas un liek ieklausīties teiktajā. Trenējot viņš ir pavisam cits cilvēks nekā ārpus laukuma.

Viņš kādreiz saraudināja Tevi?
Vispār nē. Domāju, ka mana mamma ir vēl stingrāka nekā viņš (smejas). Taču tā ir taisnība, ka viņš saraudināja vairākas spēlētājas. Tas ir atkarīgs no tā, cik jūtīgs tu esi. Daži cilvēki nav tik jūtīgi kā pārējie. Es pieņēmu, ka viņš palīdz man kļūt labākai, kamēr citas spēlētājas to var uztvert savādāk. Piemēram, uztvert teikto personīgi. Jāspēj saprast konstruktīvu kritiku. Attiecībā pret mani viņš nekad nepārkāpa robežu. Turklāt neesmu jūtīga persona. Ja saņēmu kritiku, uztvēru to kā pamudinājumu vairāk censties. Līdz raudāšanai nenonācu ne reizi.

”UConn Huskies” treniņos bieži spēlēja pret vīriešiem?
Tas notika regulāri, jo vīrieši ir atlētiskāki un laukumā var izdarīt vairāk lietu nekā vidējā sieviete. Ja vari sacensties ar viņiem, vari spēlēt pret jebkuru. Tā bija laba ideja un daudz palīdz komandai. Parasti spēlējām pret Konektikutas universitātes puišiem, kuri nāca uz treniņiem no studijām brīvajā laikā. Bija arī kopēji treniņi. Tas bija forši, man patika!

NCAA ir stingri noteikumi. Vai Konektikutā, atšķirībā no vairuma koledžu, treniņi turpinājās gada lielāko daļu?
Mums vajadzēja ievērot noteikumus. Kopējie treniņi varēja notikt tikai oficiāli atļautajā laikā. Individuālie treniņi notika visu gadu, bet vasarā visiem bija brīvdienas. Kamēr turpinājās mācību gads, ierobežojumu individuāliem treniņiem nebija, bet semestra beigas visam pielika punktu. Faktiski sešus mēnešus pavadīju kopā ar komandu, bet piecus vai sešus mēnešus pati par sevi.

Rudenī bija grūti atsākt treniņus?
Par laimi, vasarās trenējos ASV izlasēs (USA Basketball). Strādāju un spēlēju. Man nebija lielu paužu un tas deva labumu. Kad atgriezos skolā, jau biju gatava. Jā, bija grūti, sāpīgi fiziskās sagatavotības treniņi, taču oktobrī oficiālajos treniņos bijām pilnā gatavībā.

Teici par spēlēšanu valstsvienībā. Cik reižu tiki uzaicināta?
Izlasē trenējos sešas vai septiņas vasaras. Pirmo uzaicinājumu saņēmu, kad vēl mācījos vidusskolā, vienpadsmitajā klasē. Sekoja četri gadi koledžā un braucu uz nometnēm arī profesionālās karjeras sākumā. Tas notika vasaru pēc vasaras, tāpēc man visu gadu bija, ko darīt, sākot no vidusskolas laikiem.

Vai Tev bija iespēja tikt uz 26. Olimpiādes spēlēm Atlantā?
Pirms Atlantas spēlēm trenējos komandas sastāvā un centos iekļūt valstsvienības divpadsmitniekā. Tiku līdz pēdējai atlasei, taču bija viena atšķirība. Toreiz komanda kopā trenējās visu gadu (WNBA pirmā sezona notika gadu pēc Atlantas spēlēm), kamēr man bija jābūt koledžā un beigās divpadsmitniekā neiekļuvu. Domāju, ka 1996. gadā sastāvā tika iekļauta viena basketboliste no koledžas. Tāda ir parastā kārtība. Man šķiet, ka tā bija centra spēlētāja, taču varu kļūdīties. Treniņnometnē bija trīs vai četras studentes. Tas notika tiešām sen, pagājuši daudzi gadi.

Tev sanāca spēlēt kopā ar centra spēlētāju Rebeku Lobo.
Manā debijas sezonā viņa bija ceturtā gada studente. Rebeka ir ļoti atbildīga persona, viņa bija laba komandas līdere laukumā, studijās. Laukumā viņa rīkojās ļoti profesionāli, kļūdama par lielisku paraugu gados jaunākajām spēlētājām. Tajā laikā viņa jau bija pazīstama spēlētāja, saņemot daudz atzinību. Viņa palīdzēja mūsu skolai kļūt atpazīstamai, padarīja to redzamu Amerikas kartē.

Manā debijas sezonā, 1995. gadā, Konektikutas universitāte pirmo reizi uzvarēja NCAA pirmās divīzijas čempionātā, turklāt toreiz nezaudējām nevienu spēli. Mums bieži svarīgās spēlēs bija jāspēlē pret (Petas Sammitas vadīto) “Tennessee” universitāti. Ja pareizi atceros, izšķirošajās spēlēs cīnījāmies pret “Stanford” un “Tennessee”. Toreiz biju nedaudz satraukusies, taču beigās guvu daudz prieka, jo mēs uzvarējām.

1995. gadā “Četru Fināls” notika Filadelfijā – pilsētā, kurā uzauga Džīno. Viņš parādīja dzimtās vietas?
Mums tam nebija laika. Kā nokļuvām Filadelfijā, mums bija treniņi, sarunas ar medijiem, komandas vakariņas. Finālturnīra laikā mums bija daudz pienākumu, pārējo nevarējām paspēt. Domāju, ka Džīno vecāki joprojām dzīvo Filadelfijā.

Konektikutai vienmēr bija daudz atbalstītāju, neatkarīgi, kur braucām. Bieži tie pat nebija cilvēki no Konektikutas, taču viņi mīlēja mūsu komandu. Reģionālo finālu, “Sweet 16”, laikā komandas spēlē četrās dažādās pilsētās pa četrām komandām katrā. Visur ir daudz cilvēku, taču mums parasti ir visvairāk atbalstītāju.

NCAA uzvarētājas katru gadu saņem ASV prezidenta uzaicinājumu apmeklēt Balto namu. Vai tā notika 1995. gadā?
Toreiz ASV prezidents bija Bils Klintons un mēs aizbraucām pie viņa uz Balto namu. Viņa prezidentūra turpinājās visus gadus, kamēr biju koledžā. Ja uzvarētu nākamajos gados, satiktu viņu atkal.

Ja nekļūdos, koledžas pēdējā gadā atbrauca 17 gadus vecā Svetlana Abrosimova (tagad Krievijas valstsvienības kapteine). Vai atceries viņu?
O, jā. Viņa bija tiešām laba spēlētāja, atlētiska, jau atbraucot izrādījās ātra un prasmīga. Mums bija daudz talantīgu spēlētāju. Sākumā viņa bija klusa, jo tā bija viņas pirmā reize Savienotajās Valstīs. Abrosimova kļuva par lielisku spēlētāju. Tagad viņa teicami runā angliski, toreiz runāja mazliet.

Kad beidzi koledžu, sākās WNBA otrā sezona.
1998. gadā man bija savainojums. Vēl savainota bija viena laba Stenfordas spēlētāja, tāpēc abas nepiedalījāmies jauno spēlētāju atlases ceremonijā – WNBA draftā. Taču jaunu komandu izveide līgā pavēra mums ceļu. Mani izvēlējās Orlando, turklāt pati vēlējos tikt uz Floridu. Orlando joprojām ir manas mājas.

“Orlando Miracle” pēc vairākiem gadiem pārcēlās uz Konektikutu, mainot nosaukumu uz “Connecticut Sun”. Tam nebija nekādas vainas, jo vasarās Konektikutā ir jauks laiks un varēju atrasties tuvāk ģimenei.

Februārī Orlando notika NBA zvaigžņu spēle. Vai bijušajiem spēlētājiem ir iespēja apmeklēt tās pasākumus bez maksas?
Minētajā laikā strādāju NBA, piedaloties dažādos pasākumos ar bērniem un varēju izbaudīt spēles klātienē. Faktiski visu nedēļu strādāju. Par spēlēm man nebija jāmaksā, jo rīkotāji nodrošināja bijušās WNBA spēlētājas un NBA spēlētājus ar biļetēm. Ja strādāji pasākumā, papildus par biļetēm nevajadzēja maksāt.

Vai esi noslēgusi WNBA karjeru?
Esmu paņēmusi pauzi. Daudzus gadus spēlēju bez pārtraukuma, tāpēc vēlējos pāris gadus atpūsies. Varbūt šogad radīsies iespēja atgriezties līgā. Vēl neesmu par to pārliecināta, taču karjerai punkts nav pielikts. Daudz atkarīgs no tā, kura komanda iegūs tiesības uz mani, jo esmu brīvā aģente.

”Connecticut Sun” atšķiras no citam WNBA komandām, jo mājas spēles aizvada “Mohegan Sun” kazino telpās.
Tas ir vienīgais, kas mūs atšķir no citām komandām. Patiesībā varam tikt iekšā zālē, neejot caur kazino telpām, tāpēc mums nav jāietekmējas. Īstenībā ir tīri forši.

Tava labākā ārzemju pieredze?
Man ļoti patika Čehijas pilsētā Brno, jo 2006. gadā uzvarējām Eirolīgā. Rīgā ir visai labi, man patika spēlēt arī Stambulas “Bešiktaš” un Prāgā. Jā, ziema ir gara, taču arī Konektikutā ziemā snieg. Kad atgriezos Konektikutā, jau biju pieradusi pie silta klimata, tāpēc aukstums man nepatīk.

Universitātes laikos devi priekšroku ātri vai lēni pagatavotam ēdienam?
Mums bija iespējas tikt pie labi pagatavotas pārtikas, tāpēc “fast-food” nevajadzēja būt pirmajai izvēlei. Pirmajos divos gados joprojām daudz ēdu “McDonalds” pārtiku. Trešajā un ceturtajā gadā koledžā zaudēju astoņas vai desmit mārciņas svara un sāku saprast, ko lietot uzturā. Taču koledžas studenti bieži izvēlas “fast-food”, jo tā ir lētāka izvēle. Studiju gados nevari atļauties iet uz labiem restorāniem. Kad kļūsti par profesionāli, parādās izvēles iespējas. Par laimi, ēdiens universitātes pilsētās tagad kļuvis daudz labāks. Ir kafejnīcas ar veselīga ēdiena piedāvājumu, taču universitātes laikos dominēja ātrais ēdiens. Tagad tiešām ir daudz labāk.

Vasarā 40 gadu jubileja būs Devītajam pantam (Title IX), kas atcēla diskrimināciju sportā ASV vidusskolās un augstskolās. Ko šajā laikā ieguvušas jaunās sievietes?
Tas ir nācis par labu, jo Devītais pants ietekmēja ļoti daudz sieviešu. Tagad sievietēm ir daudz vairāk iespēju. Var nodarboties ar dažādiem sporta veidiem, pieejams daudz lielāks finansējums par valsts līdzekļiem. Ir lieliski apzināties, ka starta iespējas ir vienādas. Esmu lepna, ka, pateicoties Devītajam pantam, varu darīt to, ko mīlu un apceļot pasauli.

Kā esi iejutusies komandā?
Krišjānis Kļaviņš mani uzaicināja pievienoties komandai un nolēmu izmantot iespēju, lai iegūtu labāku formu pirms vasaras sezonas. Tagad tuvojas svarīgas spēles (saruna notika 11. aprīlī) un esmu priecīga. Manuprāt, galvenā trenere Ilze Ose-Hlebovicka darbu veic lieliski. Viņa spēj labi kontaktēties ar spēlētājiem, spēj treniņos izanalizēt sadarbības, spēles situācijas. Ilze spēj dot pārliecību komandai un mēs viņai uzticamies. Ļoti mierīga un forša. Nekādu vilšanos, laba pāreja.

Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja