Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Mierinājuma vārdi Marinas mammai

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Mierinājuma vārdi Marinas mammai
Mafeta Magro. Foto: Notre Dame

"Notre Dame" sieviešu basketbola komanda pirmo reizi 25 gadu laikā var nekvalificēties NCAA pirmās divīzijas čempionātam. "Irish" leģendārā trenere Mafeta Magro (Muffet McGraw) – divkārtējā NCAA čempione, deviņkārtējā "Četru fināla" dalībniece, Slavas zāles dalībniece un Marinas Meibrijas trenere jeb "basketbola mamma" – pērn sagatavoja piecas spēlētājas WNBA drafta "Top 20", bet šosezon saņem asu un brīžiem nepelnītu kritiku. "Quinnipiac" universitātes sieviešu regbija komandas trenere Bekija Karlsone (Becky Carlson) 13. janvārī publicēja emocionālu rakstu Magro aizstāvībai.

"Dārgo trener,

jūs nepazīstat mani un es nepazīstu jūs. Pirms jūsu 2020. gada 12. janvāra preses konferences teiktu, ka vienīgā mums kopīgā lieta ir fakts, ka abas esam studentu treneres. Apmēram pirms viena gada noklausījos jūsu podkāstu “WeCoach” platformā.

Jūsu intervija ietvēra daudzas trenera darba nianses, ieskaitot (komandas) kultūras stabilitātes radītos izaicinājumus. Klausījos ar interesi. Sākumā biju vīlusies. Biju vīlusies (un iekšēji aizkaitināta), jo nesapratu, kas Mafetai Magro var būt kopīgs ar tādiem treneriem kā es – tiem, kuri nav nodarbināti “Power 5” skolā (domātas komandas, kuras spēlē ACC, SEC, “Big 12”, “Big Ten” un “Pacific-12” līgās – Sportacentrs.com). Kā gan varam iet cauri līdzīgām pieredzēm? Tolaik domāju, ka dzīvojam atšķirīgos visumos.

Es kļūdījos.

Vakar – un jau pāris nedēļu garumā – vēroju, kā uz jūsu pleciem gulstas arvien smagāka nasta. Tā ir tik pazīstama nasta – tā, kura gulstas uz visu treneru pleciem, kad sportiskie rezultāti neiepriecina. Nasta, kura vēl smagāk gulstas uz sieviešu pleciem, jo tā ir nepielūdzama, nepiedodoša un sirdi plosoša. Tā nediskriminē, neatkarīgi no līgas, sporta veida, divīzijas un vecuma.

Trener, pēc jūsu preses konferences, ieskatījos tviterī un citās komentāru platformās. Kā bija gaidāms, ieraudzīju ļoti dažādas atsauksmes par jūsu ļoti vaļsirdīgo ieskatu savas komandas sniegumā. Jūsu vārdus pavadīja patiesas emocijas un ievainojamība. Nodomāju: Trenerei un man ir kaut kas kopīgs. Iespējams, kopīgs visām trenerēm-sievietēm, jo katra no mums to piedzīvojusi.

Daudzi jūs slavēja par atklātību, godīgumu un atbildības mērauklu, kura kopā ar jūsu komandu veido “Notre Dame” basketbolu. Citur jūs tikāt kritizēta, taču kā trenere, kura trenējusi daudzus gadus, jūs, nešaubos, nojautāt par tādu reakciju. Pilnībā apzinos, ka mums nav līdzīgi budžeti un atalgojums un mēs, pavisam noteikti, nebaudām līdzīgu atpazīstamību, taču spiediens un pieprasījums izcīnīt lielu uzvaru...lai visu uzlabotu, ir universāls lielums un, pats par sevi saprotams, nav mūsu darba patīkamā puse.

Lai gan jūs līdzīgas sajūtas pavada jau pāris nedēļas, jūs turpināsiet saņemt draudzīgus atbalsta apliecinājumus no uzticamākajiem atbalstītātājiem (neatkarīgi, vēlaties vai nē). Nepārtraukti dzirdēsiet attaisnojošas frāzes par “jaunu komandu”. Dzirdēsiet un lasīsiet atsauces par jūsu iepriekšējo komandu “spēku un talantu”. Ak, un manu visnemīlētāko frāzi, ka jūsu komanda “tūlīt atgriezīsies virsotnē”.

Kamēr daļa no jums zina, ka jūsu atbalstītāji ir patiesi, cita daļa no jums zina, ka viņi vienkārši priecājas, ka viņiem nav uzticēta jūsu cīņa. Šiem komentāriem piemīt tendence kļūt samākslotiem, ja tiem ļaujaties.

Situācijas atkārtošanās novedīs pie māšanas ar galvu un automātiskas “paldies” teikšanas, vai neatbildēsiet neko, vienlaikus klusi lūdzot, lai kņudoņa vēderā nepastiprinās. Iekšēji kliedzat, ka viss nav tik vienkārši, taču neatļaujaties to pateikt skaļi, jo no jums gaida tikai pareizās atbildes. Mums pieprasa būt perfektam visa apvienojumam brīžos, kad jāatbild par mūsu zaudējumiem. Tas var kļūt par īsto vainīgo mūsu pašpārbaudēs.

Kad cenšaties savest komandu kārtībā, nožēla ir pēdējā lieta, kas palīdz atgūt zaudēto spēku. Jūtat, ka, ja jūs patiesi izprastu, viņi zinātu, ka nemeklējat attaisnojumus – tas nozīmē, ka nevēlaties pieņemt citu attaisnojumus. Tik un tā ejat uz priekšu.

Iespējams, tas nedaudz līdzinās maka pazaudēšanai, taču šajā gadījumā tikai daži var saprast pavadošās sajūtas. Daudzi cilvēki pārdzīvo kopā ar jums, taču tikai jūs varat piepildīt to ar saturu. Jūs varat stundām ilgi uzkavēties Ceļu satiksmes drošības direkcijā (DMV – department for motor vehicles), gaidot jauno vadītāja apliecību – tāpat kā esat vienīgā, kurai uzkraus atbildību par komandas rāpšanos atpakaļ rangā.

Jūs mocīs sajūta, ka nekas, ko jebkurš teiks par jūsu pagātnes sasniegumiem, jūsu CV, vai jebkuri jūsu komandas labā izteiktie attaisnojumi, nevar mainīt komandas bilanci. Rodas sajūta, ka kaut kas pietrūkst, ka jānoskatās vai jāizpēta vēl kāds video. Vai, varbūt, pietrūkst viena – vārdos nepateiktā – dzirkstele, kas liek komandai iedegties. Lai nu kā, tas nav līdzējis, ko lai dara?

Diemžēl, kā trenerim un, īpaši, trenerei-sievietei, tas līdzinās istabas tīrīšanai. Dažreiz pirms tīrīšanas pabeigšanas rodas lielāks haoss un – mēs visi zinām – neraugoties uz pilna laika personāla atbalstu vai nē, šajā netīrajā istabā esam pilnībā vieni.

Tajā pašā laikā tie, kuri nekad nav staigājuši aiz sānu līnijas, nešaubīgi un ērti gremdēsies īslaicīgās atmiņās. Visi eksperta spriedumi un izmantotās stratēģijas, pateicoties kurām, augstskolu katru gadu absolvē neskaitāmi sportisti-čempioni, tiek ātri aizmirstas vai aizslaucītas malā.

Kā sievietei, jūsu darba formula, jūsu ziedošanās un spēles plāns tiek reti pieņemti bez nosacījumiem, tiklīdz zaudējumi pārsniedz uzvaru skaitu.

Te, Trener, mēs nonākam pie haotiskā vidusceļa. Te mēs dažkārt aizejam par tālu, atzīstot visu zaudēšanas radīto faktoru – kuri novērš uzmanību un aizved tālāk no mērķa – ietekmi. Katrs lēmums, kuru pieņēmāt uzvaru laikos, pēkšņi rada iekšējas pretrunas, kuras pāraug šaubās. Lai gan pagātnē nav nekā, kas liecinātu, ka neesat apbrīnojams treneris, ieslēdzas mehānisms, kas liek prātam iesoļot sevis apšaubīšanas sindroma teritorijā.

Vai esmu spiests joprojām to darīt? Vai kāds cits to varētu paveikt labāk? Vai šī paaudze palīdzēs man no spēles atvadīties ar cieņu?

Kā bijusī NCAA sportiste ar dažiem stingriem un nepārspējamiem treneriem no deviņdesmitajiem gadiem, instinktīvi zinu, ka kādreiz par labākajām uzskatītās metodes, kuras iedvesmo sportistus pāriet nākamajā līmenī, tagad tiek vērtētas kā pārāk skarbas un nežēlīgas. Vajadzīgās stingrās sarunas, skarbās realitātes atklāšana un pārdomu brīži tiek ieskaitīti nepieņemamo lietu vidū.

Lai gan treneri-vīrieši to dara katru dienu bez brīdinājuma, mēs riskējam tikt vērtētas kā pārāk skarbas vai neiejūtīgas. Tas liek atkārtoti pārdomāt dzīvi un ieradumu kopumu, kuru pazinām sezonās, kad cīnījāmies bez zaudējumiem.

Pēkšņi katrs pieņemtais lēmums komandai šķiet kā risks.

Pēc zaudējuma:

Ja, runājot par spēles plānu, nepieciešamajiem uzlabojumiem, izturoties mierīgi un atsakoties pieminēt mums neraksturīgo bilanci, saglabājam akmenscietu seju, kritiķi teiks, ka esam attālināti, vienaldzīgi vai ignorējam realitāti.

Ja izrādām emocijas vai mazinām modrību tādā veidā, ka mūsu spēlētāji kļūst liecinieki, kādu lomu spēlē atbildības uzņemšanās, riskējam saņemt vājas un žēlabainas galvenās treneres zīmogu. Tādu, kurai jāvalda asaras.

Ja ļaujamies kaislībām, paceļam balsi, paužam neapmierinātību vai kritizējam spēles plāna izpildi, riskējam tikt nosauktas par apjukušām, nepacietīgām, bezjūtīgām vai pārlieku emocionālām.

Ja apspriežam atsevišķām spēlētājām uzliktās lomas un cerības, kā to dara vīrieši – no malas tas var izskatīties kā šo spēlētāju aizskaršana – un jāsāk uztraukties, vai tas nenodarīs kaitējumu ģērbtuvē. Zaudējumu un neapmierinātības rezultātā sportisti var apsvērt iespēju pāriet uz citu skolu. Tiklīdz sportisti pāriet uz citu komandu – vīriešu sportā tas notiek katru dienu – mums pārmetīs, ka nespējam radīt pozitīvu komandas ķīmiju. Mūsu spējas vadīt komandu tiks apšaubītas katru dienu.

Tiklīdz ziņas nonāks līdz medijiem, saņemsim oficiālu ielūgumu apskatīt jauno “Google” attēlu galeriju, kurā esam iemūžinātas sastingušās pozās – attēli tiks izmantoti atkal un atkal, lai katrā rakstā informētu par mūsu trenēšanas stilu – līdz brīdim, kad atsāksim uzvarēt.

Brīnāmies, cik daudzi treneri-vīrieši apsver šīs iespējas, pirms dodas uz preses konferenču zāli? Apdomājam, cik daudzi vīrieši mokās starp izvēlēm un novērtē gaidāmo reakciju, pirms izskaidro savas komandas zaudējumu sabiedrībai. Diemžēl, atbildei nav nozīmes, jo pasaule atsakās atzīt dubultstandartu pastāvēšanu.

Tā zaudējums izskatās no sievietes skatpunkta.

Jūs un es – mēs abas zinām, ka, neraugoties uz trofeju un nacionālo titulu skaitu, jebkurš krass kritums no slavas augstumiem līdzinās brīvajam lidojumam bez izpletņa. Jāatliek izlēkšana no lidmašīnas katru reizi, kad atskan starta svilpe. Pēkšņi, pat visvairāk pieredzējušie treneri var šķērsot līniju, kura šķir trenēšanu, lai uzvarētu, no trenēšanas, lai vienkārši nezaudētu.

Trenere Mafeta, es varu būt NCAA regbija trenere un pat ne tuvumā jūsu konkurences blīvumam, salīdzinot mūsu sporta veidu pasaules, taču esmu pabijusi tajā vietā. Mēs visas esam. Jūs izvēlējāties publiski uzņemties atbildību, kamēr jūsu kolēģi, piemēram, Džīno Oriemma, regulāri nosauc savas spēlētājas par statistēm-lellēm (dummies) un pēc katra zaudējuma ērti aizmirst, ka pats veidoja šo komandu.

Trener, mēs visas esam ar jums.

Visos sporta veidos, visās divīzijās, tas, kam jūs ejat cauri, ir daļa no trenera darba, par kuru izvairāmies runāt. Atklāti sakot, tie, kuri nestrādā mūsu profesijā, vienkārši nesaprot.

Mēs bijām ar jums, kad jūs nostājāties pie mikrofona un runājāt par nākamās sieviešu paaudzes iespējām sportā un sabiedrībā. Jūsu pašreizējā bilance to nemaina un mēs joprojām esam ar jums.

Mēs esam ar jums vakaros, kad cenšaties iemigt, tikai, lai acis aizverot, prātā atkārtotu nākamo uzrunu komandai pirms svarīgās spēles...vai zemas intensitātes treniņā cerībās, ka tas nesīs pārmaiņas uz labu.

Mēs esam ar jums dienās, kad iztēlojaties, kā atvadīsieties no spēles. Lūdzu, apzinieties, ka tas nenotiks drīz, lai gan neveiksmes iespaidā par to domājam biežāk.

Mēs esam ar jums, kad sākat apšaubīt, vai tikai piesaistāt izcilus spēlētājus, vai esat izcila trenere.
Mēs varam apliecināt, ka patiesībai atbilst otrais variants, tāpēc, lūdzu, ejiet tālāk un turpiniet to pierādīt – lai gan šķiet, ka tas ir vienīgais, ko jebkad esat darījusi.

Mēs esam ar jums, Trener. Esat Bezbailīga."

Izmantotie resursi:
https://www.linkedin.com/pulse/dear...
Marina Meibrija: "Grūti iedomāties labāku...

     [+] [-]

, 2020-01-21 12:42, pirms mēneša
Novikam, laikam kāda no iesaistītajām ir ļoti tuva, ja publicē šādu sviestu.