Kubliņa pieliek punktu basketbolistes karjerai

Ieva Kubliņa šajā sezonā nekur nespēlē. Izrādās, ka Pekinas olimpisko spēļu dalībniece ir beigusi karjeru. "Tas bija līdz šim smagākais lēmums manā dzīvē," atklāj nu jau bijusī basketboliste. "Biju nodomājusi vismaz vēl vienu sezonu nospēlēt. Līdz 33, varbūt 34 gadiem. Tāpēc, kad Ungārijas čempionātā aizvadīju pēdējo maču, nemaz nedomāju, ka tas ir pēdējais manā profesionālajā karjerā. Taču vasarā sapratu, ka, mēģinot vēl vienu sezonu, tādas mocības vien var sanākt. Es gribēju normāli staigāt arī pēc tam. Problēmas sākās jau pagājušajā sezonā, kad celis sāka īdēt. Var teikt, ka punktu pielika divas ceļgala operācijas, ko par veiksmīgām nosaukt nevar. Līdz ko vasarā atsāku intensīvāk trenēties, tā celis sāp. Tomēr paralēli mēģināju trenēties, paralēli ārstējos, aģents meklēja kādu klubu, bet pati jau biju aizsūtījusi kādus desmit CV - sāku meklēt darbu. Kad celis nekļuva labāks un mani aicināja uz pirmo darba interviju, tad arī izlēmu - jāsāk jauna dzīve!"

Tagad viņa jau atradusi darbu un strādā par pedagoga asistenti. "No desmit pieteikumiem atbildēja tikai uz vienu - no Rīgas Starptautiskās skolas. Tad sekoja triju raundu pārrunas. Noteikti palīdzēja manas labās angļu valodas zināšanas, ko biju ieguvusi studējot. Arī amerikāņu mentalitātes zināšana. Prasme cīnīties līdz galam. Izturēju un jau vairāk nekā divus mēnešus esmu pedagoga asistente. Mana bakalaura izglītība, ko ieguvu "Virginia Tech", ir cilvēka attīstība. Tātad var teikt, ka daru tieši to, ko mācījos. Es redzu, ka ir labas izaugsmes iespējas. Varbūt arī ārzemēs, tomēr šobrīd par to nedomāju. Tik daudz esmu bijusi prom no mājām, no Latvijas, ka izbaudu katru dienu, kad esmu šeit," atzīst Ieva Kubliņa. "Lai no Rāmavas nokļūtu līdz Piņķiem, tagad jāceļas drīz pēc sešiem. Agrāk to darīju tikai tad, kad bija kaut kur jālido. Treniņi agrāk par deviņiem nekad nesākās. Pirmajā dienā uz skolu devos kā pirmklasnieks 1. septembrī. Viss bija jauns un nezināms. Neziņa rada bailes, un tādas arī bija, jo ielēcu pilnīgi jaunā pasaulē. Tagad stresa vairs nav. Skola nav liela, apmēram 300 bērni. Dažādu tautību, ir arī vietējie, taču sarunvaloda stundās un pēc tām ir tikai angļu. Darbojos ar 2. klasi. Man ir lieliska kolēģe pedagoģe, vienaudze. Daudz runājam, man ir ko no viņas mācīties. Noderēs gan darbā, gan tad, kad pašai būs bērni."

Sportistes karjerā sapelnītā nauda nav izšķiesta, tāpēc dzīvē ir zināma stabilitāte. "Paldies Dievam, arī sieviešu basketbolā varēja nopelnīt. Es visu laiku dzīvoju prātīgi, tāpēc tagad ir ļoti labs pamats zem kājām, ko nodrošinājis basketbols," norāda bijusī spēlētāja. "Vienmēr gribas vairāk, un tāpēc arī vēl nebiju domājusi beigt karjeru. Taču šobrīd jūtos stabili, kaut algas līmeņi basketbolā un skolā ļoti atšķiras. Sāku jau pierast, ka reizēm no kaut kā jāatsakās."

Lielajam basketbolam tagad ir pielikts punkts. "Profesionālā līmenī noteikti. Nemaz ne tik sen vēl bija piedāvājums no Cēsu kluba, bet atteicu. Jo nezinu, ko teiktu celis. Un es nespētu ar 100 % atdevi strādāt skolā, vēl trenēties un spēlēt. Bet krāpt sevi un citus negribu. Varbūt kādreiz uzspēlēšu ar veterāniem [smejas]. Tagad reizi nedēļā eju pabumbot ar kolēģiem. Lai būtu formā un pērnās drēbes derētu, arī skrienu, eju uz sporta klubu. Reizi nedēļu trenēju skolas meitenes. Drīzāk būtu teikt nedaudz mācu basketbola ābeci - driblu, piespēles. Gatavojamies starptautisko skolu turnīram."

2004. gada WNBA drafta trešajā kārtā Kubliņu izvēlējās Indianas "Fever" ar kopējo 31. numuru, taču amerikāņu kluba sastāvā viņā neiekļuva. Profesionāles gaitas latviete sākas Ungārijas klubā, bet savu pirmo profesionālo sezonu viņa noslēdza Viļņas "Lietuvos Telekomas", ar ko kopā izcīnīja 3. vietu Eirolīgā. 2007-2008 sezonā viņa kopā ar Aneti Jēkabsoni-Žogotu spēlēja Aināra Zvirgzdiņa trenētajā Maskavas "Dynamo". 2013. gada janvārī Kubliņa kļuva par Latvijas basketbola pirmo personu ar vismaz 100 spēlēm Eirolīgā.

Latvijas izlasē Kubliņa debitēja 2001. gada pavasarī. Vēlāk bija viena no līderēm izlases ziedu laikos (2004-2009), kad lielākie sasniegumi bija 4. vieta Eiropas čempionātā (2007) un kvalificēšanās Pekinas olimpiskajām spēlēm (2008). Pēc kontinentālajām meistarsacīkstēm 2011. gadā Kubliņa paziņoja, ka beidz karjeru izlasē. Tagad viņa atzīst, ka nacionālā izlase savu potenciālu nerealizēja. "Mēs varējām iegūt medaļas vismaz vienā Eiropas čempionātā un Rīgā vajadzēja izcīnīt ceļazīmi uz pasaules čempionātu. Itālijā [2007] spēlē par bronzu ar Baltkrieviju mums pietrūka savainotās Anetes un Guntas. Rīgā [2009] savainojuma dēļ nespēlēju, tāpēc grūtāk par visu spriest."

Izmantotie resursi:
Žurnāls "Sports"