Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 3

Baiba Eglīte: "Sapnis par Ameriku varēja beigties, vēl nesācies"

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Baiba Eglīte: "Sapnis par Ameriku varēja beigties, vēl nesācies"
Baiba Eglīte
Foto: Romāns Kokšarovs, f64

"Vienu lietu sapratu jau Amerikā – ja tavs darbs spēj iedvesmot un motivēt bērnus, tas palīdz tiekties pretī jauniem mērķiem. Ceru, ka mums būs daudz sekotāju," sarunā ar Sportacentrs.com teica Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības un "TTT Rīga" aizsardze Baiba Eglīte.

Pirms dažiem gadiem Latvijas valstsvienības ģērbtuvē pirmo reizi kopā sanāca četras spēlētājas, kuras augstāko izglītību ieguva vienā augstskolā – Baiba Eglīte, Anete Šteinberga, Kristīne Vītola un Anete Kiršteine. Pirmās trīs “University of Texas El Paso” absolventes turpina savas gaitas profesionālajā basketbolā, ceturtā apprecējusies un sākusi uzņēmējdarbību Amerikā.

Arī Baiba izmēģinājusi spēkus ārpus groza bumbas – 2013. gada vasarā viņa iesaistījās 3x3 basketbola Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēļu organizēšanā. No tā laika Latvijas labākie 3x3 meistari pietuvojušies olimpiskajiem riņķiem, bet sieviešu valstsvienība gatavojas debijai Pasaules kausa izcīņā.

Basketbola gaitās esi bijusi trīs komandās – TTT, amerikāņu “UTEP Miners” un čehu “Karlovy Vary”. Pirmie vārdi, kuri nāk prātā – uzticība, lojalitāte. Vai esi uzticīga tam, ko dari, gan basketbolā, gan dzīvē?
Domāju, ka jā. Runājot par uzticību klubam – man ir paveicies ar vietu, kur spēlēju. Vieglāk būt lojālam, ja patīk atrasties, kur esi. Profesionālajā basketbolā man bijušas divas komandas, bet karjeras lielāko daļu esmu aizvadījusi Rīgā. Tā man ir laba iespēja. Īpaši tagad – klubs attīstās un katru gadu vēlas uzkāpt jaunās virsotnēs.

Amerikā nodzīvoju četrus gadus un sapratu, ka mājās ir labi. TTT ir klubs ar vārdu. Cenšamies to spodrināt un domāju, ka spodrināsim vēl vairāk. Uzskatu spēlēšanu mājās par brīnīšķīgu iespēju. Te varu spēlēt kopā ar meitenēm, kuras pazīstu no jaunatnes izlasēm, turklāt nodrošināti visi nepieciešamie apstākļi.

Var teikt, ka TTT esi piedzīvojusi gandrīz visu. Pirmo finansiālo uzrāvienu (2007.-2008. gadā). Pirmās ārzemju leģionāres. “Parex” bankas krahu un Rīgas pašvaldības atbalsta sarukumu. Finanšu bedri un izrāpšanos no tās. Pašā sākumā biji jaunā spēlētāja, kurai algu nemaksāja, bet saņēmi stipendiju.
Jā, bija stipendija. Toreiz man bija 17-18 gadu. Nauda nebija manā dienaskārtībā. Atceros, ka pirmo atlīdzību saņēmu 2006. gada pavasarī, pēc pirmās nospēlētās pussezonas. Tā bija sezona pirms TTT oficiālās atjaunošanas – šķiet, ka finišējām otrajā vietā pēc “Avantis/Turība”. Pirmā nauda bija labs stimuls. Šķita, jā, varu ar basketbolu nopelnīt naudu.

TTT rindās tiešām esmu piedzīvojusi daudz. Spēlējusi kopā ar pasaulē zināmām basketbolistēm – sieviešu NBA un Olimpisko čempioni Rūtu Railiju (Ruth Riley), Latanju Vaitu, brazīlieti Iziani Kastro Markišu. Domāju, ka 17-18 gadu vecumā reti kurai spēlētājai bijusi tāda iespēja spēlēt un mācīties no zvaigznēm.

Teici par ārzemju zvaigznēm. Kāds bija pirmais kontakts ar viņām?
Dažādas kā personības, taču draudzīgas. Pati vēl biju bērns. Ieraugot pirmo reizi – acis lielas! Neraugoties uz to, gribēju trenēties ar viņām, apspēlēt. Brīži, kad tas izdevās, deva jaunu motivāciju trenēties un darboties uz visiem 100%. Tas bija iespaidīgi.

Virknei Latvijas spēlētāju tā bija jauna pieredze. Jauna pieredze arī treneriem un menedžmentam. Pagājuši desmit gadi, vai jūti starpību?
Kluba organizācija 10 gadu laikā ir ļoti mainījusies – par mums rūpējas. Toreiz sajūsmu izraisīja komandas krekliņš ar TTT uzrakstu un iespēja aiziet pakaļ jaunām botām. Starplaikā biju Amerikā – NCAA pirmajā divīzijā, kur komandu budžeti ir ļoti lieli un menedžmenta līmenis augsts. Domāju, ka Rīgā neatpaliekam – organizācijas līmenis ievērojami audzis. Cilvēki mācās.

Vai toreiz nācās saskarties ar ārzemju spēlētāju neapmierinātību, ja pieejamais neatbilda gaidītajam?
Tolaik ar ārzemniecēm pārsvarā komunicēju tikai treniņos un savstarpējo kontaktu bija mazāk. Neatceros, ka mums būtu bijušas lielas problēmas. Tradicionālā sūdzība – laika apstākļi ziemā. Tas notiek vēl joprojām (smaida). Cilvēki nav pieraduši pie sniega un aukstuma. Sadzīves ķibeles neatceros – klubs rūpējās par spēlētājām.

Baiba Eglīte 2018. gada 10. jūnijā, “Rozā lentītes” spēlē pret Somiju. Foto: Romāns Kokšarovs un Mikus Kļaviņš

”Rozā lentītes” spēle notika astoto reizi

2018. gada 7. augusts – treniņš 30 grādu tveicē

Tu biji viena no pirmajām spēlētājām, kura pēc neliela pārtraukuma aizbrauca mācīties uz Ameriku. Kā izšķīries par jaunu soli?
Lielas izšķiršanās nebija. Biju nolēmusi, ka braukšu un tas mainīja manu statusu komandā. Kad TTT sāka spēlēt Eirokausā un Eirolīgā, attiecīgās spēles izlaidu. Tobrīd uzskatīju, ka studēšana ASV ir pareizais ceļš. Jābrauc, jāizmēģina! Ja nepatiks, varēs atgriezties. Esot tur, radās sajūta, ka jāpabeidz.

Galveno lomu nospēlēja izglītība. Jau no pusaudža gadiem jutu, ka vajadzīgs rezerves lidlauks – neviens spēlētājs nav pasargāts no savainojumiem un attiecīgi palikšanas bez garantētiem ienākumiem. Devos pēc diploma uz Ameriku – nebiju pārliecināta, ka Latvijā varēšu apvienot mācības ar spēlēšanu profesionālā komandā.

Teici, ka izglītībai lēmuma pieņemšanā bija izšķiroša loma. Skatoties no amerikāņu puses – augstskolu treneri vasarā brauc uz Eiropas U16 un U18 čempionātiem, kur noskata nākamās spēlētājas. Vai tādā veidā tevi atrada UTEP trenere Eva Laskovska?
Tā arī bija. “Rīdzenē” kādreiz spēlēja Inga Briede (tagad precējusies un mainījusi uzvārdu), kura vēlāk mācījās amerikāņu vidusskolā. UTEP trenere viņu uzrunāja, ieguva manu epastu. Ja nemaldos, klātienē mani noskatīja Eiropas U18 čempionātā. Sekoja vēl viens turnīrs un ceļš uz Ameriku bija vaļā.

Treneri rekrutēšanai velta daudz laika. Vai kontakti ātri kļuva intensīvi?
Piekritu ātri – vienošanos par spēlēšanu UTEP parakstīju 12. klases sākumā (2007. gada rudenī). Uzreiz jutos mierīgāka. Tagad piedāvājums meitenēm kļuvis daudz lielāks – ir plašākas izvēles iespējas. Mani uzrunāja divas skolas – otra bija “Florida International University” (FIU), kurā mācījās māsas Lāsma un Liene Jēkabsones (arī Liene Bernsone – Sportacentrs.com).

Uz Elpaso aizbrauci 2008. gada vasarā, bet pie spēlēšanas tik ātri netiki.
Diemžēl tā aizkavējās uz pusotru gadu. Pirmajā sezonā nevarēju spēlēt – NCAA uzskatīja, ka Latvijas Sieviešu basketbola līga uzskatāma par profesionālu turnīru. Ir līgums, esi spēlējis profesionālā komandā? Viens gads jāizlaiž.

Treneres ļoti aktīvi iesaistījās problēmas risināšanā un, domāju, pateicoties tam, nākotnē meitenēm līdzīgas grūtības vairāk neradās. Pēc pirmā gada Amerikā likums tika mainīts – katru situāciju vērtēja individuāli. Vai tiešām bijis līgums? Vai spēlētājs saņēmis materiālu labumu?

Man līguma nebija, taču aiz okeāna izdomāja, ka spēlēju profesionālu basketbolu. Daļēji paveicās – NCAA varēja nolemt, ka nevaru spēlēt vispār. Sapnis par Ameriku varēja beigties, vēl nesācies. Pirmajā brīdī bija vilšanās, taču ar treneru Kītas Adamsas (Keitha Adams) un Evas Laskovskas palīdzību tiku tai pāri. Atradu jaunu stimulu – strādāju ar motivāciju, ka spēlēšu nākamajā gadā.

Studiju lauks – organizāciju un korporatīvā komunikācija jeb saziņa ar cilvēkiem. Vai pirmais gads ietekmēja virzienu, kuru izvēlējies?
Īsti nē. Pirmajā gadā studēju biznesa menedžmentu, bet galējo izvēli izdarīju pēc otrā gada. Pirmā izvēle neaizrāva, jo ietvēra grāmatvedību un līdzīgas lietas. Mācības spēlēšanu neietekmēja – mans grafiks bija tāds pats kā komandas biedrēm. Vienīgā atšķirība – neģērbos uz spēlēm.

Pabeidzi maģistra studijas četros gados?
Tiku pie bakalaura grāda. Ja paliktu Teksasā vasarās, būtu varējusi četros gados pabeigt maģistra studijas, taču tobrīd šķita pietiekami.

Epizode spēlē pret Liepāju. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

TTT spēlētājas 2018. gada februārī kopā ar TTT minikausa izcīņas uzvarētājām. Foto: Renārs Koris

Uzklausot treneri Mārtiņu Zībartu

Tavās pēdās uz Elpaso devās vēl daudz latviešu meiteņu – Anete Šteinberga, Kristīne Vītola, Anete Kiršteine, Marta Miščenko. Šogad uz Teksasu brauc Sabīne Lipe, turpat mācījās sprinteris Ronalds Arājs.
Ronalds bija pats pirmais, taču mūsu aizbraukšana nepārklājās. Braucot uz Elpaso pat nezināju, ka viņš tur ir. UTEP trenerēm patika Eiropas spēlētājas. Viņas izspēlēja to kā kārti – ja ir savējais, vieglāk dabūt nākamo, konkrēti Aneti un Kristīni. Vai tiku izmantota kā ēsma? Jā un nē – netiku uz Elpaso aicināta ar tādu domu, taču Anetes un Kristīnes piesaistē man tika iedalīta sava loma.

Ar Aneti kopā spēlējām TTT. Kristīne bija iepazīta Latvijas jaunatnes basketbola līgas finālos. Tautiešu klātbūtne padara sadzīvi patīkamāku – var parunāties latviski klātienē, nevis caur “Skype” vai telefoniski.

Vai ātri pielāgojies Teksasas sadzīvei?
Divas trīs nedēļas klājās grūti. Tas bija vairāk saistīts ar prombūtni no mājām, nevis sadzīvi. Mana angļu valoda bija pietiekami labā līmenī, taču izjutu bailes runāt nepareizi. Gribēju tikt mājās, nesapratu, kāpēc atbraucu. Tas ātri pārgāja – pēc viena mēneša viss bija kārtībā. Ilgas pēc mājām var būt katram. Vēlāk domas mainījās – vasarā it kā gribas braukt mājās un reizē palikt Elpaso.

Teksasā, īpaši Elpaso, daudziem vietējiem dzimtā ir spāņu, nevis angļu valoda.
Sākumā to nezināju. Apjautu, ka manis teikto sapratīs, turklāt arī vietējie nerunā gramatiski pareizi.

Spāņu valodu mācījies?
Bija apņemšanās mācīties, taču beigās to nedarīju. Pēdējā gadā mācījos itāliešu valodu – lai iegūtu bakalaura grādu, vajadzēja apgūt vienu ārzemju valodu. Piedāvājumā bija spāņu un krievu valodas, taču vēlējos izmēģināt ko jaunu. Eiropas jaunatnes čempionātos man iepatikās Itālija. Izdarīju izvēli ar domu, ka varēšu to izmantot, ja nākotnē spēlēšu Apenīnu pussalā.

Tev bija iespēja aizbraukt spēlēt uz Itāliju?
Bija, taču TTT piedāvāja labākus nosacījumus. Pēc viena gada Čehijā sapratu, ka vēlos vairāk būt mājās. Esot šeit, varu vairāk būt ikdienas dzīvē.

Pagājušā gada maijā, apmeklējot turnīru Karlovi Varos, daudz runāju ar komandas atašeju Andrea. Viņa teica – kūrorts un tūristu pilsēta ir skaista, bet ziemā šeit dzīvo daudz vecu cilvēku un pietrūkst, ko darīt.
Sākumā, iepazīstot vietu, šķita – o, jā! Daudzas spa viesnīcas, skaists vēsturiskais centrs upes ielejā, taču citu iespēju bija maz. Karlovi Vari ir maza pilsēta – labākais piedāvājums ir izstaigāt kalnainās takas. Tas padarīja basketbola spēlēšanu ārzemēs mazāk pievilcīgu.

Nepiederu cilvēkiem, kuri gatavi tikai trenēties, ēst un gulēt. Tāds ritms paliek garlaicīgs. Mājās ikdiena ir daudzveidīgāka. Aizbraukt un atpūsties uz tādu vietu kā Karlovi Vari ir super, dzīvot deviņus mēnešus – pavisam citādi. Viss blakus un atkārtojas. Iespējams, lielpilsētā rutīna ir mazāk izteikta.

Vēl viena nianse – komandas biedres vāji runāja angliski. Treneri pārsvarā runāja čehiski. Komandā bija čehu meitene Karla Gergelova. Nupat pabeigusi “University of Nevada Las Vegas” (UNLV), viņa man tulkoja teikto. Sezonas beigās ikdienas lietas jau sapratu. Ņemot vērā, ka čehu valodā ir līdzības ar krievu valodu, daudz varēju pati izlobīt.

2017. gada 30. novembris, spēle pret Grieķijas čempionēm “Olympiacos”: TTT grupas turnīru pabeidza ar bilanci 6-0

Baiba Eglīte

2014. gada aprīlis, Cēsu sporta nams: finālsērija starp TTT un Cēsīm

Uzreiz pēc Čehijā pavadītās sezonas saņēmi jaunu piedāvājumu – Latvijas Basketbola savienība ar FIBA atbalstu 2013. gada vasarā aicināja sarīkot Eiropas 3x3 čempionāta kvalifikācijas turnīru.
FIBA sāka vairāk attīstīt 3x3 basketbola virzienu – tuvojās tā iekļaušana Olimpiskajās spēlēs. Rīgā pirmais turnīrs pēc jaunajiem, nevis parastā strītbola, noteikumiem notika jau 2012. gadā. LBS ar brāļa Edija starpniecību izteica piedāvājumu. Nodomāju – kāpēc nepamēģināt?

Pirmā saruna bija ar LBS ģenerālsekretāru Edgaru Šnepu. Vienojāmies. Jaunā lieta aizņēma vēl pāris vasaras. Iegūtā pieredze noderēs arī pēc basketbolistes karjeras beigām.

Vai tev bija iepriekšēja pieredze – varbūt piedalījies UTEP vasaras nometņu rīkošanā?
Praktiskas pieredzes nebija, taču palīdzēju tētim organizēt sacensības un vēroju brāļa darbu. Arī, braucot uz Eiropas čempionātiem, skatījos, kā viss tiek organizēts. Augstskolas nometņu rīkošanā nepiedalījos, jo vasaras pavadīju Latvijā. Reālo pieredzi ieguvu 2013. gadā. Apjaust darāmās lietas palīdzēja trenēšanās Latvijas izlasē, piedomāju līdzi, kā un kas tiek darīts.

Mācīšanās no personīgajām un citu kļūdām ir ļoti vērtīga. Atskatoties atpakaļ, vai toreiz “iebrauci auzās”?
Viena lieta, kura man vēl joprojām jāiemācās – ne visas lietas jāizdara pašai. Jāmāk uzticēt pienākumus. Pirmajā reizē neizplānoju laikus – biju iedomājusies, ka ar maziem resursiem gribu sarīkot lielu pasākumu. Realitātē – pēdējā naktī pirms turnīra negulēju. Biju LBS telpās, kārtoju kreklus, kurus vajadzēja izdalīt komandām un darīju citas lietas.

Pirmais gads daudz iemācīja. Sacensību rīkošana ir mainīgs process – vienmēr iespējami uzlabojumi. Nav neviena pasākuma, kurš būtu noslīpēts par 100%.

Pēc pirmās reizes nebija tā – vairāk negribu!
Pirmajā nedēļā pēc sacensībām prāta nāca dažādas domas, taču plusu bija vairāk par nepadarītajām lietām. Sapratu, ko varētu uzlabot. Gribēju visu darīt vēlreiz, lai izlabotu pieļautās kļūdas.

Un – deleģēt pienākumus.
Joprojām to mācos. Gribas visu pašai izdarīt, taču ne vienmēr sanāk. Talkā nāca LBS mārketinga darbinieki, tomēr lielākā daļa pienākumu bija uz maniem pleciem. Konsultējos ar cilvēkiem, kuri turnīru rīkoja 2012. gadā – mans priekšgājējs bija Arnis Ozols.

FIBA nāca ar savām vadlīnijām – noteikumiem, kuri bija jāņem vērā. Tas zināmā mērā atviegloja darbu, jo tika pateikts, kam jābūt. Komandā bija arī Niks – palīgs tehniskajos jautājumos.

Zināms, ka 3x3 basketbols debitēs 2020. gada Tokijas spēlēs. Vai jūtams, ka sporta veids strauji profesionalizējas un mainās?
Sekot līdzi ir diezgan aizraujoši – 3x3 basketbols ir citādāks un dinamiskāks nekā 5x5 basketbols. Situācija laukumā mainās ārkārtīgi strauji. Mans viedoklis – valstis, kuras nevar sagatavot komandu klasiskajā basketbolā, var attīstīties un izsisties 3x3 basketbolā. Cīnīties par medaļām.

Salīdzinot ar 2013. gadu, 3x3 basketbols ir ļoti strauji attīstījies un pelnīti ticis iekļauts Olimpiskajās spēlēs. Manuprāt, tam tur jāpaliek, jo tā iespējams piesaistīt daudz cilvēku. Skatāms, ātrs, interesants sporta veids ar taktiku, kurā nav vietas daudzpakāpju sadarbībām. Liela individuālās meistarības ietekme, apspēlēšana viens pret vienu. Savā ziņā uzlabots strītbols.

Tiem, kuri visu laiku spēlējuši 5x5, ieiet 3x3 basketbolā būtu ļoti grūti. Tur nav paužu, situācija mainās ļoti dinamiski. Uzbrukuma laiks ir divreiz īsāks, nav laika daudz kustināt bumbu.
Nepieciešama arī laba fiziskā sagatavotība.

Vai šobrīd atkal iesaistītos 3x3 turnīru rīkošanā?
Situācija ir pamainījusies, taču sistēma strādā. Pirms pieciem gadiem Latvijas 3x3 basketbolā sadūrās divas dažādas frontes (LBS un “Ghetto Basket” kustība). Tagad notikusi apvienošanās un cilvēkiem, kuri ar to nodarbojas, viss diezgan labi sanāk. Īpaši vīriešu sacensībās, lai gan arī jaunieši un meitenes spēlē Eiropas čempionāta kvalifikācijā.

Nokļuvi starp divām frontēm, kuras kādu laiku atradās nesamierināmās pozīcijās?
Mans uzdevums nebija karot un pārliecināt pretējās puses. Nodarbojos tikai ar pasākuma rīkošanu, nejaucoties citās lietās. Miera sarunas nevadīju.

”EuroBasket Women 2015” kvalifikācijas spēle pret Itāliju. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Spēle pret Igauniju

2016. gada 3. novembris: iznāciens Eiropas kausa spēlē

Atgriežoties pie klasiskā basketbola – Latvijā veidojas UTEP kopiena. Rīgā dzīvo Ronalda Arāja ģimene, TTT pievienojusies Kristīne Vītola.
Tam var piekrist. Visi ceļi no Elpaso ved uz Rīgu. Pietrūkst tikai Anete Šteinberga (spēlēs Venēcijā). Šķiet, ka pasaule ir liela, taču vieni un tie paši cilvēki pēc kāda laika tiekas dažādās tās daļās. Piemēram, Čehijā pusi sezonas nospēlēju kopā ar UTEP meiteni, Latvijā viesojusies vēl viena komandas biedre.

UTEP anketā rakstīji, ka basketbola gaitas labprāt turpinātu kā kluba menedžere.
Tas ir viens no bērnības sapņiem. Pēc karjeras beigām gribētu palikt sportā, īpaši basketbolā.

Kādi ir tavi mērķi basketbolā?
Bērnībā sapņoju spēlēt WNBA, tagad skatos uz tuvākiem mērķiem. Jauni mērķi rodas katru gadu – šovasar tāds ir iekļūt izlases divpadsmitniekā, lai spēlētu Pasaules kausā. Tā ir vienreizēja iespēja. Nākamais mērķis ir uzspēlēt Eirolīgā – ceru, ka mums izdosies. Pārējas lietas – uzlabot individuālo sagatavotību, palīdzēt komandai.

Atskatoties pagātnē, man bija mērķis kļūt par profesionāli un pelnīt naudu ar basketbolu. Tas ir sasniegts. Klāt nākusi regulāra spēlēšana Eirokausos, pie apvāršņa Eirolīga. Būtībā spēlēšana Eirolīgā ir viens no augstākajiem iespējamiem soļiem.

Mediji parasti raksta “tīro” treniņa laiku, taču – cik reāli laika vajadzīgs vienai nodarbībai?
Ja oficiālais treniņa sākums ir deviņos no rīta, ceļos septiņos. Valstsvienībā gatavošanās ir vēl nopietnāka – visas spēlētājas zālē ierodas ap 08:15-08:20. Iesildīšanās, izstaipīšanās – ap 08:30 jau sākas individuālais darbs. Pēc visiem savainojumiem ķermenis vairāk jāsagatavo, tas aizņem minūtes 20. Pašā treniņā izpildām trenera ieceres. Seko atsildīšanās, metienu treniņi. Ģērbtuvē jāpatur ledus (karstajā laikā valstsvienībā izlieto līdz sešiem ledus spaiņiem dienā). Cikls aizņem 4-5 stundas. Ierodies mājās – drīz jātaisās uz nākamo treniņu.

Tādā profesionālā ritmā neko citu paralēli darīt nav iespējams.
Līdzīgi ir klubu sezonas laikā, tiesa, tas atkarīgs no sezonas intensitātes. Laika papildus aktivitātēm ir maz – jādomā par atpūtu un atjaunošanos. Nevar atnākt uz treniņu, iekraujot sevi citās lietās. Dažreiz nav spēka darīt neko citu.

Manuprāt, lielākās pārmaiņas skārušas tieši atpūtas un atjaunošanās ciklus – tie vairāk attīstās gan klubā, gan valstsvienībā. Piemēram, trīs ārstu un fizioterapeitu, kā arī pilna laika fiziskās sagatavotības trenera pieejamība.
Kad pirmo reizi ierados TTT, iesildīšanās bija simboliska – zāles malā patēlo, ka izstaipies. Reāli neizdari, ko vajag. Laika gaitā tas mainījās. Piemēram, klubam pievienojās fiziskās sagatavotības treneris Ivars Čākurs, tiesa, viņam bija ļoti maz laika. Basketbola zāle bija vienā vietā, svaru zāle – citā. “Elektrum” Olimpiskajā centrā tas viss apvienots, peldbaseinu un pirti ieskaitot.

Kas bijuši nozīmīgākie cilvēki tavās basketbola gaitās?
Noteikti jāsāk ar maniem vecākiem. Mamma Inita bija basketbola trenere TTP sporta skolā un ielika pamatus. Vēlāk tētis aizveda uz “Rīdzeni” pie Aigara Neripa – tobrīd salīdzinoši daudz mācēju un spēlēju pie trīs gadus vecākām meitenēm. Zinot, ka visa ģimene ir sportā, man bija bail jautāt – vai varu iet basketbolā? Sākumā dejoju tautas dejas.

Treneris Nerips strādāja ar vecākām meitenēm. Pati vēlāk tiku Lilitas Bergvaldes grupā. Daudz iedeva Ainārs Čukste, pie kura spēlēts jaunatnes izlasēs. Basketbola redzesloku turpināja paplašināt treneri Ainars Zvirgzdiņš un Mārtiņš Zībarts. Katru sezonu nāk klāt jaunas lietas.

Mācījos no brāļa, drauga Kristapa – pēdējos gados viņš ir mans lielākais dzinulis un motivētājs brīžos, kad gribu paslinkot. Ģimene un treneri man devuši visvairāk. Draugs pat trenējas ar mani kopā, pats spēlē amatieru līmenī.

Pāris cita veida jautājumi. Kā veicas ar eklēru cepšanu?
Vienreiz pamēģināju – cilvēkiem garšoja. Jāpiespiežas pamēģināt atkal.

Kāds bijis smieklīgākais jautājums Prāta spēlēs?
Reiz piedalījos Sporta viktorīnā un dzirdēju jautājumu – kāpēc sieviešu futbola spēles beigas noskatās daudz vairāk cilvēku nekā sākumu? Humoristiska atbilde – jo meitenes pēc spēles apmainās ar krekliņiem.

Kas tevi iedvesmo?
Ir mērķi, kurus sasniegt un lietas, kuras gribu piedzīvot. Pagājušajā sezonā Eirokausu spēlēs bija lieliska atmosfēra – tādos brīžos saproti, kāpēc to dari. Vienu sapratu jau Amerikā – ja tavs darbs spēj iedvesmot un motivēt bērnus, tas palīdz tiekties pretī jauniem mērķiem. Ceru, ka mums būs daudz sekotāju.

Ieva Pulvere, Latvijas valstsvienības spēlētāja

“Uz Baibu vienmēr var paļauties – ja viņa ir atnākusi uz treniņu, piedalīsies tajā ar maksimālu atdevi un nekad nečīkstēs, pat ja nomāc savainojumi un problēmas. Sliktajās dienās savas negatīvās emocijas negāzīs pāri citiem, bet centīsies dot tikai pozitīvu pienesumu – tātad ideāla komandas biedrene!

Ja Baiba pēc karjeras beigām turpinās strādāt sportā, ceru, ka vislielāko ieguldījumu viņa dos sieviešu basketbola attīstībā un popularizēšanā. Domāju, ka Baibas organizatoriskās spējas būs noderīgas jebkurā jomā. Novēlu Baibai nekad nezaudēt vēlmi pilnveidoties, apgūt ko jaunu un kāpt augstāk!”

Laura Ikstena, Latvijas valstsvienības spēlētāja

“Baiba vienmēr ir ar tādu vieglumu, savu labo pozitīvismu. Viņu ir diezgan neiespējami redzēt sliktā noskaņojumā, bet, ja tāds tomēr ir, viņa to ļoti prasmīgi nomaskē.

Baibu raksturo vienmēr profesionāla attieksme pret darbu. Nekad neatteiks palīdzību, uzmundrinās un vienmēr cīnīsies līdz galam. Laukumā kopš jaunatnes dienām mani vienmēr “pārsteidzis” viņas nenobloķējamais āķa metiens no groza apakšas :) Bet, ja tā nopietnāk, tie ir Baibas nestandarta, taču sekmīgie caurgājieni.”

Rūta Veidere, Baibas ilggadēja kolēģe TTT rindās

“Esam draudzenes, par Baibu varu teikt tikai labākos vārdus. Treniņos esam strīdējušās, iepinušās asās situācijās – gan ar vārdu pārmaiņu, gan kādu nedaudz par agresīvu fizisku kontaktu, bet tas vienmēr paliek zālē :) Baiba ir ļoti pozitīvs, smaidīgs cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties.

Baiba ir laba komandas biedre – atsaucīga, vienmēr gatava palīdzēt un paskaidrot. Atbalsta un uzslavē komandas biedres. Var pateikt skarbāku vārdu, ja nepieciešams kādu sapurināt.”

Aigars Nerips, Latvijas valstsvienības treneris

“Baiba vienmēr – gan “Rīdzenes” sporta skolā, gan jaunatnes izlasēs un profesionālajā basketbolā – bijusi ļoti neatlaidīga. Viņa pieder spēlētājām, kurām uzticos un turpinu ticēt, tai skaitā Latvijas valstsvienībā.”

Kristaps Saulītis, Baibas draugs

“Strītbols man tuvs bijis jau ilgus gadus, bet jaunajā 3x3 formātā lielā mērā ievilka tieši Baiba. Viņa bija atbildīga gan par pašmāju, gan starptautisko sacensību rīkošanu pie Brīvības pieminekļa. Salīdzinot ar citām valstīm, jāteic, ka Rīgā līdz šim notikušās Eiropas čempionātu kvalifikācijas sacensības tiek organizētas ļoti augstā līmenī.

Sākumā Baiba mani piesaistīja kā spēlētāju, bet vēlāk arī rīkošanā un pasākuma vadīšanā. Visbeidzot, Basketbola savienība uzticēja ar U18 meitenēm doties uz Eiropas čempionāta kvalifikāciju, kur izdevās ļoti veiksmīgi nostartēt.

Manos 3x3 basketbola pirmsākumos, protams, šķita dīvaini, jo biju pieradis pie “Ghetto Games” noteikumiem, tomēr jaunā formāta spēles temps, dinamika, taktiskie gājieni, bet, galvenais, nepieciešamība pēc augstas individuālās meistarības, labas fiziskās un taktiskās sagatavotības jauno olimpisko sporta veidu padara acij ļoti tīkamu, aizraujošu un grūti prognozējamu.

Baiba 3x3 sacensību rīkošanu uzņēmās 2013. gadā pēc LBS piedāvājuma. Savā ziņā ielecot nezināmajā – būtībā jauns sporta veids, daudz nezināmā, daudz neredzētā un neviena, kam īsti ko pajautāt. Pašas, LBS darbinieku un FIBA pārstāvju kopīgām pūlēm izdevās izveidot ļoti kvalitatīvas sacensības.

Baiba gan ikdienā, gan basketbola laukumā ir ļoti līdzīga: darīs visu iespējamo savas komandas labā, arī tad, ja lēmumi īstermiņā šķiet nepatīkami. Ļoti mērķtiecīga, apzinīga, prot pieņemt pareizus lēmumus pat kritiskās situācijās. Viņu raksturo nepārtraukta vēlme pilnveidoties.

Allaž iekšā ir sportiskais azarts, bet nepatīk pieņemt un samierināties ar zaudējumiem. Reizēm tos uzņem pārāk sāpīgi un paškritiski, bet jau pēc īsa pārdomu brīža ir atkal gatava doties nākamajā cīņā, izvairoties no iepriekšējām kļūmēm. Sirsnīgs un pozitīvs cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties.”