Angliete par Ņujorkā piedzīvoto: "Studentu basketbols mani gandrīz nogalināja"

“Atvainojos par nopietno virsrakstu. Lai gan gribētu teikt, ka tas ir klikšķu vākšanas gabals, viss teiktais ir patiesība. Pirms pastāstīšu, cik slikti viss izvērtās un kā tiku tam pāri, gribu paskaidrot, kāpēc šo rakstu. Tā ir daļa no manas dzīves, par kuru labprātāk nerunāju, kamēr kāds uzdod neizbēgamo jautājumu, “Kurā koledžā mācījies” un “kā tev tas patika?”, taču patiesība ir, ka vēlos sevis pašas dēļ tikt no tā vaļā. Un dalīties ar citiem cerībā, ka varu atgādināt cilvēkiem, ka viņi nav vieni.

Kopš brīža, kad biju jauna un aizrautīga 12 gadus veca meitene, kura nenogurstoši spēlēja basketbolu visos gadalaikos, vienalga, lietus vai sniegs, ārā mētāju pa grozu. Atceros celšanos pirms sešiem rītā, lai ietu uz zāli pirms stundu sākuma. Skolotāji vēl nebija skolā, tāpēc mans brālis, viņa draugs, mana labākā draudzene Meisija (Maisie) un es iekļuvām sporta zālē no balkona.

Atvērām durvis no iekšpuses un haotiski darbojāmies, kamēr ieradās mūsu vecais fizkultūras skolotājs un basketbola treneris, būdams dusmīgs, ka spēlējam, neviena nepieskatīti. Maskola kungs (Mr. Mascall) – tā sauca fizkultūras skolotāju un, interesanti, ka vidusskolā viņš trenēja arī manu tēti.

Viņš man iemācīja divas svarīgas lietas. “Izdari vienkāršu piespēli” un “neesi varone”. Vidusskolā biju sevī ierāvusies un jutos nekomfortabli. Tā bija kā recepte sociālajai atstumtībai. Nerunāju daudz un nemīlēju atrasties uzmanības centrā, bet izpaudos basketbolā. Lai cik klišejiski tas skanētu, spēju pārkāpt sev pāri un iejusties jebkurā lomā. Laukumā jutos ērti.

Trenējos katru dienu un trīs reizes nedēļā noskrēju astoņas jūdzes (13 kilometri) tikai, lai redzētu, cik tālu varu iziet no komforta zonas. Varēju trenēties burtiski līdz spēku izsīkumam. Varēju spēlēt pret savu brāli, kurš tolaik bija 198 centimetrus garš. Viņš apturēja mani atkal un atkal, nobloķējot katru reizi, kad nokļuvu groza tuvumā. Pārrāvu ceļgala krusteniskās saites un, lai gan tas bija grūti, atveseļojos un tiku atpakaļ.

Nekas nevarēja apturēt mani no mērķa, kuru noteicu, kad biju 13 gadus veca. Dīvaini par to iedomāties, jo reizēs, kad cilvēki taujā par manu piecu gadu plānu, iepauzēju un lāgā nevaru atbildēt. Taču, ja mani uzrunātu 13 gadu vecumā, kategoriski (bez šaubīšanās) pateiktu jums, ka gribu iegūt NCAA stipendiju pirmās divīzijas skolā Amerikā.

Visās grūtībās, katrā sviedrējošā treniņā, kad domāju par apstāšanos, izstāšanos vai darbošanos lēnāk, atgādināju sev par manu mērķi. Biju nesatricināma savā apņēmībā. Neapstājos, kad ķermenis to pieprasīja, tāpēc vairākas reizes pāršāvu pār strīpu, nokļūstot slimnīcā, taču tas ir cits stāsts.

Izlaidīšu visus starpposmus, spēlēšanu izlasēs un nezaudētās sezonas. Mans veikums jaunatnes basketbolā ir līdzīgs vairumam cilvēku, kuri ir pietiekami veiksmīgi, lai tiktu spēlēt pirmās divīzijas (Division 1) skolā Amerikā. Tovasar centos nedaudz apslēpt savu prieku, jo nevēlējos atstāt savu ģimeni ar pieņēmumu, ka man viņu nepietrūks.

Patiesība ir tāda, ka gatavojos tam piecus gadus, tas bija mans sapnis. Tā bija pēdējā lieta, kuru plānoju. Manā pirmajā gadā (Freshman year) komandā bija septiņas pirmgadnieces. Tas bija pozitīvi, jo jutu, ka vairāki cilvēki būs tādā pašā situācijā. Līdz brīdim, kad mana trenere pateica, ka atskaitīs visas vienaudzes, izņemot mani un T (kuru viņa arī pati rekrutēja).

Tas šķita ļoti tieši, jo nebijām vēl sākušas trenēties, taču pēc pieredzes jaunatnes izlasēs secināju, ka atskaitīšana ir daļa no procesa. Turpinājumā izpaudās visas pirmā gada dabiskās grūtības, ieskaitot ilgas pēc mājām, mācību grūtības, nogurumu, apnikumu un vēl dažas, kuras, iespējams, piemirsu. Jebkurā gadījumā jutu, ka tāda pielāgošanās ir kopīga vairumam cilvēku, tāpēc rēķinājos ar to.

Kad pienāca mans otrais gads, apjautu, ka mana trenere pieņēma visus rotācijas lēmumus pašā gatavošanās sākumā. Sezonas garumā tie palika gandrīz nemainīgi (izņemot slimības un savainojumus), Kāpēc iepriekšējā gadā biju pietiekami laba un šogad nē? Mani nomainīja. Šis fakts pats par sevi nebija sūdzības iemesls. Tas nebija un nekad nevarēja būt manā kontrolē, taču pret mani izturējās tā, ka Treneru prātā no “kaut kā” sastāvā kļuvu par “neko”.

Pirmajā gadā biju svarīga komandai, mana labsajūta bija svarīga un pret mani attiecīgi izturējās. Nākamajos divos gados viss sajaucās un izplūda. Līdz vietai, kur biju apņēmības pilna neatteikties no sapņa, kuru iecirtu akmenī agrajos pusaudža gados.

Atceros, ka ierodoties treniņā un dažreiz nesaņemot Treneres sveicienu, pirmā reakcija par mums varēja būt viņas komentārs vienai no asistentēm “ko, pie velna, Kristīna dara”. “Pasaki viņai, lai sakārto matus”, “kas, pie velna, tas bija”.

Cits atmiņā palicis gadījums. Pie mums ieradās meitene, kura tika piesaistīta komandai, pateicoties iniciatīvai sapārot studentu komandas ar neglābjami slimiem bērniem. Biju liela šīs programmas atbalstītāja un atceros, ka dzirdēju treneri sakām, “ak, un atved to meiteni, kā viņu sauc, jā, viņu, lai atnāk”. Pierodot pie viņas negatīvajām atbildēm uz maniem mēģinājumiem uzlabot situāciju un strādāt vairāk, sāku baidīties no treniņiem.

Vēl sliktāk, bija gadījumi, kur pret mani acīmredzami pārkāpa noteikumus un piezemējos pēc kontakta, taču asistentes bija pārāk nobijušās, lai iestātos par mani, “niecību”. Trenerei rūpēja, lai labi klātos “Tumšsarkanajai” komandai, pārējām “niecībām” baltajā komandā treniņos nebija citas lomas kā padarīt starta piecinieka spēlētājas – “labās” – labākas.

Mūs pastāvīgi baroja ar frāzēm, ka minūtes tiek nopelnītas treniņos, un mans iekšējais, izmisīgais cīnītājs tam ticēja. Ja mēs (baltā komanda) nospēlējām labi, tas bija slikts treniņš, jo “labās” nebija līmenī. Un otrādi, ja darbojāmies slikti, saņēmām pārmetumus, ka nestrādājam pietiekami labi (vēl viens attaisnojums, lai nedotu iespēju).

Papildus strādāju ar trenerēm, pat pēc spēlēm, tiklīdz tribīnes kļuva tukšas un zālē nepalika neviens skatītājs. Nodomāju, ka, ja strādāšu pietiekami smagi un piespiedīšu sevi nedaudz vairāk, spēšu sevi pierādīt pietiekami, lai tiktu laukumā.

Taču es nenovērtēju, ka lēmums tika pieņemts pirms sezonas. Jau gatavošanās sākumā pēc sprinta sastiepu ceļgala apakšējo muskuli (hamstring). Septembrī pazaudēju iespēju un, par spīti manam atteikumam tam noticēt, nekāds sekmīgu treniņu skaits nespēja viņu pārliecināt par pretējo.

Trenējos līdz spēku izsīkumam, bieži skrejceļā skrienot apļus pēc treniņa beigām. Turpināju sev atgādināt, ka man tas nepieciešams. Atceros, ka kādā brīdī vairākos atsevišķos gadījumos satiku asistentes, lai pajautātu, vai esmu maldījusies. Man vajadzēja zināt, ka esmu pietiekami laba, lai spēlētu šajā līmenī. Man vajadzēja zināt, ka joprojām pastāv iespēja. Tiešs citāts, “Nē, Kristīna, tu esi pietiekami laba, mēs centāmies pastāstīt trenerei, lai viņa dod iespēju spēlēt, jo tu to vari”.

Taču tās nebija manas darbības un manu treneru nespēja to saskatīt, kas patiešām mani salauza. Tā bija mentālā manipulācija. Varu saskaitīt vairāk gadījumu nekā man ir pirkstu – tās reizes, kurās trenere mums veltīja “ne visas no jums dara pietiekami”, “jūs nopelnāt savas minūtes treniņā”, “jums jābūt pateicīgām, ka ārpusē ir 10 000 cilvēku, kurām patiktu jums dotā iespēja, viņi ar jums samainītos vietām sekundes laikā”, vai mana favorīte “es varu un piešķiršu tavu stipendiju kādam citam, ja neturēsies pie gaidītajiem standartiem”.

Mums vajadzēja to pieņemt un just divas lietas, “justies apdraudētām, ka jebkurā brīdī varam zaudēt lietu, kuras dēļ esam tik smagi strādājušas” un “būt bezgala pateicīgām par visu, kas mums ir”. Četras stundas treniņā, viena stunda svaros, viena stunda individuālajā treniņā, divas stundas mācību zālē, sabiedriskais darbs...viss papildus tam, ko normāli prasa no studenta.

Biju mentāli un fiziski izsmelta. Tik ļoti pieradu būt nogurusi, ka līdz brīdim, kad Ziemassvētkos atbrauca vecāki un sāka uztraukties par manu svara zudumu, ka devos pie ārsta, lai atklātu, ka man ir mono-tuberkuloze. Tā bija jau pāris nedēļas, bet pati nepamanīju. Tā satrauca arī treneri, viņa mudināja pasteigties tikt atpakaļ.

Nogurums un mentāla iztukšotība bija daļa no manas ikdienas. Pārslodze ietekmēja manus ceļus, daļēji tāpēc, ka aiz muguras bija divas krustenisko saišu operācijas. Taču nekāda žēlošanās fiziskās sagatavotības trenerei nepalīdzēja. Dažreiz ceļgali sāpēja tik ļoti, ka pirms treniņa iedzēru četras ibuprofēna tabletes un iesildīšanā laikā kliedzu no sāpēm. Viņa strādāja pie Treneres un, ja Trenere gribēja mani redzēt treniņā, mana veselība palika otrajā vietā.

Atceros, ka piedzīvoju (smadzeņu) satricinājumu un trīs dienas pēc sadursmes izgāju obligāto satricinājuma pārbaudi. Trenere faktiski pārliecināja trenētāju viltot manus rezultātus un piespieda viņai panākt ātrāku manis atgriešanos treniņos. Nāk prātā, ka lielākā atpūta, kuru saņēmu koledžā, bija divas dienas pēc krampjiem, kuros iedzīvojos treniņa pārslodzes un spēku izsīkuma rezultātā. Tas kļuva tik ierasti, ka jokojot saucām to par manu “ballītes triku”.

Neskaitot fiziskās sāpes un ķermenim nodarīto kaitējumu, bija nepieciešama nopietna prombūtne un atveseļošanās/pārdomu gadi, lai atjaunotu koledžā sadragāto mentālo veselību. Iedomājies, ka daudzus gadus strādā kādam mērķim tikai, lai satiktu manipulāciju un apcelšanu. Katru dienu.

Nevaru izklāstīt atsevišķas sarunas tik īsā ierakstā. Taču iedomājies, kā ir katru dienu nodarboties ar lietu, kuru izbaudi visvairāk, savu kaislību, lai sajustu apcelšanu un manipulāciju. Iedomājies, visu, kam esi gājis cauri. Visu, kas pārvarēts, viena brīža dēļ. Tā bija kā iemīlēšanās cilvēkā un, kad beidzot notika satikšanās, viņi bija mainījušies, rupji un bez jūtām.

Tas iesēdās manā galvā. Sāku pieķert sevi kustībā no – man tikai jādara vairāk – uz – vairāk nav nekā, ko varu darīt. No – varu kļūt labāka – uz – nekad nevaru būt pietiekami laba. Mentāli un fiziski nonācu lūzuma punktā. Atrados 6000 jūdzes no mājām, cilvēku ielenkumā, taču viena.

Viss, kam plānoju un strādāju, izpaudās nežēlīgā un indīgā veidā. Izņemot to, ka neapjautu, ka tā bija apkārtējā vide. Turpināju sev iestāstīt, ka tā esmu es. Es pati biju savu ciešanu iemesls. Ar to nepietika. Tikai 12 gadus vecajai Ninai basketbols savulaik radīja gandarījumu – basketbolā varēju būt es pati.

Tā vairāk nebija mana realitāte. Godīgi sakot, man bija grūtības saprast, kas īsti vispār ir mana realitāte. Atrados autopilotā, lejot ūdeni uz dzirnām, manām emocijām un sportiskajiem pienākumiem. No smejošās un dzīvespriecīgās britu meitenes, kāda biju, palika tikai čaula. Lai cik klišejiski tas skanētu, skatījos spogulī un neatpazinu cilvēku, kurš skatījās pretī. Vienkārši blenzu, kamēr izpurināju sevi ārā no transa, kurā biju iekritusi. Bija tā, it kā mēģinātu atrast savu kādreiz pazaudēto versiju.

Runājot par maniem dzīves mērķiem, šis bija galapunkts. Nebiju rēķinājusies ar dzīvi pēc basketbola. Dzīve bija basketbols. No tā bija atkarīgs mans dzīvesprieks un brīdī, kad jutu, ka visa mana laime atrodas kāda cilvēka, kurš mani sagrāva, rokās, zaudēju dzīves jēgu. Pētīju iespējas, rakstīju vēstules vecākiem un apsvēru, kā varētu to darīt. Domāju par to, kā atbrīvoties no vienas bezvērtīgas dzīves, lai izglābtu dzīvi daudziem citiem vairāk cienīgiem cilvēkiem.

Neieslīgšu detaļās, taču lietas kļuva arvien sliktākas, kamēr kādu dienu kāds ar mani aizgāja līdz veselības centram, lai nekavējoties satiktu terapeitu. Biju pilnībā pret terapiju. Kāpēc lai runātu par kādu lietu, kuru man nācās pārciest piecas stundas dienā (dažreiz ilgāk)? Pagāja seši mēneši – pēc ilgiem dvēseles meklējumiem sapratu, ka pati nebiju problēma. Apkārtējā vide gan.

Joprojām biju tā pati smejošā un dzīvespriecīgā persona, kuru aizēnoja komandā katru dienu sastaptā apcelšana un manipulācija. Tāpēc devos projām. Nekad nepabeidzu skolu kā studējošā sportiste. Taču pabeidzu augstskolu kā labāks cilvēks. Cilvēks, kurš atkal sevi atradis. Cilvēks, kurš nolēmis, ka apkārtējie cilvēki un situācijas var atstāt milzīgu ietekmi uz dzīvesprieku. Depresija, domas par pašnāvību un nemiers pastāv. Taču tādas pašas ir dzīvē sastaptās situācijas. Pajautā sev – vai esmu depresijā, vai vienkārši nekrietneļu ielenkumā?”

Izmantotie resursi:
https://christinagaskin.squarespace...