Šeja Pedija: "Sports pasargāja mani no ielas ietekmes"

Tu izaugi Bostonā – manas pirmās asociācijas ar pilsētu ir “Celtics” un Bils Rasels. Filmas ar Denzelu Vašingtonu un Robinu Viljamsu. Komponists Džons Viljamss. Hārvarda universitāte. Kas ir Bostona tev?
Tā ir mana dzimtā pilsēta ar lieliskām sporta komandām. Piemēram, “Red Sox” beisbolisti nupat kļuva par Pasaules sēriju (galveno beisbola līgu jeb MLB finālsērija) uzvarētājiem. “New England Patriots” un “Celtics” – katrs bostonietis ir saistīts ar kādu no šīm komandām.

Izvēlējos basketbolu. Manā apkaimē nebija daudz, ko darīt – sportot vai nokļūt nepatikšanās ar likumu. Sports var palīdzēt izkļūt no grūtībām. Par laimi, man bija daudz aizbildņu un cilvēku, kuri mani turēja projām no ielām. Paliku sporta zālē.

Vai vari nosaukt savus aizbildņus?
Vils Bleloks no “Iowa State” (Will Blalock – mācījās “East Boston” un “Notre Dame Prep” vidusskolās). “Detroit Pistons” viņu izvēlējās 2006. gada NBA draftā. Mans brālēns Tonijs Lī (Tony Lee), kurš mācījās “Charlestown High” un spēlēja “Robert Morris” universitātē. Merilū Estena (Marylouise C. Esten – dekāne “Temple” universitātē Filadelfijā).

AAU un vidusskolas treneri (AAU jeb “Amateur Athletic Union” – 1888. gadā dibināta organizācija, kura ASV sadarbībā ar Olimpisko kustību gatavoja sportistus Olimpiskajām spēlēm. Sākot no “Amateur Sports Act” pieņemšanas 1978. gadā, koncentrējās uz sporta programmu piedāvāšanu visās vecuma grupās, īpaši pamatskolās un vidusskolās – AAU basketbola komandas puišiem un meitenēm darbojas vasarās).

Neskaitot aizbildņus, kura vieta visvairāk izveidoja tevi par personību – “Melrose High” vidusskola, “Wright State” vai “Temple”?
Teikšu, ka “Melrose High”. Dzīvoju iekšpilsētā – blakus pilsētas centram – un devos uz ļoti atšķirīgu vietu. Ieguvu daudz balto draugu, iepazinu pavisam jaunu kultūru. Satiku dažādus cilvēkus un ieraudzīju citādāku pasauli. Domāju, ka tā iespaidā izaugu un kļuvu par pieaugušu cilvēku.

Un tālāk, tā, protams, bija “Temple” universitāte Filadelfijā. Mana trenere Tonja Kardoza (Tonya Cardoza) arī nāk no Bostonas. Viņa bija Džīno Oriemmas asistente Konektikutas Universitātē (1994-2008, pēc tam Kardoza kļuva par “Temple” galveno treneri, amatā nomainot pašreizējo ASV izlases vadītāju Donu Steiliju – abas bija komandas biedres “Virginia” universitātē).

”Melrose High” – tā nav iekšpilsētas skola (mūsdienu ASV prestižākās dzīves vietas, izņemot Ņujorku un vēl dažas vietas, atrodas priekšpilsētās).
Tā atrodas Bostonas priekšpilsētā, 20-25 minūšu brauciena attālumā no centra. Vidusskolai ir autobusi, kuri uzņem skolēnus dažādās pilsētās vietās. Tie aizved uz skolu un nogādā mājās.

Kad saprati – es varu būt profesionāla basketboliste?
Manuprāt, tas notika, kad nokļuvu “Temple”. Kad biju mazāka, domāju – gribu būt profesionāle, taču nepievērsu tam lielu uzmanību, kamēr nokļuvu Filadelfijā. Mani treneri attīstīja manu spēli. Kad sāku pēdējo gadu augstskolā, zināju, ka gribu spēlēt aizjūrās (overseas). Doma nostiprinājās prātā – sapratu, ka varu tikt izvēlēta draftā. Šajā laikā strauji progresēju.

Tavām trenerēm bija profesionāla pieredze – vai ieguvi zināšanas no viņām?
Galvenā trenere daudzus gadus strādāja pie Džīno Oriemmas. Viņai ir liela pieredze. Asistente Vilneta Kroketa (Willnett Crockett) spēlēja pie Džīno. Visapkārt valdīja čempionu mentalitāte. Asistante Veja Vīnija (Way Veney) strādāja ar mazajām spēlētājām. Darbs kopā ar tādiem cilvēkiem palīdzēja man noskaņoties.

Minēji Vilnetu Kroketu. Viņa spēlēja arī Latvijā. Vai ieguvi no viņas informāciju, pirms parakstīji līgumu ar TTT.
Jā, Vilneta pastāstīja, ka viņai patika Rīgā. Viņa spēlēja kopā ar Ievu Pulveri (Krastiņu), kura tobrīd bija nupat sākusi spēlēt. Joprojām uzturam kontaktus. Patīkami, ka izveidojušās tādas attiecības.

Pēc studiju beigām mēģināji iekļūt WNBA vai uzreiz parakstīji līgumu ar Izraēlas komandu?
Pēc studiju beigām tiku izvēlēta WNBA jauno spēlētāju izvēles ceremonijā. Devos uz “Chicago Sky”. Neiekļuvu sastāvā, tāpēc parakstīju līgumu ar komandu Izraēlā. Nākamajā gadā man radās jauna iespēja – biju “Washington Mystics” treniņnometnē. Tā bija laba pieredze – daudz iemācījos. Neko nenožēloju, jo ne katrs var tikt draftēts vai spēlēt profesionāli. Man paveicās.

Tava pirmā komanda ārzemēs bija “Rishon Le Zion”, blakus Telavivai. Vai pirmā pieredze attaisnoja cerības?
Godīgi sakot, nezināju, ko gaidīt. Pirmajā gadā piedzīvoju daudz kāpumu un kritumu. Manuprāt, līdz tam nesapratu profesionālā basketbola biznesa pusi – tajā ir daudz politisku lēmumu. Jutos pārsteigta. Tagad esmu ieguvusi vairāk zināšanu un zinu, ko man patīk darīt. Dzīvo, lai mācītos.

Pēc Izraēlas visu laiku spēlēji komandās – uzvarētājās.
Jā, turpinājumā uzvarēju visos čempionātos, kur spēlēju – Austrijā, Vācijā, Latvijā. Tas ir forši (smejas).
After Israel you played for the winning teams all the time.

Kuri bijuši līdz šim spilgtākie brīži?
Pērn, kad tikām līdz Eiropas kausa izslēgšanas spēlēm (TTT pabeidza grupas turnīru ar bilanci 6-0). Tas bija liels notikums. Spēlējot Vācijas klubā “TSV 1880 Wasserburg”, tas neizdevās, lai gan Vācijā uzvarēju trīs čempionātos pēc kārtas un trīsreiz pēc kārtas ieguvu MVP balvu. Vēl divas reizes pabeidzām Bundeslīgas regulāro sezonu bez zaudējumiem – tas bija liels panākums.

Un pats lielākais notikums līdz šim ir kvalificēšanās FIBA Eirolīgai. Tā vienmēr atradās manā mērķu sarakstā. Vienmēr gribēju te nokļūt un spēlēt.

Mērķis sasniegts. Kas ir nākamais?
Uzvarēt tik daudz spēlēs, cik vien varam. Izmantot iespēju, iet laukumā un spēlēt, cik labi vien varu. Cerams, ka nākotnē tas pavērs vairāk iespēju.

Pērn, spēlējot Eiropas kausā, satiki labus draugus – piemēram, Bostonas centra spēlētāju Karolīnu Svordsu no “Gorzow” (Svordsa ir WNBA spēlētāju asociācijas valdē). Vai pazīsti arī Eirolīgas spēlētājas?
“UConn” absolvente Tifānija Heiza spēlē Polijas klubā “CCC Polkowice”. Zinu Soņu Petroviču no “Dynamo Kursk” – bijām “Chicago Sky” treniņnometnē.

Viena no lietām, kuras apbrīnoju, ir tava mierīgā pārliecība. Vai tā izveidojusies no personīgās upurēšanās un smagā darbā?
No visa. Kopumā esmu mierīga un ļoti piezemēta – neizceļu sevi. Man ir svarīgs privātums un rezervētība – tas atstāj iespaidu arī laukumā. Karjeras gaitā tas man tikai palīdzējis.

Latvieši ir samērā kautrīgi un klusi. Tas ir pieņemami?
Domāju, ka arī esmu kautrīga. Savā būtībā varu būt atraisīta un jautra, man patīk smieties. Varu būt atraisīta un dažreiz ļoti klusa.

Kas tev visvairāk patīk komandas biedrēs un treneros?
Domāju, ka ikviens ir samērā jauks. Grūti atrast komandu, kurā nesaduras daudzi ego. Neviens šeit neatrodas savtīgu iemeslu dēļ. Īpaši šogad – katra piespiežam viena otru strādāt, runājam viena ar otru, veidojas komandas ķīmija. Neļaujam kritikai sevi ietekmēt. Tas ir svarīgi. Jāspēj sarunāties, nekļūstot dusmīgiem. Neesam pati garākā komanda, mums nav izcilākās spēlētājas, taču kopā strādājam ļoti sekmīgi. Nākotnē tas palīdzēs.

Septembrī septiņas TTT spēlētājas trenējās valstsvienībā. Tu, Aivija Slotere, Ieva Kūlīte un Karlīne Pilābere – trenējāties ar jaunajām spēlētajām. Kā tas bija?
Citādāk, taču domāju, ka palīdzējām jaunajām meitenēm. Mēs izaicinājām viņas un palīdzējām iegūt vairāk pārliecības. Ļāvām viņām uzzināt, ka nav svarīgi, kādā līmenī viņas pašlaik ir. Nav svarīgi, ko domājat, kas mēs esam – vienkārši jāspēlē basketbols. Mums bija dažas treniņspēles pret smagi strādājošām komandām. Kopīgi treniņi – domāju, ka viņām tie noderēja vairāk nekā mums (smaida). Ceru, ka tie mainīja viņu mentalitāti un darba ētiku – centāmies viņas padarīt labākas.

Par kurām lietām esi basketbolam visvairāk pateicīga?
Domāju, ka tā ir iespēja katru gadu spēlēt profesionālā komandā. Daudziem nav tādas iespējas, vai arī neizdodas iekļūt sekmīgā komandā, kura iepatīkas. Man ļoti paveicies, ka katru gadu spēlēju uzvarošās komandās un varu spert nākamos soļus uz augšu.

Esmu pateicīga par iespēju spēlēt, nevis strādāt “no deviņiem līdz pieciem” vai darīt to, ko nemīlu. Basketbols ir mans darbs. Daru to, ko mīlu, kas sākās kā vaļasprieks.

Kas ir tavi paraugi ārpus sporta?
Mana ģimene. Ir ģimenes locekļi, kurus apbrīnoju. Pat draugi. Esmu ļoti izvēlīga, ne visus laižu klāt un runāju. Šie cilvēki zina.

Šovasar rīkoji savu basketbola nometni. Kā veicās?
Tā bija laba pieredze – pirmā reize, kad uzņēmos. Gribēju dot atpakaļ savai pilsētai. Meitenēm basketbolā nav daudz vasaras programmu. Mana mērķauditorija bija meitenes, kurām savā vecumā jābūt aktīvākām. Jāsaprot, ka basketbols nav tikai puišiem. Ir normāli būt sasvīdušai. Tu vari būt sasvīdusi un joprojām meitene.

Daudzas meitenes iepriekš nekad nebija spēlējušas basketbolu. Viņas atnāca uz nometni. Sešas nedēļas nogales mainīja mentalitāti – viņas gribēja ierasties katru sestdienu. “Es nekavēju, es kļūstu labāka!” Varu viņām to iedot. Tā ir lieta, kuru vēlos turpināt darīt katru gadu.

Vai Bostonā ir viegli atrast vietas, kur spēlēt? Un samaksāt par tām.
Jā un nē. Pilsētā ir daudz kopienas centru (community centers) – dažos jāmaksā, dažos nē. Manuprāt, vajadzētu būt bezmaksas iespējām, īpaši, ja pieejama sporta zāle. Dažreiz tā nav, taču kopumā piedāvājums uzlabojas – ir pieejamas bezmaksas nodarbības bērniem, nometnes, lai viņi būtu nodarbināti un neklīstu pa ielām. Bostonā šajā ziņā kļūst labāk.

TTT kā organizācija – ko tā var darīt labāk?
Nedomāju, ka tiek darīts nepareizi. Te izveidojušās lieliskas tradīcijas. Panākumi tiek gūti katru gadu. Lietas strādā. Izjūtu lielu cieņu, varu teikt tikai labu.

Vai esi apmierināta ar iespējām strādāt pie invididuālās izaugsmes?
Pērn nemaz nebija apmierināta ar savu sniegumu. Īpaši metienu – tas bija briesmīgs. Šajā vasarā centos mainīt fokusu un mentalitāti, strādāju smagāk. Šosezon daudz strādāju ar treneri Matīsu Rožlapu. Tas ir daudz palīdzējis. Esmu ieguvusi pārliecību, kuras nedaudz pietrūka pagājušajā gadā. Domāju, ka ieguldītais darbs sāk parādīties, taču varu pievienot vēl daudz. Šim jābūt labam gadam.

Pērn, pirms un pēc Ziemassvētkiem tev bija veselības problēmas. Vai pati pieņēmi lēmumu atgriezties un piedalīties Eiropas kausa “Round of 16” otrajā spēlē pret “Mersin”?
Jā. Protams, biju ļoti sarūgtināta, ka nevarēju spēlēt pirmajā spēlē. Piedalīšanās otrajā spēlē bija 50:50. Ārsti teica – iespējams, vari spēlēt, taču tas nebūtu gudri. Jutu, ka nevaru pievilt komandu. Tik smagi strādājām, lai nokļūtu, kur tagad esam. Gribēju iet laukumā – vienalga, uzvarēt vai zaudēt – lai būtu kopā ar komandu. Beigās tiku spēlēt, taču nebiju gatava par 100%. Tas sāpēja, taču priecājos par atgriešanos.

Tas ir atmaksājies.
Tagad esam Eirolīgā. Tas ir vēl viens solis. Tāpēc smagi strādāju. Individuāli, katru dienu. Cenšos kļūt spēcīgāka svaru zālē, strādāju pie metiena un lēmumu pieņemšanas. Skatos video – nekad neesmu pievērsusi tik lielu uzmanību individuālajai izaugsmei. Vēlos izdarīt maksimumu.

Vai vari ieteikt izlasīt kādu grāmatu?
Lasu daudz. Mana izvēle ir Paulu Koelju grāmata “Alķīmiķis”. Esmu lasījusi to iepriekš, taču katru reizi atklāju ko jaunu.

Mūzikas albums vai mākslinieki?
Nevar kļūdīties, izvēloties Dreiku vai Bijonsē. Patīk Niki Mināža. Patīk dažāda mūzika – pops, reps, RnB, regejs. Atkarībā no noskaņojuma. Mūzika palīdz nomierināties un noskaņoties spēlēm.