Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

ASV izlases spēlētāja atklāj, kā tika vaļā no pedofila

ASV izlases spēlētāja atklāj, kā tika vaļā no pedofila
ASV U19 izlases līdere Briena Stjuarte 2013. gada Pasaules U19 kausa izcīņā
Foto: www.lithuania2013.fiba.com

"Šī ir viena no grūtākajām lietām, ko jebkad esmu darījusi un darīšu. Esmu arī domājusi par sava tēva vairākkārt teikto: "Tas nav mazs, netīrs noslēpums. Kad jūties gatava atklāti par to pastāstīt, tu vari izglābt kāda dzīvību," ASV sieviešu basketbola valstsvienības centra spēlētāja Briena Stjuarte (Breanna Stewart) izdevumā "Players Tribune" atklājusi, ka bērnībā tikusi seksuāli izmantota, taču tikusi vaļā no ļaundara.

2017. gada oktobrī kļuva zināms, ka amerikāņu kino producents Hārvijs Vainštīns (Harvey Weinstein) – “Miramax” studijas līdzdibinātājs, “Oskara” ieguvējs par filmu “Šekspīrs iemīlējies” – ir seksuāli aizskāris, ietekmējis un izvarojis daudzas sievietes.

Vainštīns tika izslēgts no ASV kino akadēmijas, bet viņa noziegumi sekmēja “Me too” (Es arī – latviešu val.) kampaņas aizsākumu – daudzas sievietes atklāti pastāstīja, kā tikušas seksuāli izmantotas. Pirmdien, 30. oktobrī, viņu pulkam pievienojās četrkārtējā NCAA vērtīgākā spēlētāja. Rio spēļu čempione Stjuarte. Piedāvājām iepazīties ar viņas stāstu.

“Es atceros viņa smaku.

Cigaretes un dubļi. Viņš bija celtnieks un viņš smēķēja. Tādas smakas nav pa īstam iespējams nomazgāt.

Mana ģimene atradās netālu. Biju pieradusi visu laiku pārlaist nakti radinieku mājās. Viņš dzīvoja vienā no mājām, kurās nakšņoju visbiežāk. Dzīvojamā istabā atradās liels dīvāns un mazāks klubkrēsls zem loga, kurš vērās uz mājas lieveņa priekšā esošo zālāju.

Kad visi aizgāja gulēt, ilgi paliku nomodā, sēžot dīvānā un skatoties televizoru. Turpat arī gulēju – mājā nebija citas gultas vai guļamistabas. Biju kautrīga, deviņus gadus veca meitene ar garu, izstīdzējušu ķermeni un galvu, kura šķita pārāk liela. Klubkrēslā man nepietika vietas.

Es nebiju vienmēr viena. Dažreiz klubkrēslā gulēja vēl kāds. Taču vienmēr biju vienīgā nomodā, kad tas notika. Dzirdēju viņa soļus, nākot lejā pa kāpnēm.

Viņš apsēdās man blakus, it kā, lai skatītos televizoru. Dažreiz viņš nekad negāja augšā gulēt un tikai gaidīja uz dīvāna.

Zināju, kas notiks tālāk.

Nezinu, kā pastāstīt par tālāk notikušo. Neesmu stāstījusi to daudziem cilvēkiem. Neesmu pati ievainojamākā persona – daudz nerunāju par savām jūtām – tāpēc tas ir nekomfortabli.

Es gadiem ilgi tiku fiziski izmantota.

Televizors mirgoja un viss bija kluss. “Viss kārtībā,” viņš teica. Viņš pieskārās man un centās mani pamudināt, lai pieskaros viņam.

Dažreiz centos atraut savu roku, taču nebiju pietiekami spēcīga. Biju tikai bērns.

Smaka bija jūtama vienmēr – cigaretes un dubļi.

Neizdvesu ne skaņas. Neviens nezināja, ka tas notiek.

Vai atceries sapņus, kuros centies aizbēgt, bet ķermenis nekustas? Tāda biju es: paralizēta, klusa.

Dažreiz nodomāju, kas notiktu, ja iekliegtos. Pateiktu jebkādu vārdu. “Stop!” Vai, kas notiktu, ja kāds pamostos?

Tas ne vienmēr notika naktī. Dažreiz nebiju skolā un tas notika dienas gaismā. Viņš vienmēr atrada iespēju atrasties manā tuvumā. Rīkojās viltīgi – apsēdās man blakus pie galda, vai, kad neviens neskatījās, centās pieskarties manam dibenam. To pamanīju tikai es.

Bet naktīs...

Gaidīju atskanam soļus. Vai arī viņš sēdēja blakus, nogaidot televizora gaismā. Es nevarēju iemigt, biju patstāvīgā sardzē.

Līdz tam brīdim biju spēlējusi basketbolu tikai divus gadus – vietējās līgās un “American Athletic Union” rīkotajās bērnu sacensībās. Mani vecāki sūtīja mani sportot, lai būtu nodarbināta. Biju bērns, kuram bija daudz brīva laika un nekā, ko darīt. Neviens mani nepiespieda. Pati gribēju spēlēt. Basketbols kļuva par sava veida patvērumu. Taču nekur nejutos pietiekamā drošībā.

Zināju, kas notiks, kad devos uz to māju. Taču, kā pastāstīt vecākiem, ka nevēlies doties ciemos, nekad nepaskaidrojot – kāpēc? Nespēju to pastāstīt nevienam.

Kad nenotika nekas, nodomāju, paldies. Taču nemierīga biju pat savā gultā. Notikušais man nelika mieru. Biju tik jauna. Pat tajā vecumā zināju, ka tas ir nepareizi. Šķita, ka tas ir nepareizi. Taču vienlaikus jutos apjukusi.

Atceros, ka, apmēram piektajā klasē, biju ieķērusies puisī no manas skolas. Tas ir vecums, kad sāc ieķerties. Taču katru reizi, kad domāju par savu čali, vienmēr iedomājos par to otru puisi. Nevarēju šīs lietas atdalīt vienu no otras. Gribēju domāt tikai par čali, taču viss, ko spēju, bija domāt par to vīru un to, ko viņš man nodarīja.

Divu gadu laikā – tik ilgi tiku fiziski izmantota – nespēju pie tā pierast. Taču viena nakts palikusi spilgtā atmiņā.

Man bija 11 gadi un atrados savā gultā. Mani vecāki nupat bija uzcēluši jaunu māju. Pamodos trijos naktī. Biju pieradusi tajā laikā atrasties nomodā.

Iegāju vecāku guļamistabā. “Mammu? Mammu, man tev kaut kas jāpastāsta.”

Viņa apsēdās uz gultas malas un ieskatījās man sejā. Aizvedu viņu uz manu guļamistabu. Apgūlos, kamēr viņa apsēdās uz gultas malas.

Rādīju ar pirkstu uz intīmajām vietam un teicu, “Mammu, viņš man šeit pieskārās.”

Kad to stāstīju, atkal uzrāvu segu virs galvas. Atkal baidījos.

Māte pamodināja tēvu. No šī brīža detaļas kļūst izplūdušas. Dažas lietas nespēju atcerēties. Esmu dzirdējusi, ka tā ir ierasta lieta pārdzīvojumu gadījumos – tavs prāts aizpilda atmiņas ar baltiem plankumiem. Kā Ctrl+Alt+Delete jebkam, kas pārāk sāp.

Manās smadzenēs ir ļoti daudz melno caurumu. Atmiņas dziļi iesūkušās un nekad nenāk ārā. Fragmenti, kuri dzīvo savā vaļā un ir nozagti. Epizodes, kuras aizmirsušās.

Es atceros, kā vecāki izsauca policiju un saullēkta laikā visa ģimene sapulcējās mūsu mājā.

Tālāk, balts plankums.

Zinu, ka devos uz policijas iecirkni, lai liecinātu. Neatceros neko no tā.

Pēdējā lieta, ko atceros no tās dienas, bija tas, ka nokļuvu vecmāmiņas mājā. Pēc policijas iecirkņa pamešanas mēs nebraucām mājās. Visa ģimene sapulcējās vecmāmiņas mājā. Viņa bija līme, kas saturēja mūs kopā – vienmēr cienāja un uzņēma. Tovakar viņa mūs necienāja.

Pasūtījām picu. Vakariņu laikā mājās ieradās policisti, lai pavēstītu, ka vīrietis ir apcietināts. Mans tēvs vēlāk man pastāstīja, ka vīrietis policijai atzinies visā. Neatceros, kā jutos. Vēl viens baltais plankums.

Tovakar man bija paredzēts basketbola treniņš. Devos pie tēva un pateicu, ka joprojām vēlos uz to doties. Viņš nespēja noticēt dzirdētajam. Pēc visa notikušā, vienīgā lieta, ko vēlējos, bija spēlēt basketbolu.

Savā ziņā joprojām esmu tā pati 11 gadus vecā meitene, kura vienkārši vēlējās iet uz treniņu. Nekad neesmu bijusi rehabilitācijas kuros. Negribu par to runāt. Negribu vēlreiz to izdzīvot. Tas ir kaut kas, ko cenšos aizstumt skapja tālākajā plauktā. Izdodas tikai daļēji.

Esmu raudājusi. Visbiežāk raudu, kad pastāstu par notikušo kādam man svarīgam cilvēkam. Stāstīšana par piedzīvoto, izskaidrošana – tā mani sāpina. Esmu spiesta to izdzīvot vēlreiz. Tajos brīžos apjaušu, ka viss notika pa īstam. Tas nebija tikai murgs. Tas nenotika kādā citā dzīvē.

Esmu dusmīga, ka viņš mani izmantoja kā bērnu. Nekad neatgūšu toreiz pazaudēto. Un nekad nespēšu izdzēst palikušās atmiņas. Dažreiz vēlos, lai melno caurumu būtu vairāk.

Lai gan spēlēju tūkstošiem cilvēku klātbūtnē un visu laiku runāju ar žurnālistiem, man katru dienu ir klusi brīži, ko neviens neredz. Tajos bieži iedomājos par notikušo. Man apkārt var būt komandas biedres vai draugi vai pilnīgi svešinieki – dzīve, kādai tai jābūt, un pēkšņi atmiņas iesper kā zibens.

Brīnos, kā notikušais ietekmējis manu tālāko dzīves gaitu un darbības. Pat pēc vīrieša aresta un tiesas procesa joprojām īsti nezinu, kā nosaukt man izdarīto. Jūtos slikti, to pasakot.

Es nekad viņam nepiedošu. Un nekaunos no tā.

Katru reizi, kad kādam pastāstu par notikušo, jūtos brīvāka. Vēlos, lai tas būtu tik vienkārši kā pateikt, ka ar mani tas notika. Daļa no tā tiešām ir tik vienkārša – ar mani tas patiešām notika. Taču nezinu, kāpēc tas notika. Nezinu, kāpēc tā notiek. Vai, kāpēc notiek jauni seksuālas izmantošanas gadījumi.

Zinu, ka, rakstot šo, rīkojos sev pilnīgi neraksturīgi. Patiesībā, šī ir viena no grūtākajām lietām, ko jebkad esmu darījusi un darīšu. Bet – nesen lasīju Makkeilas Marounijas (McKayla Maroney) personīgos pārdzīvojumus par seksuālu ietekmēšanu – vienu no daudzajiem stāstiem, kurus iedvesmojusi “MeToo” kampaņa – un sajutos...mazāk vientuļa.

Iespējams, tas ir būtiskais. Mūsu pieredze ir dažāda. Mēs pārvaram notikušo dažādi. Taču mūsu balsīm ir nozīme.

Esmu arī domājusi par tēva vairākkārt teikto: “Tas nav mazs, netīrs noslēpums. Kad jūties gatava atklāti par to pastāstīt, tu vari izglābt kāda dzīvību.”

Tas ir iemesls, kāpēc par to rakstu. Tā ir lielāka lieta par mani.

Joprojām cenšos apjaust, kas notiks pēc tam, kad būšu izstāstījusi savu stāstu. Daloties notikušajā un zinot, cik parasti neērti jūtos, atklājot tādas lietas par sevi, apzinos, ka esmu uzņēmusies noteiktu atbildību. Sākumā teikšu tā: Ja tu tiec fiziski ietekmēts, pastāsti kādam. Ja tev nenotic, pastāsti kādam citam. Vecākiem, ģimenes loceklim, skolotājam, trenerim, drauga vecākiem. Palīdzība ir pieejama.

Daļējs iemesls, kāpēc gaidīju tik ilgi, lai pastāstīstu par notikušo tik daudziem cilvēkiem – pat tiem, kuri man ir ļoti tuvi – ir tāpēc, ka nevēlos tikt saistīta ar bijušo vairāk, nekā saistīta ar to, cik labi spēlēju basketbolu. Abas lietas ir daļa no manis – tās padara mani par to, kas esmu. Mēs visi esam sarežģītākas būtnes, nekā izskatāmies.

Un es beidzot varu izgulēties.”

Izmantotie resursi:https://www.theplayerstribune.com/b...

     [+] [-]

, 2017-11-02 15:22, pirms 11 mēnešiem
em ,šis ir sporta portāls nevis dzīves stāsti

  +1 [+] [-]

, 2017-11-02 15:57, pirms 11 mēnešiem
Em, neviens Tevi nespiež lasīt.

  +2 [+] [-]

, 2017-11-02 16:17, pirms 11 mēnešiem
Jābūt lielai drosmei, lai tādas lietas par sevi stāstītu. Tādus izvarotājus jākastrē un pēc tam jāliek kamerās kopā ar zilisiem noziedzniekiem, lai pastrādā ar viņiem vairākus gadus.

  +2 [+] [-]

, 2017-11-02 18:22, pirms 11 mēnešiem
Tadiem pi.mpis jaanoskalda un jaamet cietumaa

     [+] [-]

, 2017-11-06 11:42, pirms 11 mēnešiem
Kāpēc jūs publicējat šādus rakstus?

Tev jābūt autorizētam,