Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2551, Did:0, useCase: 3

Gailītis: "Ja U16 fināls būtu vēlreiz, neko kardināli nemainītu"

Andrejs Siliņš

Gailītis: "Ja U16 fināls būtu vēlreiz, neko kardināli nemainītu"
Jānis Gailītis
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

Jānis Gailītis šīs tūkstošgades sākumā pats spēlēja U16 Eiropas čempionātā Rīgā, bet aizvadītajā vasarā jau bija galvenais treneris kadetu izlasei Eiropas cīņās Latvijā. "Aiz sānu līnijas" treneris dalās pārdomās par aizvadīto turnīru, jaunatnes spēlētāju sagatavošanu un aicina veidot tradīcijām bagātu basketbola skolu tepat Latvijā: "Mums jāvar Latvijā izveidot vairākas konkurējošas sistēmas, lai brauktu pie mums, nevis mēs brauktu projām."

Pagājis jau diezgan ilgs laiks kopš čempionāta noslēgums. Kādas pārdomas raisījušās pa šo laiku?
- Nekas jau nav mainījies. Bijām uzstādījuši iekšējo komandas mērķi – būt pirmajā vietā. Pa šo laiku nekas nav mainījies – joprojām esam otrajā vietā (smejas). Tajā dienā Francija bija spēcīgāka. Varbūt līdz fināla dienai kaut ko varēja darīt citādāk, bet varbūt tad mēs nemaz nebūtu finālā. Konkrēti finālā mums droši vien vajadzēja daudz vairāk veiksmes, lai uzvarētu. Bijām lēnāki, vairāk saguruši un spēkus atstājuši pirms tam. Ja spēle būtu jāspēlē vēlreiz, taktiskā, noskaņojuma un rotācijas ziņā mēs neko kardināli nemainītu.

Francija bija stiprākā komanda čempionātā?
- Domāju, ka jā, visa čempionāta griezumā viņi bija stiprākā. Francūžiem bija līdzvērtīgs spēcīgs sastāvs. Citām komandām varbūt būtu iespēja viņus apspēlēt vienā spēlē citā formātā. Serbi bija ļoti spēcīgi, turki...Arī mēs, domāju, vienā spēlē varētu. Turnīra formātā Francija bija visstabilākā un tāpēc arī izcīnīja titulu.

Pēc rezultātiem skatoties, aizsardzība bija līmenī gandrīz katrā spēlē (vidēji ielaisti 64,8 punkti, 6.labākais rādītājs čempionātā). Vai tai tika pievērsta pastiprināta uzmanība?
- Vairāk strādājām uz aizsardzību. Spēles filozofija bija balstīta uz to, lai no aizsardzības spēlētu uzbrukumā...

Tas ir drošāks variants?
- Kā jau saka – uzbrukums var vinnēt spēles, aizsardzība – čempionātus. Ja var stabili spēlēt aizsardzībā, tad esi mazāk atkarīgs no metienu precizitātes. Aizsardzība strādā vienmēr, ja nav kaut kāds konkrēts iemesls, kāpēc tā nav.

Aizsardzībā iemācīt spēlēt var visiem, bet uzbrukumā tomēr ir vajadzīgs talants, lai iemestu bumbu grozā. Piekrīti?
- Arī citām komandām bija savi punktu guvēji. Mums tādi bija izteikti, toties citi spēlētāji nav redzami statistikā vai punktos, dodot pienesumu citādākā veidā, viņi palīdz gūt punktus. Vienam labs ir noslēgums, citam bloks, ko pieliek pirms noslēguma. Uzbrukumā piedalās visi pieci spēlētāji, bet noslēgumā centāmies virzīt tos, kuri vislabāk prot iemest. Katram spēlētājam jācenšas darīt to, kas ir viņa stiprā puse.

Visi pieņēma savu vietu un lomu?
- Visi saprata un pieņēma. Varbūt kaut kādās stresa situācijās ir grūtāk nokontrolēt savas emocijas, bet tā tas ir jebkurā līmenī. Ir brīži, kad spēle neiet, iecerētais nestrādā, noguruma fons. Kopumā es to saucu par spēlētāju meistarību – neraugoties uz spiedienu, pieņemt pareizo lēmumu.

Cik spilgts talantu ziņā bija šis čempionāts?
- Bija daudz labu spēlētāju, bija. Arī mums bija labi. Nedomāju, ka kāds tika iekļauts simboliskajā pieciniekā tikai tāpēc, ka bija mājinieki. Ja kādreiz tā ir bijis, tad šis nebija tas gadījums. Domāju, ka komandās bija daudz spēlētāju, kuri šoreiz sēdēja uz soliņa, jo varēja redzēt, ka viņu ķermenis vēl nav gatavs dot rezultātu. Arī tādi, kas nemaz netika izlasēs. Arī mums Latvijā tādi bija, kas šobrīd nenes rezultātu.

Labi zināmais piemērs ar Anžeju Pasečņiku, kurš U16 izlasē netika iekļauts.
- Arī Jānis Strēlnieks nebija U16 izlasē. Kādu laiku atpakaļ ar vienu spēlētāju, kuram bija grūts periods, piesēdām un apskatījām tos, kuri ir labi spēlējuši U16 izlasēs. No tiem, kas tagad ir līderi, tajā vecumā daudz tādu nebija.

Jānis Gailītis?
- Tik vecus mēs neskatījāmies, tad vēl interneta nebija, visu rakstīja grāmatās (smejas).

Sezonas laikā daudz tika runāts par Artūru Strautiņu un Rodionu Kurucu. Kristera Zorika sniegums un iekļaušana simboliskajā pieciniekā daudziem bija pārsteigums. Kas ir Zorika labās īpašības, ko, turpinot attīstīt, viņš var kļūt par labu spēlētāju?
- Pirmkārt, Eiropā ir nenormāls deficīts pēc labiem saspēles vadītājiem. Ja iepriekš bija pieprasījums pēc vispusīgiem spēlētājiem ar garu augumu, tad tagad tie jau ir kļuvuši diezgan daudz, kamēr saspēles vadītāji ir maz. Tādi, kas prastu kontrolēt tempu un izvirzīt šos vispusīgos spēlētājus. Viņam ir fantastiska psiholoģiskā noturība. Viņš spēlē praktiski bez kritumiem, kas ir meistarības pazīme un tāda nav daudziem. Ja paskatāmies uz statistiku, uz sniegumu, tad ir līmenis, zem kura Kristers nekad nenokritīs. Un tas ir diezgan augsts līmenis. Esmu viņam arī pateicis konkrēti no savas puses lietas, pie kurām jāstrādā. Man ļoti patīk, ka viņš ātri uztver informāciju. Viņš ir gudrs un ļoti trenējams spēlētājs. Manuprāt, viņam ir īpašības, lai izaugtu par labu spēlētāju arī pieaugušo basketbolā.

Viņš bija komandas kapteinis, bet ir diezgan kluss.
- Viņš ir noturīgs. Saspēles vadītājs ir spogulis komandai, viņš vienmēr ir priekšā gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Mums jau pietiek emocionāli spēlētāji. Mūsu gadījumā viņš bija labs paraugs tiem, kas ik pa laikam iziet ārā no rāmjiem. Protams, komunikācija arī ir svarīga.

Pēdējā turnīra ceturtdaļā bija spilgta epizode, kad Rudzītis metās aizstāvēt savu komandas biedru, sākās grūstīšanās un sekoja noraidījumi. Vai šī epizode raksturoja to cīņasgaru un raksturu, kas valdīja komandā?
- Konkrēti tā epizode nebija rupjība. Mums negāja spēle un vajadzēja to lauzt. Nevarējām ātrāk paskriet un augstāk palēkt. Mums vajadzēja provocēt un palīdzēja arī skatītāji. Īpaši pēc tās epizodes bija brīdis, kad varēja salauzt spēli. Viss ir labi, ja konkrēta rīcība nav nesportiska un neapdraud spēlētāja vai pretinieka veselību.

Tas bija konkrēts uzstādījums, sūtot laukumā?
- Nē, nē. Viņš ir tāds spēlētājs, kuram patīk apvienot vairākus sportus vienā (smejas). Protams, viņš varēja neatbildēt savam pretiniekam, bet varbūt viens no simta neatbildētu.

Pats spēlēji kadetu čempionātā mājās 2001. gadā. Kādu padomu varēji iedot saviem spēlētājiem pirms turnīra savās mājās?
- Mēģināju noņemt atbildību no rezultāta un novirzīt uz kvalitāti. Pirmajās spēlēs bija acīmredzams tas, ka komanda baidījās zaudēt. Dažiem labāk izdevās atslābināties un vairāk domāt par kvalitāti nevis rezultātu.

Otrajā kārtā trīs zaudējumi pēc kārtas – tas pats iemesls?
- Skaidrs, ka visu čempionātu nevar nospēlēt vienā līmenī, bet mums veicās, ka varējām tikt tālāk, arī zaudējot tās trīs spēles. Otrajā kārtā nāca pretī stipras komandas. Lietuvai zaudējām cīņā zem groziem, turki spēlēja labi. Pret serbiem nebija slikta spēle. Viņi izmantoja mazu rotāciju un zaudēja ceturtdaļfinālu spāņiem. Nav jēgas vinnēt astoņas spēles un zaudēt finālu. Mēs jau ar puišiem runājām, ka vēsturē bijušas ļoti maz komandas, kas izcīnījušas tikai uzvaras. Šogad bija viena tāda.

Vēl neilgi pirms čempionāta savainojumi bija gan Strautiņam, gan Kārlim Garozam. Kādu ietekmi tas atstāja uz komandas sniegumu?
- Viņi abi ir malači. Artūram ir ambīcijas, motivācija spēlēt un uzvarēt. Kārlis kopš februāra nebija basketbolā – seši mēneši šajā vecumā ir nenormāls laiks. Protams, viņi nerādīja to sniegumu, kādu varēja rādīt, bet spēlētāji bija tādā gatavībā, kādā bija un tur neko nevar darīt.

Kā mainījās puišu psiholoģiskā gatavība pēc sākuma ar trim uzvarām un turpinājuma ar trim zaudējumiem?
- Nebijām apmierināti arī ar pirmajām spēlēm, lai gan bija uzvaras. Pret horvātiem metām ar labu procentu, uzvarējām ar lielu pārsvaru un izskatījās smuki, bet sniegums nebija tāds, kādu mēs gribējām redzēt. Spēlē ar Serbiju, lai gan zaudējām, enerģija un sniegums bija krietni labāks nekā iepriekšējās spēlēs. Puiši nebija nekādā baigā bedrē. Pret serbiem uzdevums bija spēlēt kvalitatīvāk un, kad viņi sajuta, ka to var izdarīt, viss aizgāja. Ar vārdiem vari iedvesmot, bet ir jāprasa tik daudz, lai spēlētāji sajustu, ka to var izdarīt.

Visi gaidīja medaļas, jo tik pārliecinoši tika aizvadītas pārbaudes spēles. Vai neiezagās pašpārliecinātība?
- Mums nebija tie top pretinieki, bija vidējas izlases. Nevienā no pārbaudes mačiem nebija visi spēlētāji. Koncentrējāmies uz kvalitāti, nevis rezultātu. Brīžiem uzvara ir mazāk tavs nopelns kā pretinieka sliktais sniegums. Ja par kvalitāti un izpildījumu runā vairāk, rezultāts noiet otrajā plānā. Brīžos, kad viņi spēlē kā pirmās vietas komanda, es viņiem to saku, lai saprastu, kādu sniegumu jādemonstrē un sasniegtu mērķi.

U16 izlasei sezonas laikā, gatavojoties čempionātam, ir visvairāk pārbaudes spēļu uz citu jaunatnes izlašu fona. Kāpēc tā jābūt?
- Turcijas turnīrs bija fantastisks, Nezinu, kad vēl varētu uzspēlēt pret Argentīnu, citus gadus ir Āfrikas un Āzijas valstis. Pirms čempionāta sešas septiņas spēles ir optimāli. Manuprāt, spēlētājam ir jāskaita spēles un jāsaprot, kuras ir kvalitatīvas un kuras nav. Ja aizbraucam spēlēt pret ļoti vājiem pretiniekiem un uzvaram ar astoņdesmit punktiem, tad tas nav vajadzīgs. Ja spēlējam ar talantīgiem jauniešiem no Francijas, Itālijas, Spānijas, Grieķijas, tad domāju, ka tas ir labāk nekā spēlēt savā starpā Latvijā. Galvenais, lai nespēlētu pārāk daudz spēles un būtu laiks trenēties.

Vai šobrīd visiem kvalitatīvās spēles pietiek sezonas laikā?
- Nevaru īsti to komentēt. Man ir savi audzēkņi, ar kuriem strādāju. Mums ir savs uzstādījums sporta skolā. Cenšamies panākt, lai spēļu nebūtu vairāk par 45 sezonas laikā un visām jābūt kvalitatīvām. Protams, ir spēlētāji, kam vajadzīgi mači pret vājākiem pretiniekiem, lai iegūtu pārliecību, citiem vairāk jātrenējas. Katrā sporta skolā ir treneris, kuram ir jādara savs darbs.

Kas ir nākamais solis pēc U16 izlases – uzreiz jau tikt spēlēt LBL1?
- Katram atsevišķi. Svarīgi, lai trenētos vismaz ar līdzvērtīgiem gan fiziski, gan meistarības ziņā, lai spēlētu kvalitatīvas spēles. Ir tādi, kas ir gatavi spēlēt LBL1, viņi, protams, nebūs vilcēji, bet viņi var spēlēt. Domāju, arī „LMT Akadēmijā” šosezon būs pāris puiši no šīs izlases.

Mūžsenais jautājums, kas skāris arī tevis vadīto izlasi – braukt projām un vai palikt Latvijā?
- Gribētos, lai neviens negribētu braukt projām. Mums jāvar Latvijā izveidot vairākas konkurējošas sistēmas, lai brauktu pie mums, nevis mēs brauktu projām. Protams, tam ir vajadzīgas finanses, bet arī tas, ko var izdarīt bez finansēm, ir daudz – vajadzīgs kopējs darbs. Tā nav tikai treneru kompetence. Ja gribam startēt olimpiādē, ko dzirdu arvien biežāk un domāju, ka tas ir izdarāms, tad mums ir vajadzīga spēcīga basketbola skola šeit uz vietas.

Vai šajā vecumā ir daudz tādu, kas ar izšaut vēlākos gados?
- Protams, ir. Arī gara auguma spēlētāji. Tā saucamie vēlie bērni, kāds bija tas pats Pasečņiks, kuram bija problēmas ar veselību un joprojām viņš nav pilnvērtīgs spēlētājs. Tāpēc arī ir neadekvāti salīdzināt viņu ar Porziņģi, viņi ir divi pilnīgi dažāda tipa spēlētāji. Katram ir savs laiks, kad viņš sāk spēlēt. Noteikti ir arī šajā vecumā puiši, kas sāks vēlāk.