Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:1, Did:0, useCase: 3

Visockis-Rubenis: "Galvenais - nešaubīties tajā, kam tici"

Pēteris Neimanis
Pēteris Neimanis

Visockis-Rubenis: "Galvenais - nešaubīties tajā, kam tici"
Artūrs Visockis-Rubenis. Foto:ventasbalss.lv

Basketbola treneris Arturs Visockis-Rubenis pirms aizvadītās sezonas pārcēlās uz Ventspili, kur uzturas joprojām, lai gan skaidrības par karjeras turpinājumu un arī nākamo sezonu nav nekādas.

“Nākotne ir neskaidra. Nezinu, kā citiem, bet es saņēmu ziņu, ka sakarā ar forcemajore apstākļiem līgums ir lauzts, tā, ka uz šo brīdi esmu bezdarbnieks. Mans dēls mācās Ventspils 1. ģimnāzijā, sievai ir floristes darbs, ģimene ir ļoti iemīlējusi šo pilsētu, tāpēc, cik būs manos spēkos, centīšos šo laiku palikt Ventspilī, līdz būs kāda skaidrība par nākamo sezonu. Šobrīd ar dēlu skrienam krosiņus, mājās pildām fizisko vingrinājumus, skatos seminārus, noskatos, kādu filmu, pierakstu idejas, kas var noderēt nākotnē, lasu. Šī ir sava veida iespēja apstāties un pārdomāt lietas, veltīt laiku kam tādam, kam ikdienā nesanāk,” treneris stāsta par šī brīža situāciju.

Pagājušajā nedēļā Latvijas Basketbola savienības valde lēma par vietu sadalījumu valsts čempionāta, bet Visockis-Rubenis atzīst, ka šāds sezonas noslēgums, protams, ir liela vilšanās: “Domāju, ka ar to, kā beidzās šī sezona, apmierināts nav neviens – ne klubi, ne skatītāji. Tieši play-off cīņas ir tās, ko visi gaida visvairāk, tieši play-off dēļ arī basketbolā izmanto teicienu – cāļus skaita pavasarī. Vilšanās ir liela, īpaši mums, jo, lai arī sezona mums ir bijusi diezgan sarežģīta, visi ticējām, ka būsim pilnībā gatavi uz izšķirošajām cīņām un abās līgās cīnīsimies par čempionu tituliem.”

Viņš nenoliedz, ka Latvijas-Igaunijas līgas regulārajā sezonā pārliecinoši labāki bija VEF basketbolisti, reizē tomēr apšaubot, vai tam bija jābūt par kritēriju valsts čempionāta medaļu sadalē. “Čempions jānoskaidro play-off cīņās, taču, ja mēs ņemam par atskaites punktu regulāro sezonu, VEF to uzvarēja pārliecinoši, to nevar noliegt. Tomēr tieši tāpēc ir termins regulārās sezonas uzvarētājs. Mums noteikti bija rezerves, lai cerētu uz cīņu par kaut ko vairāk, nekā bronzas medaļas, bet tā arī nekad neuzzināsim, kā būtu bijis, ja būtu bijis,” spriež treneris. Viņš arī piebilstot, ka spēlēs ar “Ogri” un VEF zaudējumiem noteikti var atrast kaut kādus attaisnojumus, tomēr galvenā vaina jāmeklē pašos - neizdarījām savu darbu pietiekoši labi un punkts!

Lai arī sezonai sanācis tik dīvains noslēgums, Visockis-Rubenis neslēpj, ka savu izvēli par labu “Ventspils” piedāvājumam nenožēlo: “Darbs nebija vienkāršs, to nenoliegšu, bet mans ceļš nekad nav bijis rožlapiņām kaisīts – visur, kur esmu bijis, bija smagi jācīnās, jāsaskaras ar lieliem izaicinājumiem un pārbaudījumiem. Tā bija vienreizēja pieredze, strādāt šādos apstākļos, kaut ko atkal veidot no jauna, iepazīt jaunus cilvēkus, idejas. Mums izdevās izveidot tiešām profesionālu un saliedētu treneru kolektīvu, kur katram bija sava loma un atbildība. To pašu centāmies izveidot komandā, bet šis process nenotiek tik ātri, tāpēc ne viss izdevās uzreiz. Lai gan līdzjutēji un vadība šeit ir ļoti prasīga, es saņēmu lielu atbalstu un cilvēcisku attieksmi. Arī no kluba vadības, kas pat pēc smagiem un sāpīgiem zaudējumiem vienmēr ieklausījās manā viedoklī un vēlēja veiksmi, izdošanos turpmāk. To ļoti augstu vērtēju.”

Ventspilniekiem jau sezonas sākumā nācās domāt par leģionāru maiņu, jo cerētu neizdevās sagaidīt no Džeilona Teita – ne viņa prasmes, ne – vēl jo vairāk – raksturs neatbilda tam, kādu treneri vēlējās redzēs komandas saspēles vadītāju. Līdz ar to “Ventspils” leģionāros bija divi pirmziemnieki profesionālajā basketbolā Raiens Luters un Tīdžejs Šortss, kā tikai nedaudz pieredzējušākais Vess Vašpuns, par kuriem treneris izsakās atzinīgi: “Puiši progresēja, bija gatavi strādāt un mācīties, bet, protams, bija kvalitātes, kuras vēlējāmies, lai būtu augstākā līmenī. Tomēr mūs ļoti apmierināja viņu cilvēciskās īpašības.”

Izcilas spēles un pat sērijas bijušas teju vai katram “Ventspils” šīs sezonas sastāva spēlētājam, tāpat kā netrūka maču, kuros kāds varēja paveikt ko vairāk, taču Visockis-Rubenis norāda, ka galvenais bija, lai uz izšķirošajām cīņām būtu izveidojusies spēcīga un saliedēta komanda. «Strādājam tā, lai skaidri zinātu, kuri būs tie kareivji, ar kuriem iesim šajā karā, kuriem varam uzticēties un kuri būs gatavi cīnīties par pilsētu un cits par citu,” skaidro treneris.

Visockim-Rubenim kā kluba trenerim pirmo reizi nācās vadīt komandu starptautiskos mačos un šī debija sanāca gandrīz vai teicama, ja vien ne neveiksme FIBA Eiropas kausa ceturtdaļfinālā. Treneris ir pārliecināts, ka komandai bija pa spēkam nospēlēt labāk un pārvarēt “Bahcesehir” barjeru, lai cik arī pieredzējuši un meistarīgi spēlētāji nāca pretī: “Diemžēl otrajā mačā jau spēlēs sākumā neizpildījām pašu pirmo un svarīgāko punktu – noņemt pretiniekam pārliecību ar agresīvu komandas aizsardzību. Tā vietā ļāvām izpausties pretinieku līderu meistarībai. Šajās cīņās jāiemācās nogalināt, taktika un meistarība nāk pēc tam.”

Pastāv tāds viedoklis, ka Eiropas kausa grupu mačos bija tik zems līmenis, ka tas traucēja ventspilniekiem novērtēt apvienotās līgas komandu spējas – sak, ja jau mēs uzvaram visus Eiropā, tad vietējos mačos ņemsim ar vienu kreiso. "Ventspils" treneris šo teoriju pilnībā noliedz: “Kas liek domāt par to, ka grupās bija zems līmenis?! Katra uzvara bija smags un mērķtiecīgs sagatavošanās darbs katram pretiniekam. Mums nevajag arī tik zemu vērtēt vietējā čempionāta līmeni – jā, vairs nav dominances, bet vidējais līmenis ir pietiekoši augsts, lai neviena komanda neatļautos uz spēlēm doties nesagatavojusies.”

Par šīs sezonas īpatnību "Ventspilī" kļuva centra Ronalda Zaķa biežie un arī itin sekmīgi uzbrukumu no tālās distances, un Visockis-Rubenis izskaidro arī to: “Līdz tam nonācām darba procesā. Mums bija noruna: ja viņš dara savus tiešos pienākumus – izcīna bumbas, spēlē groza tuvumā un cementē aizsardzību –, drīkst uzbrukt no tālās distances. Protams, bija reizes, kad vajadzēja arī aicināt nedaudz piebremzēt, bet galvenais vienmēr ir, vai tu turpini cīnīties. Jo visu var atstrādāt aizsardzībā – katru kļūdu, katru garām aizmesto vai sasteigto metienu.”

Treneris nenoliedz, ka šajā sezonā nav izdevies izvairīties no kļūdām, kuras labi redzamas, uz paveikto atskatoties atpakaļ, taču reizē arī iegūta pārliecība, ka nekad nedrīksti pazaudēt pats savu izvēlēto ceļu: “To varu teikt ar šī brīža pieredzi. Pats galvenais – nekad nepazaudēt savu ceļu, pat tad, ja sākumā kaut kas neizdodas. Cilvēkos ir jāieklausās, īpaši pieredzes bagātajos, bet tavs ceļš ir tavs, nedrīkst sākt šaubīties tajā, kam tici. Jāiemācās maksimāli ātri ieraudzīt to, kā motivēt un disciplinēt konkrētos spēlētāju, komandu, jo katram burkāns vai pātaga ir kaut kas cits – un tas ir maksimāli ātri jāatklāj jau pašā darba sākumā.”

Izmantotie resursi:
Laikraksts "Ventas Balss"