Latvijā piekrīt Lēmanim jeb kāpēc spēle ir labākais treniņš?

Spēle 1:1 kā individuālās meistarības rādītājs

Latvijas vīriešu basketbola izlases ģenerālmenedžeris Artūrs Štālbergs uzskata, ka jaunatnes treneri seko pasaules tendencēm, pielāgojot treniņus spēļu realitātei. Kad viņš vēl pats spēlēja Liepājas komandā Jaunatnes līgā, treniņš pārsvarā sastāvēja no iesildošās daļas un basketbola 5:5, kamēr individuālajai sagatavotībai netika pievērsta liela uzmanība. “Jau vairākus gadus atpakaļ, kad sāku strādāt par treneri un izveidoju savu “Triple Double” nometni, ar treneri Raimondu Feldmani esam attīstījuši ideju, kuru piesauc arī Lēmanis. Proti, viena lieta ir spēle 5:5, taču spēļu situācijas ir jāintegrē arī spēlējot 1:1, 2:2 un 3:3. Man tas nav nekas jauns, es pilnībā atbalstu Lēmana teikto, jo uzskatu, ka tas ir pareizais veids, kā strādāt.”

Štālbergs norāda, ka, strādājot kā galvenajam trenerim vai Ainara Bagatska un Agra Galvanovska asistentam, treneri šo metodiku izmantojuši arī pieaugušo basketbolā. 1:1 un 2:2 – tas ir pamatu pamats. Ja tiek taisīts vingrinājums 1:0, tad pēc tam to uzreiz jāintegrē spēlē 1:1 vai 2:2. Ja tavā rīcībā būs individuāli spēcīgi spēlētāji, tad arī komanda spēlēs labāk, pārliecināts ir Štālbergs.

“Spēle 1:1 ir individuālās meistarības rādītājs. Ja gribi likt klāt piespēli, jāveido 2:2 vai 3:3 situācijas. Bet 5:5 basketbols jau ir komandas kopīgā taktika uzbrukumā un aizsardzībā. Lai veiksmīgi iekļautos 5:5 basketbolā, tev ir jāmāk pamatlietas. 3x3 basketbolisti jau minēja, ka 3:3 apspēlētu klasiskā basketbola izlases spēlētājus. Es tam varu tikai piekrist, jo [Kārlis Pauls] Lasmanis pirmais numurs pasaulē, arī [Nauris] Miezis katru gadu rāda brīnumus. Treniņos viņi pārsvarā spēlē 1:1, 2:2 un 3:3. Tikmēr 5:5 basketbolā ir vairāk sadarbību, vairāk jālasa aizsardzība. Tas ir pavisam citāds spēles stils, vairāk jāsaprot un jāiemācās. Bet 3x3 basketbolisti ir ļoti spēcīgi tieši individuāli,” salīdzina Štālbergs.

Vīriešu izlases ģenerālmenedžeris atzīst, ka nav bijis klāt citās sporta skolās, tādēļ grūti izvērtēt kopainu. Pēc divu jauniešu izlašu izkrišanas uz B divīziju piesaukt varot dažādus faktorus. Taču skaidrs, ka treniņu metodika ir katra konkrētā trenera kompetencē. “LBS ietvaros esmu apsolījies izveidot treneru skolu, lai pēc iespējas vairāk treneru iepazīstinātu ar mūsdienu basketbola tendencēm un darba metodēm,” piebilst Artūrs.

Viņš uzskata, ka spēles situācijas treniņu metodikā jāsāk izmantot no 11-12 gadu vecuma. “Es pats to sapratu tad, kad pēc karjeras beigām strādāju sporta skolā ar 12 gadus veciem bērniem. Daudz laika veltīju situācijām viens pret konusu, dribla tehnikai un apspēlēšanai ar vienu vai vairākiem elementiem. Apspēlējot pa labo pusi, liku driblēt ar labo, pa kreiso pusi – ar kreiso roku. Taču pienāca spēles un puiši neko no tā nepildīja – driblēja kā nu pagadījās un sanāca, neizdevās nekādi tehnikas elementi. Tad sapratu, ka 1:0 bērns neapgūst situācijas, kādas ir spēles laikā. Turpmāk treniņos pēc vingrinājuma 1:0 uzreiz tieši to pašu liku izpildīt 1:1. Piemēram, ja strādājām pie krosovera, tad gūstot grozu pēc tā izpildīšanas, tika ieskaitīti trīs punkti. Tādā veidā mudināju bērnus pret aizsardzību izmantot dažādus apspēlēšanas elementus,” savu pieredzi atceras Štālbergs.

Jāspēj reaģēt uz aizsardzības veidu vai situāciju

Latvijas U19 izlases un “Ventspils” kluba galvenajam trenerim Artūram Visockim-Rubenim, jau uzsākot trenera gaitas, bija lieliska iespēja paralēli strādāt gan ar jauniešiem, gan profesionāļiem. Tieši tāpēc viņam jau no paša sākuma ir bijusi apziņa, ka treniņos jāmodelē tādas situācijas, kādas rodas spēlē. Tas attiecas gan uz uzbrukumu, gan aizsardzību. “Basketbolā viss sākas ar tehnikas apguvi, tad klāt nākt individuālā taktika - tas, kā apgūtās tehniskās prasmes pielietot spēles situācijās, kurās jāpieņem lēmumi. Tikai pēc tam nāk grupu taktika un visbeidzot - komandas taktika (5:5),” skaidro treneris.

Viņš domā, ka pastāv divas galējības. Pirmā - ja ļoti liels uzsvars treniņos tiek likts uz tehnikas apguvi, bet netiek radītas situācijas, lai šo tehniku reāli iemācītos izmantot spēlē. Jo tieši tas, kā spēlētājs prot reaģēt konkrētajā situācijā, izlemjot kādu tehnikas elementu izmantot, nosaka viņa sekmes laukumā. Otra galējība - ja lielākā daļa procesa notiek 5:5 (arī 5:0), kur ir koncentrēšanās uz komandas taktiku un precīzu sadarbību izspēlēšanu.

“Nepārprotiet - basketbols ir spēle 5:5. Lai to apgūtu, treniņos ir nepieciešams izmantot 5:0 un 5:5 situācijas. Bet, kā mēs varam redzēt, modernais basketbols balstās nevis uz sadarbībām un shēmām, bet gan uz spēlētāju un komandas spējām reaģēt pret konkrētu aizsardzības veidu vai situāciju. Tieši spēlējot viens pret treneri, 1:1 ar dažādiem uzstādījumiem, 2:2, 3:3 un 4:4, var vislabāk simulēt spēļu situācijas un dažādus scenārijus, kuros spēlētāji iemācās lasīt spēli, izmantot apgūto tehniku un pieņemt lēmumus,” norāda Visockis-Rubenis.

Piemēram, close-out situācija - ja aizsargs kavējas, tu izpildi metienu, bet, ja aizsargs agresīvi skrien virsū, tu uzbrūc ar caurgājienu. Tad seko nākamais lēmums - ejot caurgējienā, tu lasi palīdzības un centies saprast, vai apspēlēt vai izmest bumbu brīvajam partnerim, kādu piespēli konkrētajā situācijā izmantot. Tāpat ir ātrajā uzbrukumā, kur spēlētājam lielā ātrumā jāpieņem lēmumu, vai apstāties un izdarīt metienu vai iet caurgājienā, izvēloties kādu no apspēlēšanas elementiem. “Basketbols ir augstas intensitātes sporta veids, un arī treniņprocesam ir jābūt būvētam augstā intensitātē. Tas gan nenozīmē, ka nav jāveic zemas intensitātes bāzes darbs, bet tieši basketbola elementus ir jācenšas apgūt un trenēt augstā intensitātē.”

Visockis-Rubenis uzskata, ka viens pret treneri situācijas var simulēt jau kopš brīža, kad ir apgūti basketbola tehnikas pamatelementi (dribls, metiens, piespēle, apstāšanās). Spēlei 1:1 jauniešiem jābūt obligātai katrā treniņā, bet trenerim jāveido dažādas situācijas, ierobežojumi un uzstādījumi, kas varētu rasties spēlē. “Basketbols ir pārliecības sporta veids - teicis Kristaps Dārgais, un tieši spēle viens pret vienu ļoti veicina pārliecību par savām spējām. Protams, pēc tam jāveic progresija uz 2:2 , 3:3 un 4:4, kā arī 5:5,” piebilst treneris.

Piešķirt vingrinājumiem jēgu

Latvijas Hokeja federācijas Treneru komitejas priekšsēdētājs Oļegs Sorokins uzskata, ka spēļu situācijas hokeja treniņu metodikā jāintegrē jau kopš pašas bērnības. Protams, ir vingrinājumi, kas ir saistīti ar tehnikas apgūšanu, slidojot pa brīvu ledu, bet pārējos vingrinājumus viņš pārsvarā piedāvā pildīt atbilstoši reālajām spēles situācijām. Lai mača laikā nebūtu no jauna jāskaidro, bet pietiktu vienkārši atgādināt – darām tā, kā tajā vingrinājumā.

“Jebkurš vingrinājums ir kā piemērs spēļu situāciju izmantošanai. Piemēram, ieslidojoties piespēle no aizsarga uzbrucējam vingrinājumā tiek izpildīta virzienā, kādā esmu paredzējis to izmantot spēlē, ieslidojoties no aizvārtes uzbrukuma sākumā. Hokejā bieži dzirdama frāze, ka piespēli nedrīkst dot caur centru vai pa diagonāli – tāpēc arī vingrinājumos uz brīva ledus izslēdzu šādas piespēles. Tā vietā labāk atdot ripu pa labi, nevis kaut kur tālumā pa kreisi, jo reāli spēles laikā pretinieks tādu piespēli vienkārši neļaus atdot. Uz šādiem pamatojumiem cenšos veidot visu treniņu,” skaidro Sorokins.

Arī hokejā tiek veidotas 5:0 vai 5:2 situācijas, reizēm ar spēlētājiem sadarbības piecu minūšu laikā vienkārši tiek izstaigātas. Treneris izskaidro, kāpēc būtu jādara tieši tā un nevis citādi. Treniņa intensitāte šajā laikā ir nekāda, taču var redzēt, ka tas vingrinājumam piešķir jēgu, jo īpaši junioru vecumā, kur hokejistiem jāsāk domāt līdzi. Maziem bērniem tas neesot vajadzīgs. Viņiem drīzāk vajag uzsvērt to, kā jāslido - kādā leņķī un pa kādu trajektoriju. To darot ikdienā, bērni iemācīsies izmantot visu laukuma plašumu.

“Protams, ir situācijas, kurās spēles laikā mudinātu vienkārši izmest ripu no zonas, bet treniņā meistarības pilnveidošanas nolūkos aicinu izvest ripu no zonas, savā starpā sadarbojoties. Mūsdienās vairāk sāk strādāt tieši ar šādu ideju, jo bērniem un jauniešiem vēl nav tik svarīga uzvara. Kad būsi profesionālis, bērnībā izcīnītās uzvaras būs aizmirstas, tā vietā būs vajadzīga uzkrātā meistarības bagāža,” uzsver treneris.

Spēles laikā bieži vien lēmumu pieņemšanai ir ievērojami mazāk laika, taču Sorokins norāda, ka grūtākās spēles ne vienmēr ir tās, kurās hokejistam ir maz laika lēmumu pieņemšanai. Nereti daudz sarežģītāk ir tad, ja pretinieks dod laiku iziešanai no zonas, bet tad ļoti cieši pretdarbojas viduszonā. Tādās reizēs rodas apjukums - laika taču bija daudz, bet pēkšņi vairs nav kam atdot piespēli. “Kaut ko var modelēt, bet vajadzīga arī meistarība, kas uzkrāta individuālajos vingrinājumos. Jāiet soli pa solim.”

Vai pareizu lēmumu pieņemšanu vispār var iemācīt? Sorokins par to nav pārliecināts, tomēr piebilst - ja hokejists būs gana gudrs, viņam nebūs iekšējā stresa, tad lēmumu pieņemšanas process izkopsies pareizi. “Līdz augstākajiem mērķiem tiek vien tie, kas spēj arī ātri domāt un pieņemt pareizos lēmumus. Nezinu, vai to var iemācīt. Katram noteikti nevar. Tāpēc ir bijuši, it kā labi un ātri spēlētāji ar spēcīgu metienu, bet viņiem pietrūcis tieši spēles izpratnes un lēmumu pieņemšanas ātruma. Ja tas būs, tad fizisko sagatavotību vienmēr varēs uzlabot,” rezumē Sorokins.

Spēle mazās laukuma daļās

Latvijas U20 izlases un Aļaskas-Fērbenksas Universitātes treneris Kārlis Zirnis atgādina, ka spēļu situāciju izmantošana treniņu metodikā ir ļoti atkarīga no spēlētāju vecuma. “NHL ir tik daudz spēļu, ka hokejisti sezonas laikā bieži trenējas 5:0, tādā veidā taupot spēkus, lai būtu gatavi mačiem. Taču viņi jau ir izgājuši cauri dažādām situācijām, bijuši spiediena apstākļos, kad ātri jāpieņem lēmumi. Tie ir labākie hokejisti pasaulē. Junioru hokejā spēļu skaits nav tik liels, tādēļ ir jāattīsta nianses, ko sauc par spēlēšanu “satiksmē” (traffic). Jo vairāk to pilnveidosi, jo ērtāk jutīsies spēļu laikā. Mazākiem bērniem, protams, vispirms jāieliek meistarības pamati - slidošanas un nūjas tehnika. Jo bez tā netiksi līdzi un nevarēsi pa īstam uzspēlēt 5:5.”

Zirnis stāsta, ka dažādas spēles situācijas treniņos integrēt var jau kopš 8-9 gadu vecuma, taču tas nebūtu jādara pa visu laukumu. Var izdomāt dažādus uzdevumus, kas attīstīta bērna hokeja domāšanu (IQ). Tajā pašā laikā nevari koncentrēties tikai tam, jo ir jāattīsta prasmju pamati. “Amerikā esmu pavadījis pēdējos 20 gadus, bet spēļu situāciju izmantošanai treniņu metodikā lielāka uzmanība tiek pievērsta pēdējo 5-8 gadu laikā. Amerikas Hokeja federācija attīsta “American Development Model” programmu, kas tika izveidota, ilgus gadus mācoties no Eiropas un Ziemeļamerikas pieredzes. Šobrīd Amerikā akcents tiek likts uz, tā saukto, small area games (spēli mazās laukuma daļās). Tas attīsta hokeja domāšanu, jo spēles situācijas tiek apgūtas konkrētās laukuma vietās, kurās tiek pildīti specifiski uzdevumi,” atklāj Zirnis.

Salīdzinot Latvijas un ASV pieredzi, Zirnis norāda uz kādu būtisku atšķirību, proti, viņpus okeānam treniņos kā brīvprātīgie tiek iesaistīti bērnu vecāki. Ja ir tikai viens vai divi treneri uz 40 bērniem, tad small area games attīstīt ir praktiski neiespējami, jo fiziski nepietiek resursu. Amerikā bērni tiek sadalīti pa stacijām četrās grupās, lai vienam vai diviem cilvēkiem nav jāpieskata viss pulks. Vecākiem pat nav īpaši jāsaprot hokejs, pietiek izstāstīt principu, lai bērni viņu uzraudzībā varētu darboties.

“Amerikāņi grib, lai tiktu realizēta ideja kids get the touches (bērni dabū pieskarties ripai). Lai mazajiem hokejistiem nebūtu piecas minūtes jāstāv rindā, tad jāizslido 15-20 sekundes un atkal jāstājas rindas galā, jo tādā gadījumā bērns lielāko daļu treniņa ir vienkārši nostāvējis. Jo vairāk staciju, jo vairāk bērni izbauda hokeju un vairāk piekūst. Bet vairāk darbojoties, viņi labāk attīstās kā hokejisti,” skaidro treneris. Latvijā šādu treniņa darbu organizēt nav iespējams, jo likums pieprasa trenera sertifikātu, lai kāptu uz viena ledus ar bērnu grupiņu.

Specifisks darbs atkarībā no pozīcijas laukumā

Latvijas U21 izlases galvenais treneris un LFF Futbola departamenta vadītājs Dainis Kazakēvičs uzsver, ka jauniešu futbolā viss sākas ar apmācību. Pirmajā posmā bērni dažādus elementus apgūst caur rotaļām un spēlēm, jo apzināti daudzas darbības vēl nav spējīgi paveikt. Kad bērni ir neapzināti apguvuši pamatus un pieraduši, ka bumba jāapstrādā ar kājām, nevis rokām, kas būtu fizioloģiski piemērotāk, mazie futbolisti var izolēti trenēt atsevišķus spēles elementus. Lai kvalitatīvi apgūtu jebkuru tehnisko elementu, sākotnēji nepieciešamas izolētas formas, kas nav integrētas spēļu vingrinājumos. Trešajā posmā pilnveidošana atkarībā no konkrētā tehniskā elementa notiek caur vingrinājumiem atbilstoši spēļu situācijām, rosinot lēmumu pieņemšanu.

“Pusaudžu un pieaugušo futbolā apmācība tuvu spēles situācijām ir ļoti būtiska. Tas jāņem vērā, runājot ne tikai par tehnisko un taktisko, bet arī fizisko īpašību attīstīšanu. Malējam pussargam un centra pussargam būs nepieciešamas atšķirīgas kvalitātes – pirmajam ātruma izturības īpašības, kamēr otrajam spēks un starta ātrums. Specifiskais darbs pa pozīcijām vadošajās akadēmijās tiek piekopts no 15 gadu vecuma. Lai gan arī šajā vecumā vēl var būt divas pozīcijas, tās vismaz būs radniecīgas. Ir vispārējā fiziskā sagatavotība, kas vajadzīga visiem spēlētājiem, bet ir arī pozīciju specifika. Pieaugušo līmenī daudz tiek strādāts uz to, kāds ir konkrētā spēlētājs režīms laukumā,” stāsta Kazakēvičs.

Spēles situācijas futbolā radīt nav vienkārši, tādēļ treneriem jābūt ļoti radošiem. Lielākās grūtības parasti rada nevienmērīgais spēlētāju līmenis. Ja vingrinājumā vajag 12 spēlētājus, bet pussargi ir pārāk vāji, tad nevari uztrenēt arī uzbrucējus, jo centrējumi līdz viņiem nemaz nenonāks. “Spēļu situāciju apmācības trends futbolā ir izplatīts pēdējos astoņos gados. Viens no punktiem, ko treniņa laikā vērtē instruktors, ir tieši tas, cik treniņš ir pietuvināts spēles situācijām – cik vingrinājumi atbilst reāli laukumā notiekošajam? Tas ir pamatu pamats – trenēt elementu apstākļos, kādi var izveidoties spēles laikā. Piemēram, visi spēlētāji var vienādi reaģēt uz centrējumu no malas un sist pa vārtiem. Taču centra aizsargs tādā situācijā dinamiskā epizodē spēles laikā, iespējams, nekad nenonāks. Viņam drīzāk būtu 40 reizes jāreaģē uz centrējumiem ar dažādām trajektorijām savā soda laukumā,” piemēru min treneris.

Futbols ir visnaudīgākais sporta veids pasaulē, tādēļ saprotams, ka viss, kas notiek ap futbolu, ir milzīgs bizness. Dažādu mūsdienu aparatūru ražotāju un analītiķu ir daudz, taču Kazakēviča pārliecība ir tāda, ka par spīti tehnoloģiju izmantošanai nekas neaizstās foršāko, kas sportā ir – divcīņu starp spēlētājiem un komandām. “Tehnoloģijas drīzāk var palīdzēt diagnosticēt konkrētas lietas. Piemēram, vai ar konkrētajām treniņu metodēm ir panākti vēlamie uzlabojumi. Šāda diagnostika sniedz daudz informācijas, kuras izmantošana treniņus padarītu kvalitatīvākus.”

Turēt tempu un palikt kājās

Tikmēr LFF Jaunatnes futbola komitejas priekšsēdētājs Artūrs Zakreševskis atceras, ka savulaik pirmās apmācības bērni izgāja jau pagalmos, kur vispirms tika apspēlēti gados jaunākie, bet pēc tam tika mests izaicinājums vecākiem puišiem. Tikai vēlāk sporta skolā dažādus vingrinājumus ar spēļu situācijām piemeklēja arī Viktors Ņesterenko. Piespēles no malas un sitieni pa vārtiem – tos izpilda visos vecumos, bet izpildījuma kvalitāte ir atšķirīga. Mazākie bērni, kuri vēl tikai mācās trāpīt pa bumbu, sitienus izpilda bez pretestības. Kad iemācās pareizi sist, tad jāmācās to darīt ar pretestību. “Pēc maniem treniņiem [Mihails] Koņevs nāk ar saviem “Riga” FC dublieriem un treniņā bieži vien bļauj, lai futbolisti dod stiprākas piespēles, jo ir skaidrs – ja tevi neviens netraucē, vari vienkārši paripināt bumbu pa sitienam, bet spēlēs tā nenotiek.”

Zakreševskis atzīst, ka, izlasot Lēmana pārdomas basketbola kontekstā, sapratis, ka, iespējams, arī futbolā vingrinājumos būtu vēl vairāk jāmodulē spēles situācijas. Tomēr viņš secina, ka bieži vien spēļu situāciju integrēšana treniņu metodikā ir ļoti sarežģīta. “Bieži vien centrējumiem esmu devis vingrinājumus ar pretestību, taču, ja ir normāli aizsargi, tad divas trešdaļas centrējumu netiek pieļauti, un uzbrucēji veltīgi skraida apkārt. Reizēm šķiet, ka esi izdomājis labu uzdevumu, bet treniņā tas reāli nestrādā. Parasti vingrinājumiem ir dažādi nosacījumi, tādēļ gudrs spēlētājs izdomā, kā sev atvieglot dzīvi, bet trenerim atkal nākas pielāgoties, lai tomēr tiktu atstrādāts tas, ko treneris ir gribējis,” skaidro treneris.

Runājot par spēļu situāciju sarežģīto imitēšanu, Zakreševskis piesauc arī tiesnešu faktoru. “Virslīgas tiesneši svilpj katru divcīņu un dod sodu, bremzējot spēles tempu. Kā aizsargam, man tas ir tikai izdevīgi. Es saprotu, kad tiek svilpti taktiskie sodi, taču, ja tā ir abpusēja divcīņa, kurā var dot vai nedot pārkāpumu? Spēlētāji paši grib pret sevi dabūt pārkāpumu, jo ir noguruši un vēlas atvilkt elpu. Man treniņos pārkāpumi netiek svilpti. Vienīgais izņēmums ir tad, ja kāds pārkāpj noteikumus tīšām. Taču tādos gadījumos brīdinu, ka nākamreiz par to aizdzīšu uz ģērbtuvēm, jo tas jau ir huligānisms. Pendeles izsitīsim pēc treniņa, bet tagad vajag desmit minūtes spēlēt tempā.”

Spēļu situāciju izmantošana fiziskās kondīcijas uzlabošanā daudz praktizēta pēc nīderlandiešu speciālista Raimonda Verheijena metodēm, taču Zakreševskis norāda, ka tās pārsvarā koncentrētas uz darbu ar bumbām. Tas ir ļoti labs vingrinājumu klāsts kvalitatīviem spēlētājiem, kuri labi apstrādā bumbu. Taču Latvijas futbolistiem katra trešā bumba atlec, nākas ņemt nākamo, bet spēlētājs tādā veidā dabū pauzi, zaudējot intensitāti.

“Tāpēc arī netiekam līdzi, jo starptautiskā līmenī spēles temps ir augstāks nekā Virslīgā. Vājākas komandas lēnām met autus, vārtsargs ilgāk patur rokās bumbu. Anaerobā režīmā uzbrucējs var nostāvēt kājās, taču izvēlas nokrist, lai tiesnesis iedod sodu un ļauj atvilkt elpu. Ja centīsies nostāvēt kājās, tev taču var atņemt bumbu vai vari pats to pazaudēt. Taču labākais piemērs ir slavenais Māra Verpakovska gols turkiem atbildes spēlē Stambulā. Viņu pļāva nost pirms soda laukuma, bet viņš nostāvēja un pēc tam pārmeta bumbu pāri vārtsargam. Trenējos ar viņu kopā arī klubā, kur Starkovs bieži uzsvēra – Māri, nekrīti, jo aizsarga uzdevums ir tevi nogāzt. Diemžēl cilvēks pēc dabas ir slinks, tādēļ vairums spēlētāju izvēlas nokrist,” piebilst Artūrs.