Profesionālie amatieri

NCAA, jeb ASV koledžu sporta asociācija ir galvenā organizācija, kas Savienotajās Valstīs atbild par studentu sportu. Pašlaik to veido 1281 organizācijas (skolas, līgas utt.), kuras ir sadalītas trijos līmeņos (divīzijās). Visos šajos līmeņos darbojas NCAA noteikumi, galvenie no tiem – studentam ir jāmācās noteiktā akadēmiskā līmenī un viņam ir pilnībā jāsaglabā amatiera statuss. Ja ar pirmo punktu studenti-atlēti vairāk vai mazāk, taču tiek galā, tad ar amatiera statusa saglabāšanu ne vienam vien ir radušās problēmas un pēdējā laikā NCAA arī ir sākusi "medības" uz šādiem sportistiem un arī skolām, kuras to pieļauj.

Ko tad īsti NCAA saprot ar vārdu "amatieris"? Tas ir atlēts, kurš nedrīkst izmantot savu tēlu kāda labuma gūšanai, kas uz tādiem pašiem noteikumiem nav pieejams jebkuram citam. Tāpat arī pašas skolas vai to pārstāvji nedrīkst saviem atlētiem piedāvāt ko vairāk kā jebkuram citam studentam. Tāpat atlēti nedrīkst pirms NCAA karjeras spēlēt profesionālā līmenī (ar šo punktu problēmas ir daudziem Eiropas basketbolistiem, savulaik bija arī Latvijas pārstāvjiem).
Tāpat pie šī paša punkta var pieminēt to, ka sportistiem nedēļā ir ļauts trenēties (oficiālie treniņi, ar komandas personālu) noteiktu stundu skaitu dienā.

Dzīvē gan viss nav tik gludi, jo skolas, lai iegūtu labākos sportistus, kuri pēc vidusskolas beigšanas ir nolēmuši turpināt savu karjeru, caur skolu "atbalsta" personām piedāvā atlētiem gan naudu, gan dažādus mantiskos labumus. Savukārt paši atlēti, pēc tam kā jau ir ieguvuši atpazīstamību, izmanto to, lai iegūtu no vietējie, biznesmeņiem dažādus citus viņus interesējošus labumus (automašīnas, bezmaksas ēdināšanu restorānā, augstas kvalitātes apģērbu u.c.).

NCAA ar to ir nolēmuši cīnīties un pēdējos gados dara to ar īpašu centību. "Nežēlastībā" jau ir kritušas tādas prestižas atlētu sagatavošanas programmas kā USC, Ohaio štata universitāte, Uconn, Oburna, Ziemeļkarolīna, Kentukī, Oregona, Sandjego, Tenesī. Šīs visas ir visaugstākā līmeņa skolas, kas tikai pēdējā laikā ir saņēmušas dažādas sankcijas no pārraugošās organizācijas, taču vēl vairāku citu skolu darbības tiek izmeklētas, pēdējais no gadījumiem – Maiami "Hurricanes" futbola programmas rekrutētājs piedāvāja topošajiem studentiem naudu, lai viņi izvēlas turpināt savu karjeru tieši Floridā.

Visskaļākais gadījums bija Dienvidkalifornijas universitātei (USC), kad par dažādiem pārkāpumiem gan amerikāņu futbola, gan basketbola programmās, "Trojans" tika diskvalificēti no abu čempionātu izslēgšanas mačiem, kā arī tika samazināts piešķiramo stipendiju skaits. Zīmīgi, ka spēlētāji, kuri šos labumus saņēma ir nu jau profesionāļi - NBA spēlētājs O.Dž. Mejo un NFL pārstāvis Redžijs Bušs.
Tāpat lielu rezonansi izpelnījās ziņa par to, ka vairāki Ohaio štata universitātes futbola komandas dalībnieki vietējā tetovējumu salonā saņēma tetovējumus par krietni mazāku samaksu kā tiek prasīts no pārējiem klientiem, bet komandas vadība, lai arī zināja par šiem pārkāpumiem, neziņoja par tiem atbilstošajām instancēm. Rezultātā spēlētāji tika diskvalificēti, bet skandāla galvenajiem vaininiekiem, saspēles vadītājam Terelam Praioram un komandas galvenajam trenerim Džimam Treselam, bija jāpamet komanda.

Tad kāds risinājums varētu būt šai problēmai? Aizvien skaļākas kļūst runas, ka studentiem-atlētiem, tomēr, būtu jāmaksā, jo maksāt viņiem ir no kā. Piemēram, NCAA viena no spēcīgākajām futbola divīzijām (par pamatu tiek ņemts futbols, jo tas ir vispopulārākais un ienesīgākais sporta veids), SEC, tiesības raidīt savu komandu spēles ir pārdevusi diviem TV kanāliem, ESPN un CBS uz 15 gadiem katrai, kopā par to saņemot 3.075 miljardus ASV dolāru. Savukārt cita vadošā futbola divīzija, Big Ten, ir 25 gadu laikā varētu saņemt 2.8 miljardus ASV dolāru. Basketbolā gan šīs summas ir mazākas, taču tie aizvien ir savi 120 – 150 miljoni sezonā (ESPN noslēgtais līgums ar ACC divīziju). Savukārt par basketbola turnīra (jeb vienkārši – izslēgšanas mačiem) TV translācijām, NCAA pagājušezon saņēma 771 miljonu ASV dolāru.
Lai gan TV translāciju tiesību pārdošana ir galvenais ienākumu avots, komandas vēl saņem nesliktu naudu par biļešu tirdzniecību (biļešu cena uz futbolu no 12 līdz 40 dolāriem par vietu, stadionu ietilpība lielākajām augstskolām – sākot no 80 tūkstošiem sēdvietu) un suvenīru tirdzniecību, kā arī saņem naudas balvas par sasniegumiem.

Beigu beigās komandu ieņēmumi ir lielāki nekā daļai Ziemeļamerikas "lielā četrinieka" (NFL, MLB, NBA, NHL) komandām un, atgādinājums, viņiem nav jāmaksā spēlētājiem (tiem, kas viņiem šo naudu "taisa") pilnīgi nekas. Lieki piebilst, ka paši šo divīziju vadītāji savās algas grāmatiņās redz visai apaļus skaitļus, jo strādājot kādā no vadošajām līgām, var saņemt līdz pat miljonam gadā.

Atgriežoties pie maksāšanas jautājuma. Patiesībā lielākā profesionālā sporta sabiedrības daļa norāda, ka NCAA atlētiem ir jāmaksā, jo tieši viņi ir tie, kas šo naudu "pievelk", atšķiras domas vien par šādu stipendiju lielumu. Bijušais NBA basketbolists Džalens Rouzs, kurš pats, spēlējot Mičiganas "Wolverines" komandā, bija iesaistīts skandālā, kurā spēlētājus apsūdzēja naudas atmazgāšanā, uzskata, ka, lai izvairītos no skandāliem, kas saistīti ar "nepienākošos labumu" saņemšanu, atlētiem ir jāmaksā stipendija – 2000 ASV dolāru semestrī. Savukārt Big Ten divīzijas pārstāvji vēl ne tik sen lēma par šo jautājumu un nonāca pie slēdziena, ka, ja vien tas būtu ļauts, stipendijām, ko maksā studentiem, kas pārstāv skolu sporta arēnās, ir jābūt no 2000 līdz 5000 ASV dolāru.

Tad kāpēc vēl aizvien NCAA nav pieņēmusi vienīgo loģisko lēmumu? Atbilde nav tik vienkārša kā var šķist sākumā (t.i., "Tāpēc, ka NCAA vadībā sēž skopuļi"). Par ASV likumdošanu, protams, klīst dažādas anekdotes, taču šajā gadījumā tieši valsts likumi ir tie, kas, kā atzīsts vairāki eksperti, arī neļauj un nekad neļaus koledžu atlētiem izmaksāt stipendijas no sporta komandu ieņēmumiem. Proti, ja atlēti saņem savu daļu no ienākumiem par biļešu tirdzniecību (tieši to pašlaik izvirza kā galveno stipendiju finansēšanas avotu), viņi kļūst par darba ņēmējiem, kas nozīmē, ka skolai par viņiem arī ir jāmaksā nodokļi. Savukārt, ja sportisti ir strādā algotu darbu, tad viņi var zaudēt savu apmaksāto studiju vietu skolā. Savukārt pašām skolām tas nozīmē, ka tās zaudē savu statusu, kas paredz nodokļu atlaides tiem, kas šīs skolas sponsorē, tādējādi zaudējot arī sponsorus. Viņiem būtu jāmaksā nodoklis par savu nekustamo īpašumu izmantošanu uzņēmējdarbībā, kā arī skolas vairs nevarētu pretendēt uz štata piešķirtajiem kredītiem (uz zemākām procentu likmēm, nekā bankās), kas tiek izmantoti sporta un mācību infrastruktūras uzlabošanai.

Kā redzams, šis jautājums ir pārāk komplicēts, jo no vienas puses ir godīguma princips, bet no otras – valsts likumdošana. Vai kādreiz kas šajā lauciņā mainīsies? To rādīs laiks. Taču tāpat šī situācija rāda vēl vienu tendenci - laiks, kad augstu sasniegumu sportā kaut ko varēja panākt arī ievērojot amatierisma principus, ir sen un neatgriezeniski pagājis.