Ķekariem kurss ir uzņemts...

Pirmais aplis noslēgts ar zaudējumu principiāliem pretiniekiem „Baltezers”(-12). Skatoties pēc spēles protokola, komandas soda metienu precizitāte 55%, līdz ar to neiegūti 16 punkti. Tas ir tikai viens no zaudējuma iemesliem. Kādi ir iemesli, apstākļi šim zaudējumam?
E.K.: Uzskatu, ka nevis Baltezers mūs uzvarēja, bet mēs viņiem zaudējām. Esam pašlaik tā lēnām, lēnām beidzot sasnieguši to formu, kad ar labu spēli spējam vismaz līdzīgi spēlēt ar visiem. Arī ar Baltezeru, kas ir noteikti mūsu līmeņa komanda un bija ņemama. Diemžēl pieļāvām nenormāli daudz muļķīgu kļūdu, piemēram, driblējot pāri centram, steidzoties ar piespēlēm utt. Šādi zaudējām vēl vairāk punktu nekā soda metienos, kaut gan, protams, soda metienu precizitāte ir skaitāma kā viena no mūsu daudzajām kļūdām. Pieņemu, ka vienkārši nebija ne Salvja, kas nenoliedzami ir mūsu uzbrukuma 70%, ne visas komandas diena. Iespējams, tieši atbildības dēļ, jo teorētiski spēle bija jāņem. Cerams, ka turpmāk tieši psiholoģiski spēsim saņemties labāk.
R.P.: Manuprāt, iemeslu ir daudz un noteikti ir arī tādi par kuriem man nav ne jausmas. Kādēļ zaudējām? Es domāju, ka šai konkrētajai spēlei mēs vienkārši nenoskaņojāmies kā tas būtu bijis nepieciešams, protams, arī veiksmes pietrūka. Puiši cīnījās un nevienā brīdī rokas nebija nolaistas, tomēr šajā konkrētajā spēlē uzvarēja stiprākais.

Otro apli Ķekari iesāka ar, iespējams daudziem negaidītu, uzvaru pār VCG ekspertu grupu (+18). Uz šo spēli komandai pievienojās jauns spēlētājs- Jānis Mednis. Spēle bija diezgan asa. Uzvara- veiksme vai tomēr ieguldītais darbs, gribasspēks? Ko komanda ir ieguvis no jaunā spēlētāja?
E.K.: Jānis nospēlēja ļoti labi. It sevišķi cīņā par atlekušajām bumbām un arī guva daudz punktu. Tomēr tieši šajā spēlē bija sajūta, ka nospēlējām labi kā komanda. Pretēji spēlei pret Baltezeru, bijām nosvērti, pieļāvām maz kļūdu, aktīvi darbojāmies aizsardzībā. Ar savu aktīvo darbību morāli salauzām VCG puišus, kas to, pirmkārt, nebija gaidījuši. Viņu pārsvars garajā galā un vispār tehniskais līmenis tomēr ir augstāks nekā mums. Līdz ar to vienlaicīgi gan vēlēšanās uzvarēt, gan nespēja to izdarīt viņiem radīja milzīgu spriedzi. Tādēļ arī tiesnešu lamāšana, tehniskās piezīmes, provokācijas un netīrā spēle. Galvenais, ka līdz galam noturējām komandas spēli un pieveicām viņus. Tiešām lieliska sajūta, bet jārēķinās, ka tagad arī citi beidzot gaidīs no mums pretestību un noskaņosies spēlēm nopietnāk.
R.P.: Tā spēle man noteikti paliks atmiņā uz ilgu laiku – tik tiešām nervoza un asa, bet tas ir basketbols un tas ir sports. Es domāju, ka uzvara ir visu minēto apstākļu kopums – veiksme bija mūsu pusē izšķirošās epizodēs, smagajos treniņos ieguldītais darbs ļauj precīzāk un ar lielāku pretestību darboties aizsardzībā un, jūtot, ka pretinieks ir „ņemams”, gribasspēks uzvarēt spēli aug ar katru spēles sekundi gan spēlētājiem laukumā, gan tiem, kuri ir uz soliņa. Neviens to uzvaru mums tāpat vien neiedeva, tā bija izcīnīta uzvara. Kas attiecas uz Jāni – fantastiska debija, viņš atnāk un uzvar! Protams, tajā spēlē viņa devums spēles rezultātam bija iespaidīgs. Lai gan zinu, ka basketbols ir viņa spēle jau kopš bērnības, tas noteikti nav viegli ienākt jaunā komandā un samest punktus ar divciparu skaitli. Varu teikt, ka viņam viss ir kārtībā gan ar basketbola spēli, gan ar attieksmi pret komandas biedriem!

2010.gada noslēguma spēlē piedzīvots zaudējums pret DSV (-15). Traumas dēļ nespēlēja komandas līderis- Salvis. Kā tas ietekmē komandas spēles stilu, taktiku? Kādi iemesli šim zaudējumam?
E.K.: Pats diemžēl nevarēju palīdzēt komandai aizņemtības dēļ, bet parasti Salvis gūst vismaz trešdaļu, ja ne pusi no komandas punktiem, kas nozīmē, ka patiesībā gandrīz jebkurā normālā uzbrukumā viņš vai nu uzņemas iniciatīvu, vai tiek meklēts no piespēlētāja puses. Attiecīgi Salvja trūkuma brīžos komandā nav tā otrā, trešā un ceturtā spēlētāja, kas pēc kārtas uzņemtos iniciatīvu. Varētu teikt, ka esam atkarīgi no Salvja un tas nav labi. It kā treniņos strādājam pie tā, lai visi varētu gūt punktus, bet skarbajā realitātē sanāk, ka bieži vien līdz tam metienam nemaz netiekam. Uz to vajadzētu strādāt vēl vairāk, bet tas jau ir jautājums trenerim.
R.P.: Nenoliedzami, ka Salvis ir mūsu komandas līderis, spēlētājs, kuram pārējie uzticas. Tomēr lieliski saprotam arī to, ka ar jebkuru komandu mums ir jābūt gataviem cīnīties arī bez viņa. Ja nav viņa, tad to lielo lomu ir jāsadala pārējiem spēlētājiem un jo vairāk tādu gribētāju būs, jo stiprāki mēs kļūsim. Mačā pret DSV mums bija puiši, kas patracināja pretiniekus – Mednis, Aizporietis, Pommers, pieminēšu arī Kuzmina sniegumu. Man grūti teikt kā Salvja iztrūkums ietekmēja komandas taktiku, to zinās teikt Bruno un Artūrs, bet spēles stils – cītīgi ejam uz to grozu, bet cipari uz spēles tablo mūsu pusē pieaug par lēnu. Kopumā domāju, ka galvenais iemesls tam zaudējumam – par maz punktu DSV grozā, pārējais bija labi.

Nākamo spēli BK Ķekari aizvadīs nu jau 2011. gadā, bet tas nenozīmē, ka spēlētāji dodas garās brīvdienās - intensīvu treniņu process turpinās.

Informāciju sagatavoja,
BK Ķekari

Avots:
BK Ķekari