Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:213, Did:0, useCase: 0

Matulis prāto par prioritātēm

Jānis Matulis
Jānis Matulis

Matulis prāto par prioritātēm
Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska ir aktīva slēpotāja. Foto: Studija Milze.lv

Strādājot “Sporta Avīzē”, gan es pats, gan mani kolēģi jau 1995. gadā iestājās par to, ka Latvijas sportā ir nepieciešams noteikt prioritāros sporta veidus. “Sporta Avīzes” gadījumā tas vienmēr bija saistībā ar t.s. augstu sasniegumu sportu. Proti, ka valstij nav tālredzīgi tērēt naudu mazpopulāros sporta veidos, it sevišķi, ja Latvijai tur nekad nav bijuši panākumi. Ir pagājuši nieka 25 gadi un sporta sabiedrība, ieskaitot tās augstākos pārraugus un sporta politikas veidotājus, nonākuši pie secinājuma, ka Latvijā tiešām vajag noteikt prioritāros sporta veidus. Varbūt jums liksies dīvaini, bet 2020. gadā es esmu pret to. Paskaidrošu kāpēc.

Svešvārdu vārdnīcā rakstīts, ka “prioritāte” (vācu Prioritat, lat. Prior – pirmais, svarīgākais) – pirmtiesības uz kādu atklājumu, izgudrojumu utt., priekšrocība. Mūsu gadījumā laikam jārunā par kāda sporta veida priekšrocībām attiecībā pret citiem sporta veidiem. Ja esmu pareizi sapratis prioritāšu jaunās politikas karognesējus, tad turpmāk Latvijā ar likumu tiks noteikts kāds pusducis vai ducis sporta veidu, ar kuriem mums būs jānodarbojas ja ne obligāti, bet, ja nu mēs būsim izvēlējušies šo prioritatīvo sporta veidu, tad mums būs ļoti lielas priekšrocības. Piemēram. Ja vieglatlētika tiks starp prioritatīvajiem, bet futbols nē, tad nacionālajā stadionā “Daugava” atliks tikai uz treniņu ierasties vieglatlētiem, lai futbolistus aizsūtītu uz ģērbtuvēm. Nodarbībām prioritatīvajos sporta veidos, protams, ne tikai jābūt par brīvu, bet valsts apmaksās arī treneru un sporta skolotāju darbu, kā arī sportotājiem tiks nodrošināts bezmaksas inventārs, medicīna un ēdināšana. Valsts nauda tiks koncentrēta šiem dažiem sporta veidiem un turpmāk Latvijas sports ne rikšiem, bet aulēkšiem skries gan meistarības, gan masveidības kalnā. Ar priekšrocību sporta veidu nodarbosies ne tikai tautas masas, bet arī mūsu priekšstāvji – sākot ar Izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku, Valsts prezidentu Egilu Levitu, Olimpiskās komitejas prezidentu Žoržu Tikmeru, premjeru Krišjāni Kariņu un visiem valsts ierēdņiem. Ja vieglatlētika būs tikusi atzīta par priekšrocību sporta veidu, tad Rīgas maratonā (vai kā to tagad sauc!) vismaz tautas klasē viņiem visiem būs jāskrien. Kā vecajos Alfrēda Rubika laikos – vismaz līdz Pērnavas ielai. Tālāk pēc vēlēšanās un trenētības. Ja priekšrocību sporta veidu pulkā gadījumā iekļūs teniss (Gulbja, Sevastovas un Ostapenko fons noteikti atstās savu nospiedumu), tad visiem būs pieklājīgi darba vietā redzamā vietā turēt tenisa raketi. Ceru, ka biatlons vai dažādās šaušanas disciplīnas par tādām netiks atzītas... (Ceru, ka lasītāji šajā rindkopā rakstīto arī uztvers kā skarbu ironiju.)

Augstu sasniegumu sporta jēga visas tautas kontekstā ir aplūkojama divos vektoros. Daļai ar mazvērtības kompleksiem dzīvojošajai latviešu tautai vajag savus sporta varoņus. Uzvarētājus olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos. Sporta veidam nav nekādas nozīmes. Tas var būt olimpiskais, un tad vēl labāk, var tāds arī nebūt, kā savulaik Kristera Serģa slavas gados, un tāpat tauta uzgavilē pasaules čempionam blakusvāģu klasē! Bet “Sporta Avīzes” eksperti vienā no pirmajām aptaujām atzīst Serģi un Arti Rasmani par Latvijas labākajiem sportistiem. Valsts sasniegumu gratulē ar Triju Zvaigžņu ordeņiem. Esam pamatoti lepni! Bet vai daudzi Latvijas jaunieši (jaunietes?) tādēļ meklēja iespēju nodarboties ar motosportu? Nē, taču! Jo motosports, tāpat kā daudzu lasītāju iecienītais skeletons, bobslejs un kamaniņu braukšana ir t.s. nišas sporta veidi. Ar kuriem Latvijā un pasaulē nodarbojas salīdzinoši maz cilvēku. LOK pirmais prezidents Vilnis Baltiņš šos renes sportus pat dēvē par cirku, es tik skarbs savā vērtējumā neesmu. Šad un tad nedēļas beigās TV paskatos ij skeletonu un bobsleju, bet, lai pēc kārtējās Martina Dukura uzvaras meklētu iespēju nodarboties ar skeletonu? Pasarg, Dies! Man pietiek arī ar to, ka divi Dukuri brauc pa trasi lejā ar galvu pa priekšu, bet tēvs trases malā vēl piepalīdz ar padomu...

Droši vien jaunāka gadagājuma Sportacentrs.com lasītāji to nezinās, bet uz pirmajām atjaunotās valsts olimpiskajām spēlēm Albērvilā (1992) un Lillehammerē (1994), varbūt arī Nagano (1998) mūsu distanču slēpotāji tika vesti ar motivāciju, ka slēpotāju starts olimpiskajās spēlēs ievērojami cels slēpošanas popularitāti Latvijā un Jānis Hermanis panāks, ka viņam Latvijā būs milzu sekotāju pulks. Ja nekļūdos, apmēram tāda bija to laiku LOK ģenerālsekretāra Žorža Tikmera vīzija. Diemžēl tā nenotika. Popularitātes ziņā distanču slēpošana kā bija nepopulāra, tāda arī palika. Toties bija ļoti pozitīvs blakus šāviens – Latvijā sākās kalnu slēpošanas bums. Siguldā, Cēsīs, Milzkalnē, Baldonē – visur, kur vien bija kāds pakalniņš, tika radītas iespējas tautai slēpot no kalna. Ar inventāra īri, pacēlājiem, tēju utt. Un šis lielā sporta efekts mums visiem ir daudz būtiskāks. Lai, iespaidojoties no augstu sasniegumu un profesionālā sporta pēc iespējas vairāk mūsu cilvēku nodarbotos ar sportu. Skriešanu, slēpošanu, riteņbraukšanu, basketbolu – viss vienalga. Jā, medaļas olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos valstij ir svarīgas – tās vairo tautas pašapziņu, bet augstu sasniegumu sporta nozīmīgākais vektors ir panākt, lai pēc iespējas vairāk mūsu cilvēku vispār nodarbojas ar sportu (man gan tuvāki ir termini – fiziskā kultūra un tautas sports).

Pēc šādiem kritērijiem neviens no renes sporta veidiem ij ne tuvu nevarētu pretendēt uz kaut kādām priekšrocībām... Bet bobsleja, skeletona un kamaniņu sports mums dēj “zelta” olas visās starptautiskās sacensībās! Un ir olimpiskie sporta veidi. Loģiski, ka starp atbalstāmajiem ir jābūt vieglatlētikai (visu sporta veidu pamats!), slēpošanai, vingrošanai, peldēšanai (vai tā var būt taisnība, ka Latvijā peldēt prot tikai 6% visu iedzīvotāju?), basketbolam, hokejam, pasaules kontekstā – arī futbolam... Un te nu var sākties sporta funkcionāru finanšu riču račs, jo katras federācijas vadība taču gribēs, lai viņu sporta veids no valsts saņem pēc iespējas vairāk naudas. Ceru, ka valsts līmenī tik tālu nenonāks kā kāda bijušā izglītības ministra laikos, kad valsts grasījās katru skolu apgādāt ar svarcelšanas inventāru. Mēģinot svarcelšanu padarīt pusobligātu.

Kolēģu un sporta funkcionāru rakstos jau esmu lasījis, cik slikts ir galda hokejs, kurš arī no valsts saņemot naudu! Cik stulbi būtu par prioritārajiem sporta veidiem atzīt šahu vai sporta dejas. Taču ko darīsim, ja šahs vai dejas tiks iekļauti olimpisko spēļu programmā?

Es ļoti labi saprotu, ka valsts nauda ir jāskaita, ka tā jātērē apdomīgi un racionāli, bet... ietaupot to, nemaz nepiešķirot apmēram 30 sporta veidu federācijām? Tipisks boļševiku gājiens – noņemt buržujiem un sadalīt tautai! Kaut vai uz kartiņām, bet godīgi! Intereses pēc paskatījos, kuras federācijas caur Latvijas Sporta federāciju padomi saņem visvairāk un kuras vismazāk valsts naudas. Kritēriji, lai federācijas tiktu pie valsts naudas, ir izstrādāti tik skrupulozi, ka liekas – neviens cents netiks nesadalīts negodīgi. 2019. gadā caur LSFP valsts sporta federācijām iedevusi 2 496 299 eiro. Kopā 88 organizācijām. “Treknākās” – Vieglatlētikas savienība – 192 785 un Basketbola savienība – 119 353 eiro. Un vesela strīpa federāciju, kas saņem “kapeikas”. Korespondencšahs – 2052, beisbols – 2395, sērfošana un SUP – 3566, džiu-džitsu – 3937, savatē – 3950, boulings – 4093... Viens no projektiem paredz, ka kādām trīsdesmit mazāk populārām federācijām vispār varētu nedot valsts naudu. Tādējādi ietaupot (citiem pārdalot!) – 100 000 līdz 150 000 eiro. Kas lielajiem sporta veidiem tāda sīknauda vien ir, toties ļauj eksistēt mazajiem.

Kā jebkurš godprātīgs Latvijas pilsonis, es, protams, esmu par valsts sportam atvēlētās naudas godīgu un racionālu tērēšanu, taču man daudz labāk būtu paticis, ja sporta politikas veidotāji un arī valsts parlaments šo prioritāšu pseido demokrātijas spēli sāktu ar paziņojumu – sportam papildus ir atvēlēti vēl desmit miljoni eiro un mums ir dota iespēja pastiprināti atbalstīt Latvijā populārākos un panākumiem bagātākos sporta veidus! Tā diemžēl nenotiek! Ir dzirdamas tikai runas, ka sportam atvēlētā nauda saruks (šogad gandrīz 40 miljoni eiro!) un tāpēc...

Bet sporta skolās prioritātes jau sen zināmas. Apmēram trešdaļa vieglatlētikai, tikpat basketbolam, atlikusī trešdaļa pārējiem (futbols, hokejs utt.). Ja nu valsts grib kaut ko darīt sporta un fiziskās kultūras labā, tad varbūt vispirms vajadzētu sākt ar trešo sporta stundu nedēļā skolās un obligāto peldētapmācību.

  +1 [+] [-]

, 2020-08-17 10:34, pirms mēneša
Sveiks Jāni! Skolās no šī gada pakāpeniski tiek ieviesta trešā sporta stunda nedēļā, kur arī paredzēta peldēšana.

     [+] [-]

, 2020-08-17 10:39, pirms mēneša
Drīzāk jau būtu jautājums Rīgas domei, kāpēc trūcīgākās pašvaldībās bērnu sporta nodarbības bieži ir bezmaksas (vai simbolisks maksājums) bet Rīgā ir kā ir. Rīga varbūt ir puse Latvijas, bet ja paskatās kaut vai uz izlases basketbolistu ģeogrāfiju, tad nav pat trešdaļa.

  +2 [+] [-]

, 2020-08-17 10:40, pirms mēneša
Piekrītu! Vēl, kā piemēru varu minēt Vihrova izcīnīto zeltu Sidnejā. Kaut ko noliedzot un kaut kam radot siltumnīcas apstākļus, zaudētāji būs visi!
Slēpts komentārs: asteus

  +2 [+] [-]

, 2020-08-17 11:03, pirms mēneša
Ja mērķis ir dot iespēju lielākam skaitam bērnu nodarboties ar sportu, tad ir diezgan objektīvi, ka basketbolam un futbolam tiek vairāk nekā hokejam - jo tie ir pieejamāki.
Tā vienkārši sakot - pietiek ar bumbu un grozu/vārtiem.
Uzbūvējot (nosacīti) 100 āra laukumus basketbolam vai 1 hokeja halli - lielāks skaits bērnu sportos tajos 100 laukumos.

Tas tā, runājot tikai par nodarbošanos ar sportu.
Ārpus augsto sasniegumu konteksta.

  +1 [+] [-]

, 2020-08-17 12:02, pirms mēneša
Nevaru iedomāties,ka tīnis noskatoties (ar čipsu paku rokā) kādu LV sportistu panākumu tā iedvesmotos , ka jau rīt sāktu nodarboties ar sportu
Manuprāt ,jāsāk ar tautas sportu ,ar infrastruktūru ,ar veselīga dzīvesveida propogandēšanu utt .,cik cilvēku valstī nevar atļauties aiziet uz baseinu,ziemā uz trenažieru vai sporta zali ... nemaz nerunājot par hokeja halli.
Naudu ko dalīt augsta sasniegumu sportam var nopelnīt veselīga nācija nevis pārtaukojušies,slimi pelmeņi!

  -3 [+] [-]

, 2020-08-17 12:26, pirms mēneša
zzk rakstīja: Ja mērķis ir dot iespēju lielākam skaitam bērnu nodarboties ar sportu, tad ir diezgan objektīvi, ka basketbolam un futbolam tiek vairāk nekā hokejam - jo tie ir pieejamāki.
Tā vienkārši sakot - pietiek ar bumbu un grozu/vārtiem.
Uzbūvējot (nosacīti) 100 āra laukumus basketbolam vai 1 hokeja halli - lielāks skaits bērnu sportos tajos 100 laukumos.

Tas tā, runājot tikai par nodarbošanos ar sportu.
Ārpus augsto sasniegumu konteksta.
Es ne par to kontekstu runāju Piemēram, ja bērnam vai jaunietim dotu izveli, par baltu velti nodarboties ar Hokeju vai pērtiķbolu, retorisks jautājums, ko viņš izvēlētos? Esmu dziļi pārliecināts, ka pie tāda rasklada 90 % Lettiņu izvēlētos Hokeju! Problēma ir tā, ka pērtiķbola lobijs Latvijā ir parāk ietekmīgs vēl kopš LPSR laikiem, pērtiķbols tiek zombēts no augšas ka "vislatviskākais sporta veids" Ja tam piegrieztu skābekli par labu Hokejam, ja bērni un jaunieši varētu masveidā par brīvu ar to nodarboties, mēs dažu gadu laikā varētu kļūt par Hokeja lielvalsti!

  -2 [+] [-]

, 2020-08-17 12:32, pirms mēneša
zzk rakstīja: Ja mērķis ir dot iespēju lielākam skaitam bērnu nodarboties ar sportu, tad ir diezgan objektīvi, ka basketbolam un futbolam tiek vairāk nekā hokejam - jo tie ir pieejamāki.
Tā vienkārši sakot - pietiek ar bumbu un grozu/vārtiem.
Uzbūvējot (nosacīti) 100 āra laukumus basketbolam vai 1 hokeja halli - lielāks skaits bērnu sportos tajos 100 laukumos.

Tas tā, runājot tikai par nodarbošanos ar sportu.
Ārpus augsto sasniegumu konteksta.
Vēl viens jautājums, priekš kam pērtiķbolam nauda? Laukumi ar groziem ir atliku likām visā LV, tiek faktiski NEKO nemaksā, ko vēl vajag priekš nodarbībām? Ej un mētā savus oranžos gumijas ķirbjus kaut līdz vemšanai Futbolam ir biki savādāk, tur tie laukumi ir jākopj, jātur formā, kā saka, bet pērtiķbolam, kāda hrena pēc tādi līdzekļi?

  -2 [+] [-]

, 2020-08-17 12:38, pirms mēneša
zzk rakstīja: Ja mērķis ir dot iespēju lielākam skaitam bērnu nodarboties ar sportu, tad ir diezgan objektīvi, ka basketbolam un futbolam tiek vairāk nekā hokejam - jo tie ir pieejamāki.
Tā vienkārši sakot - pietiek ar bumbu un grozu/vārtiem.
Uzbūvējot (nosacīti) 100 āra laukumus basketbolam vai 1 hokeja halli - lielāks skaits bērnu sportos tajos 100 laukumos.

Tas tā, runājot tikai par nodarbošanos ar sportu.
Ārpus augsto sasniegumu konteksta.
Ja katrā Latvijas miestā ar minimālo iedzīvotāju skaitu 10 tūkstoši būtu ledus halle, tie 100 laukimi ar pērtiķbola groziem būtu neaktuāli Viņi varētu pat būt, jo tie neko neizmaksātu, nevienam netraucētu, taču viņi būtu tukši

     [+] [-]

, 2020-08-17 13:01, pirms mēneša
Jawa rakstīja: Naudu ko dalīt augsta sasniegumu sportam var nopelnīt veselīga nācija nevis pārtaukojušies,slimi pelmeņi!
Kā uz to paskatās

Briļļaini programmētāji, kas sēž 24 h pie datora un pārtiek no čipsiem un kolas, nopelna krietni vairāk par fizisku darbu strādājošiem celtniekiem vai krāvējiem

  +1 [+] [-]

, 2020-08-17 13:32, pirms mēneša
zzk rakstīja: Kā uz to paskatās

Briļļaini programmētāji, kas sēž 24 h pie datora un pārtiek no čipsiem un kolas, nopelna krietni vairāk par fizisku darbu strādājošiem celtniekiem vai krāvējiem
Protams ir arī tādi kas sēž 24h,taču lielākā daļa,patiešām labu, IT specialistu ir ļoti aktīvi cilvēki . Fizioloģiski cilvēks nespēj būt produktīvs , ja viņš ir sliktā fiziska formā un to var iegūt dejojot,ejot pārgājienā ,nodarbojoties ar sportu utt...

  +1 [+] [-]

, 2020-08-17 13:37, pirms mēneša
Jawa rakstīja: Manuprāt ,jāsāk ar tautas sportu ,ar infrastruktūru ,ar veselīga dzīvesveida propogandēšanu utt .
Manuprāt, jāsāk ar ģimeni. Ja vecākiem būs aktīvs dzīvesveids un viņi tajā iesaistīts bērnus, tad arī bērni pavilksies uz sportu. Tad jau nāk iespējas nodarboties ar sportu - treniņi, infrastruktūra atbilstoši interesēm utt.

  +3 [+] [-]

, 2020-08-17 13:41, pirms mēneša
Man patīk mūsu ziemeļu kaimiņzeme, kur pie pilsētām ir gari un pietiekami plati veloceliņi (līdz pat 10 km ). Piemēram, robežpilsētā Valgā 8 km celiņš Tartu virzienā, kur cilvēki var skrituļot, rollerēt un droši braukt ar velo, ziemā celiņš pārvēršas par slēpošanas trasi.

     [+] [-]

, 2020-08-17 14:03, pirms mēneša
Dmanuprāt dārgi maksā nevis sīkās nepopulāro federāciju uzturēšana ar to niecīgo gada maksu, bet šo nepopulāro federāciju rīkotie Eiropas un Pasaules čempoināti. Vēl neadekvātas prēmijas gada nogalē saņem šo nepopulāro sporta veidu laureāti.

     [+] [-]

, 2020-08-17 14:38, pirms mēneša
Manuprāt, viss šis riņķa dancis ar naudas dalīšanu ir kārtējā darbības imitācija, kur gaidāmais rezultāts ne tikai ir tāds izplūdis, bet nevienu neinteresē, jo galvenais ir radīt iespējas vēlreiz kaut ko reformēt pēc 5 vai 10 gadiem.

Ja pieņemam, ka galvenais šo pārmaiņu vadmotīvs ir mūsu sabiedrības fizisko kvalitāšu uzlabošana, tad augsto sasniegumu sporta finansēšana ir tāpat kā, lai uzlabotu matamātikas centralizēto eksāmenu rezultātus, finansēt kosmisko programmu. Jā, kaut kas "atleks", kādu nomotivēs, bet patiesībā - fufelis.

Šī problēma ir jāskata nevis sporta veidu plaknē, jo sporta viedi jau ir tikai veids KĀ tā fiziskā kultūra tiek kopta, bet gan kopējo fizisko aktivitāšu plaknē.

Tā, lai cilvēkiem kļūst pilnībā skaidrs, ka fiziskā kultūra, sekošana sava ķermeņa stāvoklim un veiktspējai, ir NORMĀLA un pie tā ir jāstrādā.

Jā, protams, tas ir stāsts gan par sportošanas iespēju pieejamību (ne tikai fizisku esamību, bet iespēju tajos kaut ko darīt), gan par zināšanām, gan par sporta un fiziskās izcilības propogandu kā tādu.

Piemēram, mums ir n-tās soc. kampaņas par nebraukšanu dzērumā, par nodokļu maksāšanu utt., bet kāds ir redzējis, kādu socreklāmu, par to ka būt labā fiziskā formā ir forši? Es ne.

P.S.
Piebilde par svarcelšanu skolās.

Nezinu vai tas ir kāds traumatiskās pieredzes stāsts vai kas, taču normāls, vecumam un fiziskajai sagatavotībai atbilstošs darbs ar svaru stieņiem un hantelēm (saprotot, ka ne jau no pirmās un ne piektās klases tas jādara) nevienam neko sliktu nav nodarījis.

Trenažieru zāles pie skolām (un, kas pavisam traki, ar to skolu apmācāmajiem, kas PAŠI, LABPRĀTĪGI uz turieni arī iet) ir pilnīgi normāla prakse ASV un Eiropā. Nu..., bet, laikam, tas nav mūsu ceļš...

     [+] [-]

, 2020-08-17 15:00, pirms mēneša
Lai Jānim laba veselība! Labas pārdomas! Ja premjers atklāti jauc kopā sportu ar politiku, vai navajadzētu uz šo lietu paskatīties nedaudz no sāniem ?😉
Ja jau pieņēma likumu, ka izveidojot jaunu politisku partiju ar 500 biedriem, tiks saņemts paprāvs valsts finansējums. Tad būtu tikai loģiski, ka federācijām, kurās ir vairāk par 500 biedriem ( reģistrētiem un licenzētiem) vispār nevajadzētu būt problēmām ar finansējumu no valsts. 😉
Ar sportu taču tautai ir veselīgāk nodarboties ne kā ar politiku....😊

  +1 [+] [-]

, 2020-08-18 02:58, pirms mēneša
Vai tad galvenais arguments, dalot prioritāros sporta veidus, nav valsts vārda nešana pasaulē?

Un, kamoon, kā te glorificē OS... "ko darīsim, ja šahs tiks iekļauts OS programmā" Hello, Šahs ir daudz populārāks, nekā lielākā daļa no OS sporta veidiem kopā ņemti, šaham nahren nav vajadzīgs tāds OS, lai paceltos statusā. Tak neviens nekad nekur neatcerēsies, kurš tur kad uzvarēja stenda šaušanā vai kanoe airēšanā, bet šaha čempionus zinās daudzi. Un Mihailu Tālu jebkurš puslīdz nopietns šaha spēlētājs pasaulē zinās, viņš nebija parasts čempions, viņam bija īpašs stils, ko joprojām īpaaši izceļ un atceras.

p.s. protams, nediskutēsim te, kā definēt šahu, sports, nesports, kāda tam nozīme. šahs ir šahs.

     [+] [-]

, 2020-08-18 09:48, pirms mēneša
Vakardienas Šuplinskas kundzes paziņojuma sakarā atcerējos, ka bija taču laiki, kad IZM valsts sekretāra kabinetā īpaša vieta bija atvēlēta futbola bumbai.