Latvija pret Franciju. Vakara bilance

Kas patika

Blūma pārliecība. Tas, kā šovakar nospēlēja Jānis, ir, iespējams, iespaidīgākais viena spēlētāja sniegums, kādu atceros pieredzējis Latvijas izlases kontekstā pēdējo padsmit gadu laikā. Jau no pirmajām minūtēm kapteinis ar savu spēli iedeva visai komandai pārliecību par to, ka pretinieks ir ievainojams, un šovakar bija labākais spēlētājs laukumā visas 28 minūtes, kamēr bija uz tā – arī tad, ja tur atradās arī visas franču NBA zvaigznes ar MVP Pārkeru priekšgalā. 32 punkti un sešas piespēles ir tikai skaitļi. Aiz tiem slēpjas sniegums, ko atcerēsies, runājot ne tikai par paša Blūma karjeras, bet arī visas Latvijas izlases spilgtākajiem mirkļiem.

Tribīņu atbalsts. Atkārtošos, taču – labāku atbalstu šī Latvijas izlases komanda neiegūtu arī tad, ja čempionāts notiktu Latvijā. Grūti pat pateikt, cik līdzjutēju tribīnēs bija sabraukuši un dārgās biļetes nopirkuši no Latvijas – par to paldies lietuviešiem, kas mūsējos atbalstīja skaļi, kaismīgi un no sirds. Lieliska gaisotne, par ko Latvijas izlase atdarīja ar patiešām atbalsta cienīgu spēli.

Cīņa par bumbām. Komanda parādīja, ka ar cīņassparu un mērķtiecību var vismaz šajā pozīcijā kompensēt acīmredzamo jaudas iztrūkumu garajā galā. Atlēkušās bumbas izcīnīja 11 no 12 spēlētājiem, kas izgāja laukumā, un Francijas izlase ar Noā un Diavu avangardā mums tika garām tikai pēdējā minūtē – 29:30. Viens pats Šeļakovs savu četru minūšu laikā pirmajā ceturtdaļā izkapāja tikpat bumbu, cik visa Francijas izlase kopā.

Gaisotne uz soliņa. Patika, kā reaģēja rezervistu soliņš uz jebkuru laukumā esošā piecinieka labi nospēlētu epizodi – lēca kājās, gavilēja, izkliedza uzmundrinājuma frāzes, pa gaisu gāja dvieļi... Tas labāk nekā jebkuras runas liecina par to, kas notiek komandas iekšienē un kā spēlētāji pārdzīvo cits par citu un komandas veiksmēm un neveiksmēm vispār. Vienaldzīgo nav.

Maiņu efekts. Pārbaudes spēles lielākoties parādīja tendenci, ka ar maiņām Latvijas izlases spēle kļūst ja ne jūtami sliktāka, tad noteikti – nestabilāka. Mačā pret Franciju neviena maiņa nepasliktināja spēli – lai arī kādas avantūras brīžiem šķita treneru īstenotās rotācijas un izvēlētie virknējumi, viss nostrādāja, un, ja neskaita vienu lielāku kritumu otrajā ceturtdaļā (0:13) – Latvija neļāva pretiniekam atslābt līdz pat pēdējai minūtei. Tas, ka Pārkeram piespiedu kārtā nācās spēlēt 38 minūtes (Diavam 33, Latvijas izlasē – nevienam 29), bet Francijai vēl divas minūtes pirms beigām izmisīgi krampēt presingu aizsardzībā, ir labākais kompliments.

Kas nepatika

Zaudējām ātrumā. Aizsardzībā netikām līdzi Francijas ātrajiem uzbrukumiem – bieži nācās sist sodus, dodot vieglu punktu iespējas. Ar ātrajiem uzbrukumiem Francija šovakar guva 16 punktus, Latvija – nevienu. Šāsdienas sakarā negribas to (vispār neko!) pārmest komandai, taču čempionāta kontekstā – cerams, aina uzlabosies. Ja tiešām esam jaunākā komanda, kas grib spēlēt ātru un kvalitatīvu basketbolu.

Garo pasivitāte. Spēles laikā epizodiski aina uzlabojās, taču pirmajā ceturtdaļā un lielākoties spēlē – saņemot bumbu groza tuvumā, garie pat skatienu neuzmeta grozam, uzreiz ar acīm un visu ķermeņa valodu meklējot kādu no Jāņiem. Kaut gan spēku samērs ir nevienlīdzīgs, tik klaji atbrīvot pretinieku no jebkādas bīstamības sajūtas nevajadzētu. Šeļakovs pa grozu uzmeta vienreiz, Bērziņš – divas, Meiers – piecas, taču pārsvarā no distances. Francija no groza apakšas guva 48 punktus.

Kuksika nepārliecība. Varbūt pēc šāda mača nevajadzētu ar negatīvu nokrāsu izcelt nevienu, taču no Riharda ļoti gribas sagaidīt veiksmīgāku spēli. Latvijas izlasei to ļoti vajag. Šobrīd izskatās, ka uzbrucējs nav savā ādā – nevar ieiet ritmā, kuru atrodot, atkal būtu nenovērtējams. Par iemesliem minējumi ir dažādi, taču šobrīd tiem pat nav nozīmes.

Vieglie punkti. Pārāk daudz vieglus punktus guva Francija – no groza apakšas, pēc vienkāršas, īsas saspēles – 1-2 ātrām piespēlēm. Pēc tam, kad uzbrukumā izskrieta dvēsele, lai dabūtu savus divus vai trīs punktus, šādi uzreiz atdot atpakaļ ir nomācoši. Mazliet agresīvāk divcīņas, mazliet ātrāk uzsists sods, ja tomēr nav variantu tikt līdzi. Brīžiem palika sajūta, ka bez šīm dāvanām nervozāka un nepārliecinošāka par savu uzvaru kļūtu arī Francija. Divi vieglie tālmetieni, kurus ļāvām iemest pie 70:72 – no mazliet cita cēliena, taču principā ārija no tās pašas operas. Protams, Francijas meistarība.

Rezultāts. Bez komentāriem. Ehh, varējām taču...