"Daugava" – "Metta/LU": aizrautīga cīņa ar kurioziem

Joprojām jāturpina sūdzēties par laika apstākļiem – pats zinu tādus, kuri izvēlējas vērot futzālu „Nikars” pret „Rabu” komfotablos apstākļos sporta zālē, nevis salt Arkādija laukumā. Patiesībā gan nejauki laika apstākļi bija vien dodoties uz spēli (jūtami lija), toties, sākoties mačam, lietus pārstāja līt un nebija nemaz arī tik auksts. Futbols bija jāskatās caur režģi, toties bija klātienes efekts – spēlētāji turpat blakus skrēja, varēja dzirdēt arī viņu sazināšanos. Skatītāju bija kaut kur 100-200 robežās – šādiem spēles apstākļiem tas nebija maz.

Daudzi Rīgas „Daugavai” un „Mettai/LU” paredz cīnīšanos par neizkrišanu (kaut, piemēram, Jurija Popkova padotie, manuprāt, var pacīnīties arī par augstāku pozīciju, ja komanda sezonas laikā nepajuks), tādēļ teorētiski bija jābūt salīdzinoši zemas kvalitātes haotiskam futbolam. Nekā – abas vienības spēlēja organizēti, akurāti, bez rupjām kļūdām. Tiesa, abām pietrūka viena un tā paša – lieliskas saspēles, uzbrūkošā potenciāla, lai pārvarētu piesardzīgās aizsardzības līnijas. Trūka futbolistu, kas uztaisa rezultātu (angļu futbola komentētāji mēdz lietot terminoloģiju: „Makes the difference”).

Spēles sākumā uzplaiksnīja Edgars Kārkliņš, kurš saņēma bumbu labā pozīcijā, mazliet saminstinājās, taču tad pēkšņi raidīja bumbu praktiski devītniekā. Ļoti skaisti vārti! Taču šim spēlētājam vēl augt un augt – augumā nelielais uzbrucējs bieži viegli zaudē divcīņas. Ļoti tehnisks ar labu driblu bija Bogdans Petruks (Nr.9 „Daugavas” sastāvā), pārliecinošs „Daugavas” vārtos bija Artūrs Vaičulis, „Mettas” rindās pāris epizodēs patika Juris Skābardis. Un tas laikam arī viss – tiesa, kā jau minēju, neviens arī īpaši nekrita ārā, respektīvi, visi parādīja diezgan stabilu, disciplinētu sniegumu komandas interesēs.

Patīkami, ka „Mettu” atbalstīja daudzi bērni, ietērpušies kluba šallēs un turot rokās zaļi baltos karogus. Papildus bonuss – „Mettas” futbolisti šiem bērniem (un citiem) rādīja labu piemēru, vispār nelamājoties (vismaz es nedzirdēju). Pretstatā „Daugavas” spēlētājiem. Šeit gan neliela atkāpe – netēlosim svētos, vairums no tiem, kas sporto (amatierus, protams, ieskaitot), laukumā lieto necenzētu leksiku, un ir ļoti grūti sevi pārvarēt. Tas viss ir cilvēcīgi, un noteikti VEF (basketbols), „Dinamo” (hokejs) u.tml. spēlētāji šajā ziņā nav labāki par futbolistiem – starpība tāda, ka futbolā skatītāju mēdz būt maz un klusajā fonā futbolistu izkliedzieni ir skaidri saklausāmi. Starp citu, vai esat dzirdējuši spēlētāju lamāšanos Latvijas futbola izlases mājas spēlēs? Diez vai... Tā ka šis ir koks ar diviem galiem.

Vienīgi žēl, ka pēcspēles preses konferencē uz manu jautājumu, vai „Daugavas” trenera Popkova prāt lamāšanās ir neatņemama futbola sastāvdaļa vai arī ar to būtu jācīnās, viņš šķita gandrīz vai apvainojies, aizbildinājās ar jautājuma nesaprašanu, atbildības novirzīšanu uz tiesnešiem (sak, ja nesoda, tad viss kārtībā) un ka šāds jautājums esot nevietā... Varbūt treneris uzskatīja šādu jautājumu par aizvainojošu, uz kaunināšanu vērstu, kaut patiesībā gribēju tikai dzirdēt viņa domas. Patiesībā „Daugavas” – „Metta/LU” spēle šajā ziņā ne tuvu nebija no sliktākajām, lamu vārdiņi izspruka reti, ja salīdzinām ar citās Virslīgas spēlēs dzirdēto. Un vispār - visu cieņu Popkovam par šādas pietiekami konkurētspējīgas komandas, kas tika nokomplektēta pēdējā brīdī, izveidošanu.

Šo ierakstu beigšu uz pozitīvākas nots, proti, pāris lietām, kas spēles laikā šķita lielākā vai mazākā mērā kuriozas:
• „Mettai” nopelnot soda sitienu pēdējās spēles sekundēs, uz priekšu devās arī tās vārtsargs Artūrs Biezais,
• Bumbai pārlidojot pāri žogam un ielidojot blakus esošajā upītē (tie, kas paši spēlējuši „Arkādijā”, šo problēmu noteikti labi pazīst), apsargam to izvilkt palīdzēja... diskvalificētais „Daugavas” gruzīnu futbolists Diakvnišvili, pieturot kārtībsargu, kamēr viņš stiepās iekšā upē,
• Kādā no epizodēm šķietami vienkāršā situācijā savā laukuma pusē nesapratās „Mettas” aizsargi... dvīņubrāļi Savinovi – Mārcis un Māris. Pēc viena piespēles otrs aizskrēja uz citu pusi, bumbai izripojot autā,
• „Daugavai” uz maiņu ar 7. numuru uznāca Volodimirs Meļņiks, kaut gan 1. kārtas mačā ar šo pašu numuru spēlēja jau minētais Diakvnišvili (šo gan nevaru līdz galam pārbaudīt, jo nav pieejams spēles protokols),
• Amizanta situācija izveidojās pēc Gata Kalniņa uzgrūšanās vārtsargam Vaičulim – divi „Daugavas” spēlētāji (arī augumā itin raženi) sāka dusmīgi grūstīt Kalniņu, bet diez ko no vietas milzi izstumt neizdevās. Labs skats.
• Skatītāji, kuri lielākoties juta līdzi „Mettai/LU”, uzēdās vienīgo vārtu guvējam Kārkliņam, kurš viņuprāt pārāk bieži krita un simulēja. Bija gan tādi, kuri acīmredzot Latvijas futbolu nepārzina – pēc kārtējā mudinājuma celties kājās kāds izkliedza „Viņš jau nesaprot!”, acīmredzami norādot uz „Daugavas” krieviskumu, kaut gan Kārkliņš ir latvietis.