Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 3

Romaņenko: "Piezvanīja mērs: "Davai, Nikolaj – ņem sievu un brauc pie mums!""

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Romaņenko: "Piezvanīja mērs: "Davai, Nikolaj – ņem sievu un brauc pie mums!""
Nikolajs Romaņenko. Foto: Ģirts Gertsons

"Daugavpils un Saldus ir vienīgās Latvijas Sieviešu basketbola līgas komandas, kuras spēlē tikai ar savām audzēknēm. Esam tālu no citiem basketbola centriem – pēc vidusskolas grūti noturēt meitenes pilsētā. Cīnīsimies tāpat!" pēc vēsturiskās bronzas medaļas iegūšanas teica Daugavpils Universitātes galvenais treneris Nikolajs Romaņenko.

Viņš piedzima trīs mēnešus pirms Staļina nāves. Trenējās hokejā, vēlāk basketbolā. Minskā pabeidza Baltkrievijas Fiziskās kultūras institūtu. Atgriezās dzimtajā Novopolockā, kur strādāja par sporta skolas direktoru. Iemīlējās Latvijas basketbolā un no 1979. gada trenēja Līvānu komandas. Mārtiņa Skirmanta un Gunta Endzela treneris. Nu jau gandrīz 30 gadus strādā Daugavpilī, bet 23. februārī ar savām meitenēm pirmo reizi izcīnīja bronzas medaļu.

Tas ir ievērības cienīgs stāsts. Daugavpils sieviešu komanda Latvijas čempionātā spēlē ar lieliem pārtraukumiem (1994-1997; 2008-2012; no 2017. gada). Tas noticis, pateicoties treneru entuziasmam. Viņi spējuši ieinteresēt un noturēt sportā desmitiem, pat simtiem bērnu – “Basketbols aicina” pasākumi pilsētā allaž raisījuši lielu interesi, bet jaunās daugavpilietes arvien biežāk pārstāv Latvijas krāsas Eiropas un pasaules čempionātos.

Daugavpils desmitā sezona. Bronzas medaļa. Treneris priecīgs?
Protams! Pusfinālā pret “TTT juniorēm” spēlējām bez Ļizas Čumikas. Ar viņu ir vieglāk – Ļiza jūt, kad jāpaņem bumba un var uzvarēt. Atbrauca svētdien, labi nospēlēja. Komanda bija līmenī – Jolanta Rimša, Ligita Golovko, Elīza Poiša.

Un sestais spēlētājs – ļoti daudzi līdzjutēji. Pirmo reizi uz mačiem atnāca tik daudz cilvēku. Visvairāk patika, ka saņēmām atbalstu arī pie -20. Visi kliedz, “Malači, meitenes!” Patika turnīra organizācija.

Ivans Andrijevskis palīdzēja!
(Komandas menedžeris) Ivans strādāja dienu un nakti. Turnīrs kļuva par basketbola svētkiem. Svētdien spēlējām pret interesantu komandu. Jelgava jau pirmajā mačā sagādāja grūtības “Rīdzenei”, otrajā spēlē mums. Ar veiksmes un aizsardzības palīdzību izcīnījām bronzas medaļu.

Pieredzējušās pagājušajā gadā beidza spēlēt, šogad tikai ar jaunajām?
Piecas vai sešas meitenes pabeidza vienā laikā. Divas sēž sekretariātā (smaida). Nezinām, kuras meitenes paliks komandā pēc vidusskolas beigšanas. Ļiza spēlē RSU. Elīza (Poiša) arī lūkojas RSU virzienā. Jāskatās, vai turpināsim spēlēt kā Daugavpils Universitātes komanda. Cīnīsimies tāpat.

Sieva Irina – lielākā atbalstītāja?
Daugavpils sporta skola labi strādā – gan Irina (Romaņenko), gan Juļa (Jūlija Simonova-Fedorenko) un Kristīna Egle. Paldies skolai! Dod spēlētājas – daru, ko gribu (sirsnīgi smejas).

Kas ir trenera lielākais panākums? Daudzas izaudzinātas meitenes?
Bronzas medaļa. Pirmā vieta Jaunajā sieviešu basketbola līgā. Irinas Romaņenko 2004. gada grupa (sudraba laureātes 2019. gada LJBL čempionātā). Arī pirmie, otrie un trešie gadi – rezerves ir. Daugavpils – otrā lielākā pilsēta Latvijā, taču grūti strādāt, zinot, ka lielākā daļa meiteņu dosies projām.

Labākajām – viņām ir jāiet! Piemēram, Jutai Harčenko. Gribētos, lai pilsētā paliktu vairāk vietējo audzēkņu. Paiet viens, divi gadi (pēc sporta skolas) un spēlē normāli. Deviņdesmit devītie – pabeidza 13 cilvēki. Trīspadsmit! Viena palika pie mums, bet nespēlē. Visi pārējie brauc uz Rīgu.

Labi, Ļiza, viņa spēlē. Pārējās – spēlē “Olybet” vai “Optibet” līgā – un ir pazaudējušās. Šonedēļ zvana – trener, apsveicam ar bronzu! Gribam spēlēt. Spēlējiet! Mēs spēlējam tikai ar saviem audzēkņiem. Kas tā dara Latvijas Sieviešu basketbola līgā? Saldus un mēs.

Jelgavai ir savas spēlētājas, bet – daudzas no Rīgas. Ja netiek Rīgas komandās, iet citur. Viss kārtībā. Daugavpils – 230 kilometru attālumā. Ar izņēmumiem. (Rēzekniete) Poiša trenējas trešo vai ceturto gadu. Dzīvo Daugavpils Valsts ģimnāzijas kopmītnēs. Cenšamies palīdzēt. Laba, perspektīva meitene. Ja paliks pie mums, turpinās augt. Ja dosies citur – dod, Dievs, lai paveicas!

Vai komandā trenējas meitenes no apkārtējām pilsētām, piemēram, Ilūkstes?
Citu meiteņu basketbola centru Latgalē nav. Pirms finālturnīra divas nedēļas nebija spēļu prakses. Meklējām un meklējām, pret ko uzspēlēt. Ivans sarunāja 2005. gadā dzimušo puiku komandu. Viņi spēlē agresīvi, skatījāmies, lai nebūtu savainojumu.

Kad Ukmerģē bija komanda “Vilkmerge”, zvanījām uz Lietuvu. Arī Viļņai. Lietuviešiem ir savs čempionāts (virslīgā piecas, otrajā līgā 10 komandas). Spēļu laiki pārklājas, neko darīt. Blakus nav, ar ko spēlēt. Kad trenēju zēnus, viņi brauca no Špoģiem, Ilūkstes un daudzām citām vietām. Bija viena laba meitene no Rēzeknes, šķiet, 2004. gads, bet – 96 kilometri (vienā virzienā). Tā arī pazaudējām. Daugavpilī ir Valsts ģimnāzija. Ir kopmītnes, palīdzība ar ēdināšanu. Lūdzu, brauciet!

Kura bija trenera pirmā meiteņu komanda?
Strādājot Līvānos – vēl astoņdesmitajos gados – man bija laba meiteņu komanda (startēja ar Līvānu stikla fabrikas atbalstu – Sportacentrs.com). Pēc vidusskolas – visas aizbrauca. Daudzas iestājās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Vēlāk saņēmu zvanus – gribam trenēties! Ir spēlētājas, bet nav trenera.

(1980. gadā Līvānos, pateicoties Romaņenko, tika nodibināta Preiļu bērnu un jaunatnes sporta skolas basketbola nodaļa) Pirmās spēlētājas – Irina “Ira” Mihaiļuka, Maija Skrūzmane. Daudz labu meiteņu. Spēlējām augstākajā līgā pret TTT – toreiz bez leģionārēm, bija interesanti. Pēc tam – meitenes pabeidza universitāti, nodibināja ģimenes. Vēlāk tas atkārtojās.

No pirmā sasaukuma – Ira Mihaiļuka ar treneri Zvirgzdiņu izcīnīja trešo vietu Padomju Savienības čempionātā. (Mihaiļuka, Maija Skrūzmane un Agneška Beginskaite pārstāvēja Latvijas jaunatnes izlasi; Līvānu komandā spēlēja arī Irina Mihailova-Romaņenko; no Līvāniem nāk Ogres treneris Pēteris Ozoliņš un FIBA kategorijas tiesnesis Ingus Baumanis)

Pirms Latvijas un Igaunijas līgas bronzas Daugavpils Universitāte izcīnīja zelta medaļu Jaunajā sieviešu basketbola līgā. Foto: JSBL

2020. gada 23. februārī Daugavpils kļuva par sesto Latvijas pilsētu, kura izcīnījusi medaļu LBS rīkotajos sieviešu turnīros. Foto: WBBL.eu

Varbūt saņēmi kādu piedāvājumu strādāt Baltkrievijā?
Atbraucu no turienes, bet vēlāk negribēju tur strādāt. Tajā laikā – un, šķiet, ka arī tagad – baltkrieviem basketbola organizācija bija diezgan vājā līmenī. Atceros spēlētāja gaitas Novopolockā. Ja nevinnēji Vitebskas apgabala čempionātu, nekur tālāk netiki. Ļoti daudzi puikas tika pazaudēti – galvenie treneri viņus neredzēja.

Novopolockā strādāju par sporta skolas direktoru. Mums bija laba komanda – viena no labākajām Padomju Savienībā politehnisko institūtu konkurencē. Atbrauca Līvānu vienība, aicināja pie sevis. Iekāpu vilcienā Voroņeža – Rīga. Spēlēju gan pie līvāniešiem, gan baltkrieviem.

Ļoti patīk basketbola organizācija Latvijā. Beigās nodomāju – ai, braukšu uz Līvāniem! Strādāju rūpnīcā. Lai nepazaudētu fizkultūras institūtā iegūto izglītību, sāku trenēt vietējo grupu – bez naudas, bez nekā. No turienes nāca Artis Veigurs, Guntis Endzels – viens no vislabākajiem audzēkņiem.

Padomju Savienība sabruka – un piegādes ķēdes arī. Līvānu rūpnīcas tika slēgtas, paliku bez darba. Piezvanīja Daugavpils mērs Valdis Lauskis (1991-1994). “Davai, Nikolaj – ņem sievu un brauc pie mums!” Sākumā klājās ļoti grūti. Bija vīriešu komanda – atradām Mārtiņu Skirmantu, kurš vēlāk daudzus gadus spēlēja Latvijas valstsvienībā. Trenēju zēnus – gadi iet, palīdzības nav. Domāju – vsjo (viss)! Strādāju ar sievietēm, meitenēm – līdz šim brīdim. Kamēr ir spēks.

Psiholoģiski grūti. Nepārtrauktas varas maiņas (pēdējos 10 gados Daugavpilij bijuši pieci mēri, tai skaitā trīs – Rihards Eigims, Jānis Lāčplēsis, Andrejs Elksniņš – vismaz divas reizes katrs), nav savu telpu. “Ķīmiķa” zāli remontē ceturto gadu.

Turpinām strādāt – paldies meitenēm! Domāju, ka viss būs kārtībā. Man ir 68 gadi. Katru dienu domāju – varbūt? Paiet divas dienas, nē – atkal uz zāli. Basketbols ir svētki! Lūk, bronzas medaļa, svētki – un pēc divām dienām mīnus 40 (smejas).

Izmantotie resursi:
Romaņenko: "Tā mēs te Daugavpilī dzīvojam..."
Basketbola vēsture - Preiļu novada bērnu un...
Ļiza Čumika: "Ja varu palīdzēt Daugavpilij –...

     [+] [-]

, 2020-02-28 10:28, pirms 4 gadiem
Laikam jāpiebilst ka bija ļoti labs snaiperis Minskas RTI sastāvā PSRS augstākajā līgā. Cik reizes VEFs ar Valteru priekšgalā neatrāvās no minskiešiem Bija ļoti neērta komanda un Romaņenko nenoliedzams līderis.

     [+] [-]

, 2020-02-28 11:58, pirms 4 gadiem
janis_jansons_104313926770930 rakstīja: Laikam jāpiebilst ka bija ļoti labs snaiperis Minskas RTI sastāvā PSRS augstākajā līgā. Cik reizes VEFs ar Valteru priekšgalā neatrāvās no minskiešiem Bija ļoti neērta komanda un Romaņenko nenoliedzams līderis.
Tak Latvijā jau arī viņš visus terorizēja ar savu metienu, tad troikas vēl nebija. Vai viņš pirms Līvāniem vēl arī RTI bija paspējis uzspēlēt, to gan neatceros.

     [+] [-]

, 2020-02-28 12:00, pirms 4 gadiem
Tas ka viņš savus 30 punktus vienmēr sametīs, ar to visi rēķinājās, kā aksioma.

     [+] [-]

, 2020-02-28 14:57, pirms 4 gadiem
Trīspunktniekus ieveiesa 83. gadā, tā kā spēlējot gan Minskā, gan vēlāk Livānos B klasē viņš terorizēja visus ar 3punktniekiem
eermss rakstīja: Tak Latvijā jau arī viņš visus terorizēja ar savu metienu, tad troikas vēl nebija. Vai viņš pirms Līvāniem vēl arī RTI bija paspējis uzspēlēt, to gan neatceros.