Individuālie treniņi: mūsdienu trends vai ielāps basketbola sistēmas nepilnībām?

Katram sava specifika

Astoņu gadu laikā ISBS treneru skaits no trim pieaudzis līdz četrpadsmit. ISBS dibinātājs un valdes priekšsēdētājs Reinis Strupovičs, ka jau kopš pirmsākumiem mērķis bijis izveidot sakārtotu organizāciju, kas maksātu nodokļus, rūpētos par saviem darbiniekiem, bet klientiem piedāvātu treniņus kvalificētu speciālistu uzraudzībā. Latvijas likumdošana nosaka, ka trenēt bērnus drīkst arī tie, kuru pedagoģisko zinību apguve ir vēl tikai procesā. Bez sakārtotas vides un kvalificētiem treneriem individuālais treniņš ir pašdarbība, uzskata Strupovičs.

“Vairumam mūsu treneru ir arī komanda Jaunatnes līgā, tādējādi viņi ir piesaistīti sporta skolām. Brīvajā laikā viņi varētu sēdēt pie televizora, bet tā vietā viņiem ir iespēja piepelnīties un uzspodrināt savu trenera meistarību. Viņi varētu strādāt paši, bet es piedāvāju sakārtotu sistēmu, kurā iekļauties. Ja vēlies treniņu vienatnē pa visu zāli, tas maksā 35 eiro, divatā – 30, trijatā – 25, bet četratā – 20 eiro. Vairāk par četriem nekad neesam strādājuši, grupu treniņi mūs neinteresē. Vai tas ir bizness? Es teiktu – mazais bizness.”

Visi individuālo treniņu pakalpojumu piedāvātāji vairās viens otru dēvēt par konkurentiem. Drīzāk viņi viens otru papildinot, jo katrs izvēlas to, kas viņam labāk patīk un palīdz, katram ir sava pieeja, uzskata Toms Jēkabsons, kurš sevi galvenokārt pozicionē kā metiena treneri. “Mana pieeja ir balstīta nevis uz izmesto metienu skaita, bet gan uz tā, kā ķermenis kustas metiena laikā, vadoties pēc biomehānikas. 13-14 gados bērni jau labi izprot, kas un kāpēc notiek metiena laikā. Analizēju, kas ir kopīgs labajiem metējiem un kas sliktajiem. Zināšanas esmu ieguvis pašmācības ceļā, man ir tikai LSPA gada kursos iegūtais trenera C sertifikāts. Biomehāniku mācās arī fizioterapeiti, taču fizioterapija nav mana sirdslieta. Tiekos ar speciālistiem, pats rokos internetā un grāmatās,” stāsta Jēkabsons.

Grupas pašlaik turpina komplektēt Kristapa Janičenoka un Gata Jahoviča basketbola personības izaugsmes skola “Dominus”. Ar ko šis projekts atšķirsies no jau minētā ISBS? Janičenoks pagaidām atturas no komentāriem un sola, ka pusgada laikā savu varējumu apliecinās ar darbiem. “Man pašam ir gana liela pieredze pie dažādiem treneriem. Mēģināšu salikt kopā Austrumu un Rietumu skolu. Lai kā negribētos atzīt, bet tās stipri atšķiras. Mēģināsim piedāvāt ļoti mūsdienīgu inventāru. Bet pie mums nebūs darbs viens uz vienu ar treneri. Jo es neticu, ka tad var panākt 100% koncentrēšanos no bērna puses. Neesmu pārliecināts, ka pat profesionālis var izturēt pusotru stundu ilgu individuālo treniņu. Jo ir vajadzīga atelpa, bet par to sanāk maksāt. Basketbols nav teniss. Viens uz vienu ar treneri - tas nav slikti, bet uzskatu, ka jātrenējas vairākiem kopā. Tas rada arī veselīgu konkurenci,” savu filozofiju skaidro Janičenoks.

Kad vecāki grib vairāk nekā bērni

Šovasar individuālos treniņus sāka piedāvāt arī Kristaps Valters, kurš uzskata, ka jaunajiem basketbolistiem ir jātrenējas visu gadu. Tikai tā viņam pašam savulaik sanācis izveidot solīdu karjerā. “Vēlos palīdzēt, strādāt pie viņu mīnusiem. Man ir divdesmit jaunieši, braukāju pa Rīgu un Pierīgu. Četrreiz nedēļā ceļos sešos no rīta un braucu vadīt treniņus. Divreiz nedēļā rītos braucu no Bukultiem uz Katlakalnu. Katram spēlētājam ir ne vairāk kā divi individuālie treniņi nedēļā - vairāk nemaz nav vajadzīgs. Redzu, ka ir problēmas ar vispārējo attīstību. Jaunieši pārāk daudz dragā spēles un pārāk maz trenējas. Kamēr vēl neesmu piesaistījis fiziskās sagatavotības vai vieglatlētikas treneri, vingrinājumus dodu no savas pieredzes. Neko nepārspīlējot - tikai presītes, muguriņas, trepītes, pildbumbas. Vairāk par četriem vienlaikus treniņā nekad nav bijis,” stāsta Kristaps.

Pieprasījums pēc individuālajiem treniņiem ir dažāda vecuma bērniem un jauniešiem. “Kad mūs sazvana, veicam aptauju, kurā ievācām informāciju par bērnu - no kurienes, kā uzzināja par mums, kāpēc, cik bieži un pie kā grib trenēties. Katram trenerim ir savs rokraksts, ir izveidojies popularitātes reitings. Pirmajā treniņā notiek izvērtēšana, pēc kuras tiek panākta vienošanās par turpmākās sadarbības modeli. Obligāti pajautājam, kā uz to skatās sporta skola? Vai individuālo treniņu dēļ nebūs jāizlaiž komandas treniņi sporta skolā? Jo tas ir tieši tas, ko mēs negribam. Ja būs precedenti, varbūt ieviesīsim rakstisku atļauju nepieciešamību no sporta skolām,” norāda Strupovičs.

Mūsdienās individuālais darbs kļuvis arvien svarīgāks, jo basketbolā ir arvien vairāk veidu kā noslēgt uzbrukumus, atdot piespēles. Atlētiskāka aizsardzība rosina mazos spēlētājus būt daudz kreatīvākiem. “Ja agrāk mācīja skatīties uz vairoga četrstūri, tad tagad Eirolīgā un NBA, metot no groza apakšas, bumba pret vairogu atsitas pēc iespējas augstāk. To pieprasa mūsdienu basketbols,” piemēru min “VEF Rīga” treneris Dāvis Čoders, kurš arī pazīstams ar individuālo treniņu vadīšanu. Viņš skaidro, ka tehniskajā ziņā mūsdienu jaunieši ir gana advancēti, jo videoklipos smeļas idejas, kuras cenšas realizēt laukumā. Taču bieži vien ir daudz lieku kustību, kuras spēles laikā nebūs iespēju izmantot.

Individuālos treniņus piedāvā ar Raimonds Feldmanis (rf7.lv), kurš vispirms allaž aprunājas ar bērnu vecākiem. “Ir jāsaprot, vai pats bērns to grib? Jo reizēm vecāki grib vairāk nekā paši bērni, bet treniņprocesā ir nepieciešama sinerģija ar audzēkni. Individuālais treniņš bieži vien ir arī psiholoģiskais darbs, kur reizēm spēlētājam jāiedveš pārliecība par saviem spēkiem. Svarīgākais individuālos treniņos ir saglabāt noteiktu kvantitāti, lai nepazaudētu kvalitāti. Individuālā tehnika spēlētājam ir uz mūžu. Gan tagad, gan pēc divdesmit gadiem konkrētu elementu spēlētājs rādīs tajā pat līmenī,” saka Feldmanis. Viņš piebilst, ka, pilnveidojot individuālo tehniku, ir ļoti svarīgi sekot noteiktai didaktikai, lai evolūcijas procesā notiktu pareiza pilnveidošanās. Ar individuālo tehniku bez integrētās tehnikas nekur tālu netiksi. Ir svarīgi, lai spēlētājs izprastu savas prasmes un varēšanu.

Vairāk nenozīmē labāk

ISBS dibinātājs Strupovičs neslēpj, ka atsevišķos gadījumos bērni vai viņu vecāki individuālos treniņus vēlas apmeklēt katru dienu vai pat divreiz dienā. Tādās reizēs nākas skaidrot, kādai būtu jāizskatās sabalansētai slodzei. Tomēr nereti vecākiem ir grūti ieskaidrot, ka vairāk nenozīmē labāk. “Rīkojam seminārus arī vecākiem, cenšamies viņus izglītot. Bet jauniešiem stāstām par uzturu, sportiskajām vērtībām, bērnu un vecāku savstarpējām attiecībām. Sezonas laikā, kad ir sporta skolas treniņi un spēles Jaunatnes līgā, optimālais individuālo treniņu skaits ir vienreiz nedēļā. Vasarā ir krietni biežāk, taču arī tad jāvērtē, kāda ir bērna slodze sporta skolā. Ir pat bijuši gadījumi, kad jau nākamajā dienā pēc sporta skolas nometnes bērns ir mūsu nometnē. Nauda ir samaksāta, bet ko mums darīt, ja slodzes likt nedrīkst. Tagad jau mazāk, tomēr tas joprojām spēj mani pārsteigt. Ir jāsaprot, ka strādāt vajag gudri, nevis vienkārši daudz,” akcentē Strupovičs.

Viņa vadītā skola piedāvā arī mentoringa programmu – tajā viens no ISBS treneriem kļūst par audzēkņa mentoru, bet tas notiek ciešā sadarbībā ar sporta skolas treneri. Mentors regulē slodzes, dienas grafiku, ēdienreizes un pienākumus skolā, tas apmeklē spēles un vada individuālos treniņus, kā arī nepieciešamības gadījumā var aizvest bērnu uz treniņu vai spēli. “Nebūsim naivi – bērnu un jauniešu galvās valda juceklis. Ir spēles un treniņi, bet skola paliek otrajā plānā. Mentors palīdz to visu sakārtot. Protams, Latvijas tirgum tas ir dārgs produkts (ap 400 eiro mēnesī), bet ārzemēs tas strādā jau gadiem,” piebilst ISBS valdes priekšsēdētājs.

Janičenoks uzsver, ka nekāda gadījumā nevēlas radīt konfliktus ar sporta skolām, tomēr viņš jau ir dzirdējis replikas, ka atņemšot tām talantīgākos audzēkņus. “Gluži otrādi - pievērsīsim uzmanību lietām, kam sporta skolās to izdarīt ir fiziski grūti. Labprāt sadarbošos ar treneriem un palīdzēšu, lai gandarījums būtu abām pusēm. Apmeklējot Jaunatnes līgas spēles, man ir radušies savi novērojumi. Nepiekrītu, ka viss ir slikti, tomēr nepilnības saskatu. Aizeju uz spēli un redzu, ka bērni nav spēlē iekšā, tā vietā uz soliņa savā starpā ķiķina. Šajā ziņā ir bijušas ļoti labas komandas (Rugāji). Nepatīk arī tas, ka spēļu laikā daudzi vecāki 10-12 gadus vecos bērnus komandē no tribīnēm.
Desmitgadīgam bērnam, kurš vēl nevar noturēt fokusu uz treneri un tā īsti nemāk spēlēt basketbolu, tētis vai mamma no tribīnēm dod padomus. Ieguvēju no tā nav, jo bērnam ir pārāk daudz informācijas, viņam mākslīgi tiek radīts stress. Saprotu, ka katram vecākam viņa atvase ir labākais basketbolists ar lielāko potenciālu, bet to vajag limitēt. Basketbols ir komandas sporta veids.”

Arī viņam pašam tuvākajā nākotnē, iespējams, būs jāsastopas ar bērnu vecākiem, kuri, maksājot par produktu, gribēs arī pasūtīt mūziku. Janičenoks pret to gatavs cīnīties ar semināriem, kurus vadīs gan viņš pats, gan citi spēlētāji un treneri. “Jāsaprot, ka ne visi būs profesionāļi ar apjomīgiem līgumiem, varbūt tikai viens no visa projekta. Bet, pirmkārt, bērnam ir jāgūst prieku, jo tā ir spēle. Nedrīkst nogruzīt ar to, kas nav nemaz tik svarīgi, jo vēl taču ir arī pienākumi skolā. Līdz noteiktam vecumam basketbolam ir jābūt tikai hobijam, jo basketbols nav visa dzīve,” atgādina Janičenoks. Atsaucība esot liela, un Kristaps būtu gatavs sākt strādāt jau ar tiem bērniem, kas ir pieteikušies līdz šim, bet vēlas uztaisīt foršas formas, kas palīdzētu veidot komūnu un ģimenes sajūtu.

Jānovērtē profesionālo sportistu pieredze

Ilgstoši pētot līdzīgu pakalpojumu tirgu pasaulē, Strupovičs novērojis vienu tendenci, proti, Eiropā praktiski visi individuālos treniņus piedāvā tikai savējiem, kluba vai sporta skolas ietvaros. Amerikā tie ir vairāk pieejami, bet treniņi parasti notiek grupās. Feldmanis tam gan nepiekrīt, precizējot, ka Amerikā ir privātās akadēmijas, kurās par naudu tiek piedāvāti gan grupu, gan individuālie treniņi. Lai nu kā, ISBS stratēģiskais plāns ir piedāvāt savus pakalpojumus arī ārpus Latvijas, un Strupovičs uzskata, ka tas ir reāli izpildāms. “Mums pārmet, ka attīstāmies pārāk gausi, vajadzētu progresēt straujāk, taču es atbildu, ka, attīstoties lēnām un sakārtoti, tiksim tālāk. Esam iztikuši bez aizņēmumiem, ieguldīta ir tikai mana un kolēģu nauda. Esmu pārliecināts, ka virzīsimies tālāk, jo tamlīdzīga produkta tirgū nav. ISBS galvenā stratēģija ir izveidot tīklu. Gribam būt tur, kur ir pieprasījums.”

Astoņos gados ISBS novadīti pieci seši tūkstoši treniņu. Vidēji mēnesī sanāk 100-150 nodarbības, labajos mēnešos ap 200. Septembrī pieprasījums ir zemāks, jo tad sākas sezona un mācības skolā. Pieprasījumu regulē arī skolēnu brīvlaiks un Kristapa Porziņģa sniegums NBA, nosmej Strupovičs. Taču viena tendence saglabājusies nemainīga – katru gadu apjoms pieaug, kas paliecina pakalpojuma nepieciešamību.

Basketbola aģentam Artūram Kalnītim attieksme pret individuālajiem treniņiem esot viennozīmīgi pozitīva. Viņš uzskata, ka jauniešu prasmes sporta skolās netiek pilnvērtīgi attīstītas, tādēļ šādas iniciatīvas no bijušo sportistu puses ir apsveicamas. Pieredze, kuru viņi ir uzkrājuši, esot profesionāli sportisti, nedrīkst tikt novērtēta par zemu. Pareizā formā pasniegta, tā var kļūt par izšķirošo posmu, lai jaunietis varētu sasniegt savus mērķus sportā, pārliecināts ir Kalnītis.

Pieaugošo pieprasījumu aģents skaidro ar to, ka cilvēki ir sapratuši, cik ļoti ir nepieciešams individuālais darbs. “Ejot līdz basketbola jaunākajām tendencēm un sociālo mediju ietekmei, mēs esam paņēmuši kaut ko no pasaules līmeņa sportistiem, kas nekautrējās savos mediju portālos likt video no individuālajiem treniņiem. Arī tas ir radījis lielāku interesi par šāda veida produktu,” skaidro Kalnītis. Aģents piebilst, ka viņa klienti ir unikālā situācijā, jo “Baltic Sports Agency” ir vienīgā aģentūra Eiropā un, iespējams, arī pasaulē, kas rīko individuālos treniņus saviem spēlētājiem visas vasaras garumā. “Mēs piesaistām vairākus trenerus - gan vietējos, gan ārzemju speciālistus - un sadalām vasaras vairākos treniņu posmos. Katrs speciālists nāk ar savu skatījumu un treniņu metodiku, līdz ar to radusies daudzveidība ir tieši tas, kas visvairāk palīdz sportistam attīstīties. Pilnīgi visi mūsu klienti ir izmantojuši šo iespēju un atsauksmes vienmēr ir bijušas pozitīvas.”

Kalnītis uzskata, ka BSA sadarbības partneri Prāgas “Get Better Academy” ir labākā individuālas sagatavotības skola Eiropā, ja runa ir par tehnisko sagatavotību. Tomēr katrai medaļai ir arī otra puse - iegūstot tehniskajā ziņā, spēlētāji zaudē spēles izpratnes un komandas spēles ziņā. “GBA akadēmija pamatos strādā uz spēlētāju sagatavošanu NCAA koledžām, kur jācīnās ar individuāli spēcīgiem un tehniskiem spēlētājiem, tādējādi viņu koncepts atbilst tam, uz ko viņi strādā. Esmu redzējis Spānijas, Itālijas un Vācijas vadošo klubu sistēmas, bijis arī vairākās vidēja un zema līmeņa komandās, un varu atzīt, ka visi cenšas rast balansu starp komandas darbu un individuālās tehnikas attīstību. Visi jau sen ir sapratuši, ka zelta vidusceļš ir tas labākais. Manuprāt, jauniešu attīstību veicina treniņu metodikas daudzveidība un, uzsveru, pareizs darbs pie individuālās fiziskās sagatavotības. Tam visam jābūt papildinātam ar individuālu pieeju spēlētāja mentālajai sagatavotībai un motivācijai, kur parasti lieti noder spēcīga un pieredzējuša aģenta ieteikumi.”

Cits basketbola aģents Mārtiņš Bērziņš uzskata, ka tā var būt laba alternatīva, ja jaunais spēlētājs nav klubu sistēma. Viņa klienti vasarās ir strādājuši ar Gati Melderi un Mārtiņu Gulbi, Ēriku Visocki un Ingu Dzeni, bet pašlaik visi ir klubu sistēmās, kur individuālie treniņi ir nodrošināti. Bērziņš gan uzdod jautājumu, vai tik lielam piedāvājumam Latvijā atradīsies pietiekami daudz spēlētāju? Jo talantīgākie jau ir klubu sistēmās vai labākajās sporta skolās, kur individuālais darbs notiek. Ja treniņi ir kvalitatīvā līmenī pie profesionāliem speciālistiem, tad papildus treniņi ir ieguvums, taču viņš nav pārliecināts, vai to var nostādīt, kā biznesa modeli, jo tās ir lielas izmaksas. “Protams, idejiski es šādas iniciatīvas atbalstu, bet svarīgākais ir tas, lai šie projekti būtu pārdomāti, nevis kā mirkļa pasākums.”

Bērziņš vislabāk orientējas Spānijas basketbolā, kur ACB klubu sistēmās individuālie treniņi ir nodrošināti. “Zinu, ka arī Spānijā ir atsevišķas akadēmijas, bet tās darbojas nevis kā individuālo treniņu skolas, bet pilnvērtīgas akadēmijas, kur bērni dzīvo un trenējas. Madridē vien ir divas trīs laba līmeņa akadēmijas, kuras ierindojamas starp Top10 valstī. Jā, lielākos talantus savāc klubu sistēmas, bet ir arī atsevišķi prospekti, kas nonāk šajās akadēmijās. Tāpat ir daļa skolu, kas sagatavo spēlētājus tieši ASV universitātēm. Bet arī tur nenokļūst izlases līmeņa prospekti, drīzāk tas ir interesants viduslīmenis,” piebilst Bērziņš.

Kas pietrūkst Latvijas jaunajam basketbolistam?

Katram jaunajam basketbolistam ir savas vājās puses, tomēr kopumā lielākās problēmas ir ar individuālo tehniku un metienu, kam komandas treniņos izsekot ir fiziski grūtāk. Individuālajos treniņos tam ir vieglāk izsekot, tiek sagatavots arī videomateriāls, kas palīdz sekot progresam, stāsta Strupovičs. Pēdējos divos Eiropas U16 čempionātos Dāvis Čoders pamanījis bieži piesaukto atlētisma trūkumu, jo īpaši, ja pretī stājas nobriedušākie dienvidnieki. Spēle aizrit straujākā tempā, tādēļ pret agresīvāku aizsardzību rodas grūtības izpildīt tehniskos elementus. Vairs nevar pāriet pāri centra līnijai, četrreiz izdriblējot starp kājām, tā vietā jāuztaisa viena kustība un sprints, bet tas rada kļūdas. Tikmēr Feldmanis novērojis, ka jaunieši māk driblēt un iedot piespēli, taču nemāk šīs prasmes pielietot spēles situācijās.

“Kad man bija 13 gadi, tētis pateica, lai sāku šancēt uz kreiso roku, jo pretējā gadījumā būs problēmas. Sāku spēlēt tikai ar kreiso roku,” atceras Kristaps Valters. “Redzu, ka daudzi bērni ir savam vecumam fiziski vāji, daži pat nepareizi skrien, viņiem ir nepareiza stāja, slikti strādā gurnos. Tāpēc gribu piesaistīt profesionāli, kas to varētu izlabot. Sporta skolās vienā grupā ir 15-20 bērni, un visiem nevar pievērst uzmanību. Manuprāt, problēma ir tāda, ka jaunieši attīstās caur spēlēm. Līdz 16 gadiem viss ir kārtībā, bet viņi jau ir izpumpējušies un sākas problēmas. U18 un U20 izlases pret dažām komandām pat netika pāri centram. Vari jau ielikt tehnisko, cik gribi, bet, ja fiziski netiksi galā ar krampi pa visu laukumu, no tehnikas nebūs nekādas jēgas.”

Lietuvieši Kristapam nekad neesot bijis piemērs, tā vietā viņš vēlas raudzīties Spānijas virzienā. Leiši man nekad nav bijis nekāds piemērs. Es vairāk Spānijas virzienā raugos. “Spānijā sporta skolas ir piesaistītas klubiem, lielajai komandai. Latvijā tā nav. Ja viens jaunais izlec, viņu uz kādu spēli ieliek Madrides “Real” divpadsmitniekā. Iedod puisim citu motivāciju. Turpretī Latvijā ir ļoti daudz talantu, kuri vienkārši pazūd. 18 gados spēlētājs nav gatavs lielajam basketbolam, jo Jaunatnes līgā iziet tikai uz spēlēm. Bet spēlēs tikai bojā veselību un pakļauj psiholoģiskai spriedzei, bērni pārgurst, kas rada arī nesekmīgas atzīmes mācības. Nav vienotas sistēmas, cik daudz konkrētā vecumā vajag tieši basketbolu un cik daudz vispārējo fizisko sagatavotību - peldēšanu, vieglatlētiku, vingrošanu, futbolu, volejbolu... Daudzi bērni Jaunatnes līgā desmit gados nospēlē tikpat, cik es visas karjeras laikā. Tādēļ nevajag brīnīties par Ahillu, krustenisko saišu savainojumiem, dažādām hroniskām traumām.”

Treneru domas dalās

Treneru attieksme pret individuālajiem treniņiem ārpus sporta skolas esot mainījusies, atzīst ISBS dibinātājs Strupovičs. Ja sākotnēji nācies sastapties ar milzīgu pretestību, tad tagad daži treneri paši sūta bērnus uz individuālajiem treniņiem ārpus sporta skolas. Vienlaikus tā joprojām ir ļoti jūtīga tēma, treneru domas dalās. Toms Jēkabsons stāsta, ka attiecības ar sporta skolu treneriem ir ļoti dažādas. Ir tādi, kas paši mudina atnākt pie viņa, jo saprot, ka individuālās prasmes vieglāk attīstīt mazākā grupā. Taču ir arī treneri, kuri uzskata, ka Toms “pārdod gaisu”.

“Aizspriedumi ir, daži treneri pat apvainojas, bet tas ir pilnīgi nepareizi. Negrasos nevienam traucēt, gribu tikai padarīt spēlētāju labāku,” uzsver Valters. “Jo ātrāk treneri to sapratīs, jo labāk būs visam Latvijas basketbolam. Vidējo slāni vajag pacelt augstākā līmenī, jo pašlaik turamies uz lielajiem talantiem - Porziņģi, Kurucu, Žagaru. Turpretī pārējie pazūd, jo viņiem netiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības.”

“Rīdzenes” un Latvijas jauniešu izlašu meiteņu treneris Ainārs Čukste jau vairākus gadus divreiz nedēļā septiņos no rīta piedāvā bērniem strādāt individuāli. Tas pat neko nemaksā, vajadzīga tikai vēlēšanās. Reizēm zāle esot diezgan pilna, jo katram ir lietas, kas jāuzlabo, bet grupas treniņos tam neatliek laika. “Mana pieredze attiecībā uz to, ko dara apkārt, nav diez ko pozitīva. Es tajā saskatu biznesa intereses. Pats neesmu priecīgs, ja mani audzēkņi iet kaut kur citur, jo īpaši, nepasakot man. Jo bieži vien ir tā, ka viņi nezina pēc būtības, ko bērnam vajag. Gadās, ka kaut kas tiek sabojāts, jo īpaši, ja sāk aiztikt metienu. Ja vēl bērniem sāk stāstīt, ka sporta skolas treneris neko nesaprot, tad mana attieksme nevar būt pozitīva.”

Ja individuālie treniņi ārpus sporta skolas tiek saskaņoti, tad Čukste problēmu nesaskata. “Ja vēl mēs varam savstarpēji izrunāties un apmainīties viedokļiem, nonākt pie kopīga secinājuma, tad es to tikai atbalstu. Bet, ja vienkārši paņem naudu un neatbild par rezultātu, tad tas nepatiks nevienam trenerim. Zinu kolēģus, kas ir kategoriski pret un saka - ja aiziesi tur, tad pie manis vari vairs nenākt. Es neesmu tik kategorisks. Ja darbs tiek darīts profesionāli, tad es atbalstu, bet, ja tikai biznesa interesēs, tad esmu pret. Piedāvājumu kļūst arvien vairāk, tāpēc ir rūpīgi jāizvērtē, vai un kas patiešām ir vajadzīgs,” norāda Čukste.

Trūkst rezervju dziļuma

LBS Treneru komisijas loceklis, jaunatnes basketbola kurators Agris Galvanovskis uzskata, ka sporta skolās ir jāsāk strādāt kvalitatīvāk. Pašlaik tiek veidoti tehniskie normatīvi katrai vecuma grupai. Viņš secina, ka daudz kas tiek palaists garām, un bērni nemāk to, kas konkrētajā vecumā viņiem būtu jāmāk, lai spētu ielauzties izlasēs un nopietni domātu par nākotni basketbolā. Nav runa par īpašām prasībām, bet gan par elementārām prasmēm, kas nereti iztrūkst. Piemēram, veikt caurgājienu pa kreiso pusi un ar pareizu koordināciju iemest bumbu grozā no kreisās puses. Daudzās sporta skolās pirmoreiz mūžā treneri sastapušies ar spin move. Metiena izpildīšanas brīdī elkoņi ir nepareizā pozīcijā, plaukstas stāvoklis ir nepareizs.

Vecāki sākuši to saprast un līdzīgi kā situācijās ar problēmām mācībās meklē variantus ārpusē. “Taču rodas jautājums par kvalitāti. Vai tas nav tikai reklāmas triks? Ja treneri sporta skolās vairāk iespringtu, īpaši tehniskās un fiziskās sagatavotības ziņā, tad varbūt mums nevajadzētu tik daudz individuālo treniņu pakalpojumu. Tagad veidojas pieprasījums, jo neesam kā nākas nostrādājuši sporta skolās.”

Apbraukājot Latviju, Galvanovskis secinājis, ka ir jāmeklē iespējas uzlabot kvalitātes individuālajā tehnikā un fiziskajā sagatavotībā. Ir jāpaaugstina trenēšanas līmenis, jo prasības mūsdienu basketbolā ir ļoti augstas. Ja kādreiz ceturtais un piektais numurs varēja būt bez metiena, tad tagad jāmet ir visiem. “30% strādā, bet 70% darbojas pašplūsmā. Kā bērns pats iemācās turēt bumbu, tā arī izpilda metienu. Nerunāju par dabiskiem talantiem, bet pārējiem tas ir jāiemāca, citādi 15 gados var beigt spēlēt basketbolu. Katrā komandā 15 gadu vecumā tikai divi, trīs spēlētāji māk mest, bet pārējie nemāk to darīt tehniski pareizi. Ja bērns astoņus deviņus gadus ir trenējies, bet viņam nav pareizi nostādīts metiens, tad jājautā - ko šajā laikā ir darījis treneris?” retoriski vaicā Galvanovskis.

Protams, sporta skolu treneri allaž varēs aizbildināties ar apjomīgajām grupām un lielo slodzi, taču, ja treneri nolaidīs rokas, tad būs dimbā. Galvanovskis norāda, ka arī viņam bieži vien grupā ir divdesmit cilvēki, tomēr viņš vēlas iemācīt katram. Vienam bērnam tas prasīs nedēļu, bet otram - trīs mēneši. Taču, ja atmetīsi ar roku, tad treniņprocess aizies pašplūsmā. “Semināros uzsveru, ka jāliek iekšā tehniskais arsenāls, jo tajā mēs atpaliekam no citām valstīm. Jaunieši 17-18 gadu vecumā ienāk lielajā klubā, kur viņiem būtu jāmāca taktiskās lietas, jāpiedzen fiziskā sagatavotība. Tā vietā 17 gados mācām jaunas lietas tehnikā, bet tad jau ir par vēlu. Arī mēs kaut kādā līmenī varam būt baletdejotāji, bet nekad nebūsim augstākā klase.”

Problēma esot pastāvējusi vienmēr, bet tagad basketbolā ienākuši jauni un ambiciozi treneri, kas rokās un meklē mūsdienīgu informāciju. Tajā pašā laikā daļa treneru ir iegrimuši rutīnā. Ja šādam trenerim trāpās talants, tad viņš ir karalis, bet, ja ne, tad viņam nav ko piedāvāt pat LBL. “Iedomājies – mums ir palikušas tikai septiņas komandas augstākajā divīzijā. Un tas nav stāsts par finanšu resursiem. Ar labi sagatavotiem bērniem varētu strādāt arī ar mazu budžetu. Bet šo kvalitatīvi sagatavoto bērnu nav. Tāpēc jau vecāki meklē privātskolotājus basketbolā,” tendences skaidro Galvanovskis.

Viņš ir pārliecināts, ka šī problēma ir atrisināma. Ja tas izdosies, tad Latvijas basketbols pacelsies nākamajā līmenī. “Kas notika ar U18 un U20 izlasēm? Šajās izlasēs nebija supertalanti. Bet, ja nav supertalantu, tad mēs izlidojam no elites, jo nav nav piedzīta kopējā masa. Tam ir sekas arī pieaugušo līmenī - Latvija ar otro izlasi netika uz Pasaules kausu, bet leiši ar trešo – tika. Mums trūkst rezervju dziļuma.”

Izvērtējot jaunatnes treneru darbu visā Latvijā, Galvanovskim radusies skarba problēmu raksturojoša definīcija - 70% bērnu sporta skolās treneru uzraudzībā pašmācības ceļā iemācās spēlēt basketbolu. Viņš nešaubās, ka treneru vidū būs neapmierinātie, kuriem nepatiks, ka viņiem aizrāda. Bet Galvanovskis uzsver, ka nav noskaņots pret kādu konkrētu treneri, esot jāuzlabo visa sistēma. Ja kopējo līmeni izdosies paaugstināt, tad basketbols Latvijā būs uz augšupejošas līknes. Pretējā gadījumā tas slīdēs lejup un paļausies tikai uz atsevišķu talantu pienesumu.