Caurumi un alternatīvas

Par negatīvo...
Viens divi trīs un tu esi brīvs
Vienalga, vai tas ir cikls, vai tikai viena spēle, allaž bijis svarīgi labi sākt, jo tas dod pārliecību pār saviem spēkiem, ļauj atrasties noteikti ne sliktākās, bet, ļoti iespējams, pat labākās pozīcijās attiecībā pret tavu konkurentu. Diemžēl tieši tas mums šoreiz neizdevās - pirmajās trijās spēlēs piedzīvojām tikpat zaudējumu. Lai kā pēc tam gribējās sevi mierināt, ka divas nākamās spēles ir pret pastarīti Lihtenšteinu, un visu vēl var vērst uz labu, reāli vilciens, ar ko domāju pacīnīšanos par otro vietu grupā, bija aizgājis. Neveiksmīgo sākumu, protams, var norakstīt uz smago kalendāru - pirmajās trijās spēlēs tomēr tikāmies ar trijām spēcīgākajām komandām grupā, taču, ja bija ambīcijas piedalīties cīņā vismaz par otro vietu grupā, vairāk nekā skaidrs, ka arī kaujās ar favorītiem nedrīkstējām palikt tukšā. Ja mēs šajā ciklā patiešām būtu bijuši pietiekami spēcīgi, lai cīnītos par kaut ko vairāk nekā piekto vietu, pret komandām kā Lihtenšteina un Lietuva būtu ieguvuši vismaz desmit punktus, ja ne visus divpadsmit. Taču iekrājām tikai septiņus.

Caurā aizmugure
Šajā ciklā diemžēl bijām stipri cauri aizsardzībā - ielaidām 20 vārtus, kas ir tikai par vienu golu sliktāks rādītājs, nekā mūsu pirmajā lielajā kvalifikācijas ciklā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Toreiz, 1994. gada Pasaules kausa izcīņas atlasē, gan bija par divām spēlēm vairāk - 12, turklāt nevienā no spēlēm neizdevās uzvarēt. Šoreiz izcīnījām divas. Var jau, protams, uz 20 ielaistajiem vārtiem raudzīties dažādi. Piemēram, paņemt malā divu spēļu bilanci pret ļoti spēcīgajiem bosniešiem, kam iesitām vienu, bet ielaidām deviņus vārtus... Pārējās astoņās spēlēs kapitulējām 11 reižu, kas jau būtu sagremojams skaits. Taču šāda manipulācija ar skaitļiem nepakļaujas sporta loģikai, ja uz ciklu skatāmies kā vienu veselu.

Kodols, kura nebija
Futbols ir komandas spēle, bet ir grūti panākt sniegumu laukumā, kur spēlētāji viens otru saprot no pusvārda, ja sastāvs mainās tik bieži. Regulāri nebūšana optimālajā sastāvā arī bija viens no mūsu komandas lielākajiem klupšanas akmeņiem šajā ciklā. Traumas, diskvalifikācijas, robi spēļu praksē, arī ģimenes problēmas - tas viss liedza parādīt labāko, uz ko Latvijas komanda spējīga. Diezin vai tas ir normāli, ka tādā valstsvienībā kā Latvijas izlase, kurā nekad nav bijis daudz individuāli meistarīgu futbolistu un allaž bijis akcents uz komandas spēli, desmit spēlēs starta sastāvā ieziet 27 dažādi spēlētāji... Protams, šo skaitli uz augšu "pavilka" treneru maiņa, jo katram tomēr savs redzējums, kurš atbilst un kurš neatbilst valstsvienības prasībām, taču tas jau bija tikai viens no iemesliem.

Par pozitīvo...
Alternatīvas
Lai arī nemitīgās izmaiņas sastāvā veicināja negatīvas sekas komandas sniegumā, uz rotāciju var paraudzīties arī no gaišās puses. Šis cikls tieši valstsvienības kontekstā mums atklāja jaunus uzvārdus, ar kuriem mēs varētu pietiekami nopietni rēķināties nākotnē. Tie ir, piemēram, aizsargi Vladislavs Gabovs, Vitālijs Maksimenko, pussargs Artūrs Zjuzins, uzbrucēji Valērijs Šabala un Eduards Višņakovs. Ja pirms tam šķita, ka iepriekšējā trenera Aleksandra Starkova izvēlētie vīri ir teju neaizstājami, Pahars apliecināja, ka tā nebūt nav. Jo labāk - būs plašāka izvēle un lielāka konkurence.

Futbols, nevis volejbols
Latvijas valstsvienība diezin vai pārskatāmā nākotnē kļūs par karali bumbas kontrolē, taču šis cikls apliecināja, ka arī mēs diezgan kvalitatīvi varam pārvaldīt bumbu - to pieturēt, kombinēt, būvēt savus uzbrukumus solis pa solim, nevis galvenokārt paļauties tikai uz laimi tālajās piespēlēs. 1. puslaiks mājās pret grieķiem, spēles savā laukumā pret lietuviešiem un slovākiem, kā arī mačs viesos pret grieķiem ir tie piemēri, kam varam sekot, skatoties paši uz sevi.

Pēdējās 45 minūtes
Labi sākt - tas ir svarīgi, bet vēl svarīgāk - labi beigt! Tieši to piedzīvojām cikla pēdējā spēlē pret slovākiem. Šās spēles satura un rezultāta loma var būt pat ar daudz tālejošākām sekām, nekā sākotnēji varētu domāt. Labāk nemaz nestādīšos priekšā, kā šobrīd justos futbolisti, treneri un līdzjutēji, kāda gaisotne valdītu medijos, ja pēdējā cikla spēlē būtu zaudējuši un visa mača garumā rādījuši sniegumu, kāds tas bija 1. puslaikā... Tas būtu kā kritiens tumšā dziļā bedrē bez kabatas lukturīša. Kad Pahars pārņēma valstsvienību, bija daudz pozitīvu emociju, jo kaut kas jauns allaž sākas ar jaunām cerībām, taču pēc zaudējuma Grieķijā un Lietuvā visi pozitīvisma rādītāji strauji sāka kristies. Ja vēl būtu neizteiksmīga sakāve pret slovākiem, rastos daudz jautājumu - arī par to, vai Pahars vispār bija īstais, kam uzticēt atbildīgo amatu. Domāju, arī pašam Paharam sev būtu daudz jautājumu, svārstīšanās, pārliecības trūkums, ka tiek strādāts pareizajā virzienā. Tāds noskaņojums diezin vai nāktu par labu komandai. Lai arī dažam iepriekšminētie jautājumi prātu droši vien nodarbina joprojām, kopumā gaisotne tomēr ir pozitīva, un tas ir ļoti svarīgi, jo uz pozitīvām domām un emocijām ir daudz vieglāk būvēt nākotnes ieceres. Cikla otrā puse atgriezusi ticību, ka nākamajā ciklā mēs varētu iespēt vairāk nekā nupat aizvadītajā, un tas ir labi!