Bratislavas piezīmes: tiesnešu atvainošanās un cerības tikt 1/4 finālā

Ir jāievēro konsekvence. Ja uzskatām, ka duelī pret Čehijas valstsvienību Māris Bičevskis nebija pelnījis noraidījumu līdz spēles beigām, tad tieši tas pats jāsaka arī par Ņikitas Zadorova, no kura spēka spēles uzmanās arī pretinieki NHL, un Riharda Bukarta sadursmi. Tomēr tiesnešiem ar konsekvences ievērošanu nesokas tik labi – divi līdzīgie incidenti tika novērtēti dažādi.

Patiesībā problēmas sākās jau pirmajā trešdaļā. Ja pirms mača hokejistiem tiek jautāts, kā viņiem patīk agrās spēles un kā atšķiras gatavošanās, tad spēles laikā bija redzams, ka mazliet aizgulējušies bija tikai līnijtiesneši. Netika nosvilpti vairāki acīmredzami pārmetieni, turklāt kļūdas bija abos virzienos.

Pārmetieni ātri tiek aizmirsti, bet galveno tiesnešu kļūdas tik ātri nepiedod. Oskara Batņas un Dmitrija Orlova sadursme – pamatots ir jautājums, kāpēc krievu labākais aizsargs varēja turpināt spēli. Trīs vārti arī Āfrikā ir trīs vārti, un šis bija lielais noraidījums arī Āfrikā. Vai Ziemeļamerikā.

Lai viss pret tiesnešiem vērstais nebūtu tik melnās krāsās, jāsaka, ka piekrītu lēmumam uz vienu spēli diskvalificēt Ralfu Freibergu, kuram tādējādi gāja secen duelis pret Krieviju. Bez sliktiem nodomiem, bet tā bija bīstama spēle, un jāpriecājas, ka pretinieks pēc pagulēšanas uz ledus spēja pats pamest laukumu.

Vienlaikus – kā varam prasīt konsekvenci no situācijām, kurās desmit cilvēkiem būs desmit dažādi viedokļi, ja gadījumos, kad visu domām it kā būtu jāsakrīt, viedokļi tāpat atšķiras. Kad mačā pret Itāliju pretinieku aizsargs ar savu nūju pastūma vārtsarga nūju, brīnījos, kāpēc blakus esošais soģis nekādi nereaģē. Noteikumu pārkāpums – melns uz balta. Kā Oskara Cibuļska gadījumā pret krieviem. Viņam divas minūtes pelnīti tika iedotas, itālis tika pažēlots. Vai tagad ripas izmešana ārpus laukuma katrai komandai tiks traktēta citādi?

Vai Ronalda Ķēniņa spēle ar augstu paceltu nūju pret Aleksandru Ovečkinu, kas tika sodīta ar četrām minūtēm mazākumā. Latviešu uzbrucējam lūza nūja, un tas bija vienīgais iemesls, kāpēc tā trāpīja Ovečkinam pa seju. Tas nav pārkāpums.

Ja komandas pārtraukumos analizē spēli un domā par izmaiņām, tad līdzīgu darbu ģērbtuvēs paveic arī arbitri. Noskatījušies video, viņi pirms otrās trešdaļas pieslidoja pie Ķēniņa un atvainojās par noraidījumu, godīgi atzīstot – bijusi kļūda.

Latvijas izlase (vismaz šobrīd) neplāno rakstīt protestu par tiesnešu darbu, bet tas nenozīmē, ka tā nav pelnījusi kļūdu atzīšanu. Kaut privātā sarunā. Batņas gadījumā vienīgais pieņemamais skaidrojums ir tas, ka tiesneši situāciju neredzēja. Visa pārējā arēna gan redzēja, jo drīz vien atkārtojums tika parādīts uz lielā ekrāna. Latvijas soliņš varēja ar pirkstiem rādīt tā virzienā, bet krievi varēja priecāties, ka nav palikuša bez viena no līderiem, kura vārti ievadīja atspēlēšanos.

Turpinājumā gan noderēs izpalīdzīgā Krievijas roka. Latvijas izlasei vēl ir cerības sasniegt ceturtdaļfinālu, bet tad līdzās pašu uzvarām būs nepieciešami Zviedrijas zaudējumi. Pirmkārt, pašiem jāpaņem seši punkti no Zviedrijas un Norvēģijas. Tad latvieši grupu turnīru pabeigs ar 12 punktiem kabatā.

Zviedriem šobrīd ir deviņi punkti, bet vēl jāspēlē pret Šveici, Latviju un Krieviju. Tātad skandināvi nedrīkst paņemt vairāk par trim punktiem (ja viens no tiem ir pret Latviju, tad pret Šveici un Krieviju nedrīkst ņemt vairāk par vienu). Protams, ka pasaules čempionu apspēlēšana ir smags uzdevums, bet – vai tad kāds solīja, ka būs viegli? Ja gribam ceturtdaļfinālu, tad ir jānokož komandas, kas objektīvi ir spēcīgākas. Elvis Merzļikins pēc pērn piedzīvotā zaudējuma ceturtdaļfinālā pauda pārliecību, ka reiz mēs viņus uzvarēsim.

Tādējādi pat pastāv variants, ka Latvija pēc pēdējās spēles nemaz nezina savu likteni – kravāt somas lidojumam mājās vai pārbraucienam uz Košici. Ja zaudējam zviedriem, tad noslēdzošā spēle pret Norvēģiju būs tikai par piekto vietu grupā. Boba Hārtlija vadībā tā vēl nekad nav bijis.