"Babītē" spēlējušais Apiņš: "Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka nekad neesmu sarunājis spēles"

- No "Babītes" pazudi vēl pirms komandas izslēgšanas no Virslīgas – ap maija vidu kopā ar Edgaru Kārkliņu. Pastāsti par iemesliem!
- Jā, bija tāda lieta. Edgars, man liekas, pazuda vēl agrāk nekā es, un var teikt, ka es biju viens no pēdējiem mohikāņiem, kas tur palika. Kāpēc aizgāju prom? Man dzīvē vispār nepatīk, ja man apkārt notiek kaut kāds bardaks. Tad vienkārši nevaru to izturēt, un tas pēdējos mēnešos tur arī dikti parādījās. Vienkārši nolēmu pielikt tam punktu. Nav normāli, ja tu mēģini runāt ar cilvēku un viņš tev pretī neko īpaši loģisku nevar pateikt. Domāju, ka tas nav cilvēcīgi. Izdomāju, ka nevajag sevi mocīt un nemocīšu arī viņus. Un kaut kas jāmaina.

- Tas bija saistīts vairāk ar sportisko vai finansiālo pusi?
- Vispār – ar organizatoriskām lietām. Bardaks kā tāds. Bieži vien sev uzdevu tādu jautājumu, kādēļ man šo te vajag, ja tā ir augstākā līga?! Un tāds bardaks, kas tur notiek, ir vienkārši fenomenāls. Katrs strādā pēc saviem principiem, un viņi acīmredzot bija izvēlējušies tā strādāt. Man tas nebija pa ceļam, un es to tā negribēju.

- Tas bija vēl trakāk nekā tad, kad spēlēji 1. līgā?
- Pirmā līga ir pirmā līga. Tur tomēr ir nedaudz citādi, ambīcijas varbūt nav tik spožas un lielas. Uzskatu, ka, ja tā ir augstākā līga, tad lietām gan klubā, gan apkārt klubam ir jābūt sakārtotām, lai tu klubā justos ērti. Tur tā diemžēl nebija, un tas viss man atgādināja palielu haosu.

- "Babīti" izslēdza ne jau haosa dēļ. Vai tu zināji, dzirdēji, nojauti vai pats piedalījies tajā visā, kas saistīts ar nesportisko pusi?
- Es noteikti tajā nepiedalījos. Varu to pateikt viennozīmīgi un liekot roku uz sirds [to arī dara], ka nekad to neesmu darījis un nedarīšu. Kaut kādas runas visu laiku bija jau no paša sākuma. Runāju ar treneri, direktoru – visiem -, un teicu, ka man nav nekā svarīgāka par manu reputāciju un ka negribu sabojāt savu reputāciju, un ka man vienkārši nepatīk tas, kas notiek klubā, un tas, kādas runas notiek. Tas nav normāli, ka, aizbraucot, pieņemsim, uz laukiem vai runājoties ar draugiem, viņi tev sāk prasīt, vai es atdevu spēli vai neatdevu. Man par to vienkārši paliek kauns, kā vispār par mani var domāt ko tamlīdzīgu. Un tajā pašā brīdī tas, protams, nav godīgi, ja kaut kādas tādas lietas komandā notiek. Taču, vai es ko saskatīju un vai tas vai tas bija vainīgs vai nebija, nepateikšu un nezinu. Vai nu tie bija ļoti labi aktieri, vai kas, bet man pašam bija liels pārsteigums, ka runa bija laikam par sešām spēlēm. Tas ir drausmīgi.

- Pašam tev nekas netika piedāvāts?
- Nē. Nē. Viennozīmīgi, ka nē.

- Runājot par līdzīgu tēmu – spēle kausā pret "Jēkabpili", kurā vienus vārtus guvi arī tu. Spēles laikā bija sajūta, ka tā nav godīga?
- Vispār par dažiem spēlētājiem tā likās. Tās kustības, tā izturēšanās laukumā bija pārāk jocīga. Esmu spēlējis pret visādiem pretiniekiem, bet pret tādiem (iesmejas)… Baigi jocīgi, laukumā tā parasti nedara. Ir kāds moments, kurā tev ir jāizdara vienkārša lieta – kaut vai jāizsit bumba ārā, taču tu speciāli izsit stūrī. Nesaprotama situācija, kāpēc tā tiek darīts. Vienkārši bieži vien bija ļoti jocīgas situācijas.

- Uzzinot, ka spēle nav bijusi godīga, par tādu uzvaru un taviem gūtajiem vārtiem vispār var būt prieks?
- Par to spēli bija divējādas sajūtas. Forši atkal debitēt jaunā klubā un gūt vārtus, bet tajā pašā brīdī, pēc tam uzzinot, ka pretī spēlējuši lielākie aktieri, prieka vairs nav nekāda.

- Noslēgumā par to, kā nonāci "Jelgavā". Viņi uzmeklēja tevi, tu – viņus? Varbūt bija arī citi piedāvājumi?
- Mums saikne bija jau pirms kāda laika. Jau pirmssezonā centos šeit atrādīties un sevi pierādīt. Kontakts bija, taču es laikam trāpījos nepareizajā brīdī, kad bija pārāk daudz spēlētāju. Viņi teica, ka vairs jaunus spēlētājus nevajag, taču teica nevis, ka es viņiem nebūtu vajadzīgs, bet gan ka tikai pagaidām. Sezonu iesāku "Babītē". Nostrādāja tas, ka vēl gribēju spēlēt Virslīgā, nevis 1. līgā. Varianti bija arī 1. līgā, un uzdevu sev jautājumu, vai spēlēt vai nespēlēt 1. līgā, taču nospēlēja Virslīgas kārts.

Kad nāca tuvāk transfēru logs, jau domāju, ka, viss, jāmet miers, ka ar to "Babīti" man nekas nesanāks un ka es to vairs negribu - čakarēt prātu sev un citiem. Variants ar "Jelgavu" uzradās pēkšņi. Piezvanīja Jānis Vuguls un teica, ka ir tāda iespēja. Man palīdzēja arī spēlētāji klubā. Daudzus pazīstu, un viņi tā kā mazliet pierunāja. Tā ka pusi lauru [par manu pāreju] var plūkt spēlētāji, bet otru pusi – Jānis Vuguls. Mani uzrunāja, pierādīja trenerim, un treneris ir apmierināts. Viņš, protams, vēl gaida, ka progresēšu, bet tas ir saprotams. Tā ka viss vēl priekšā.