Riherts: "Lieku uz daugavpiliešiem"

Apsveicu ar mēneša labākā trenera balvu! Kā pats to uzzinājāt un kādas bija emocijas?
Paldies. Uzzināju, sēžot tepat [„Mettas” birojā] pie datora – atvēru mājas lapu futbolavirsliga.lv un tur priekšā „Mēneša labākie - Karlsons un Riherts” (smejas). Neviens man to nebija pateicis, tā kā uzzināju tāpat kā visi. No vienas puses biju patīkami pārsteigts, bet tajā pašā laikā zinu, ka „Liepājas metalurgs” nostartēja labāk, tādēļ jādomā, ka mūs novērtēja vairāk, jo mums šie izdzīvošanas punkti bija svarīgāki. Individuālā balva man ir tikai tāpēc, ka komanda labi nostartēja, par ko arī esmu pateicīgs.

Kopumā, atskatoties uz septembrī aizvadītajām spēlēm, vai varat teikt, ka komanda izdarīja visu, kas bija tās spēkos vai tomēr kādā brīdī ir tāda kā līdz galam nepadarīta darba sajūta?
Uzskatu, ka spēlē Daugavpilī, kurā zaudējām 0:1, varējām izdarīt daudz vairāk! Protams, uzvarēt būtu pavisam super, taču tajā pašā laikā neizšķirts bija tas, kas mums bija reāli pa spēkam. Punktus izcīnīt liedza individuālā meistarība, taču netrūka vārtu gūšanas iespējas. Par to tomēr ir neliels pārdzīvojums, jo tas viens punkts mums šobrīd vairāk vai mazāk daudz ko izšķir – zināms, ka pēdējā kārtā „Gulbene” spēlēs ar Rīgas „Daugavu” un, ja līdz tam nekas nemainās, un gulbenieši šo spēli uzvar, tad mēs esam pavisam neomulīgā situācijā. Taču līdz tam vēl četras spēles un, domāju, ka punktus pagūsim iekrāt.

Kā ar spēli Jelgavā, kura noslēdzās neizšķirti? Teorētiski arī tur varējāt iegūt šobrīd šos ļoti nepieciešamos punktus...
Varējām, jā, taču tomēr tā bija 5. spēle 15 dienās - tāds maratons mums vēl nebija bijis. Šeit arī vairāk vai mazāk esmu pateicīgs spēlētājiem, ka sliktā spēlē tomēr spējām izraut punktu. Ja mēs šajā spēlē būtu guvuši vārtus pirmajā puslaikā, tad būtu citādi, bet tomēr ir prieks, ka pēdējās minūtēs guvām vārtus. Vēl jo vairāk pēc tam neļāvām jelgavniekiem izraut uzvaru ar lielisku momentu – mēs parādījām raksturu ne tikai šajā spēlē, bet gan kopumā šajā spēļu posmā.

Tādā gadījumā - kuru no spēlēm Jūs varētu izcelt par „Mēneša spēli”?
Mēs visam šim spēļu posmam bijām ļoti labi sagatavojušies, spēlētāji bija labā fiziskā formā un atsevišķu spēli negribētu izcelt, bet gan visu posmu kopumā, kuru mēs aizvadījām patiešām labi.

Nedaudz vairāk par Jums pašu – no cik gadu vecuma esat iesaistīts aktīvajā futbola dzīvē un varbūt atceraties, kā iepazināt futbolu?
Atceros, ka futbolu pirmo reizi ieraudzīju 1988. gadā pa televizoru, kad skatījos Eiropas čempionāta finālturnīru - tieši finālspēli starp Padomju Savienību un Holandi. Ģimenē allaž esmu bijis ļoti aktīvs un caur futbolu esam izgājuši visi ģimenes vīriešu dzimtes pārstāvji. Lai arī neesmu vecākais starp brāļiem, pirmais sāku nodarboties ar sportu. 1989. gadā izturēju visai lielu atlases konkursu un tiku trenēties „Daugavas” futbola skolā, kur arī viss sākās. Varu piebilst, ka mana trenera karjera sākās jau 15 gadu vecumā, pateicoties Jurim Docenko, kurš mani piesaistīja kā asistentu, līdz ar to no pusaudžu vecuma paralēli spēlēju futbolu un darbojos kā treneris.

Kādas bija Jūsu domas šajā periodā – uz nākotni raudzījāties vairāk kā futbolists vai kā treneris?
Tiklīdz iesaistījos kā treneris, es aizdegos! 17 gadu vecumā man tika piešķirtas arī savas pirmās bērnu grupas. Ja es kaut kur esmu iesaistījies, vēlos to izdarīt līdz galam. Lai spētu visu apvienot, esmu ziedojis arī mācības, taču tajā pašā laikā man bija skaidra vīzija, kura bija līdzīga Ģirta [Mihelsona] skatījumam uz nākotni, proti, nodrošināt jaunajiem futbolistiem to, ko paši nespējām - apvienot izglītību ar futbola spēlēšanu augstā līmenī. Tāpat vēlējāmies pierādīt, ka tāda sistēma ir dzīvotspējīga. Tiklīdz Tu sāc trenēt, Tu saproti, ka to lietu nevar pamest.

Kā ir ar Jūsu ikdienu? Vēlējos vaicāt, cik lielu daļu no dienas aizņem futbols, bet laikam korektāk būtu prasīt, cik stundas dienā tieši nav saistītas ar futbolu?
(smejas) Jā, pašreiz futbols ir visu laiku un brīvo brīžu praktiski nav. Ir ne tikai Virslīgas komanda, bet gan arī zēnu, meiteņu, kā arī Latvijas Universitātes studentu grupas. Tāpat esmu iesaistīts Latvijas Futbola federācijas komitejās. Īsumā sakot, esmu futbolā iekšā līdz ausīm, bet es nesūdzos –esmu par to priecīgs! Futbols man ir devis ļoti daudz, tas palīdz izglītoties, nostiprināties un ir devis ļoti daudz personības izaugsmei. Pasaulē ir ļoti daudz futbola zvaigžņu, taču to sasniegumus veicina ne tikai talants, bet arī augsts intelekts – uz laukuma daudz kas ir jāprot, taču ārpus laukuma cilvēkam arī ir jābūt personībai.

Vai vēl nav bijušas domas par atslēgšanos no šī visa? Radies priekšstats, ka darba apjoms ir pamatīgs…
Protams, ir tādi brīži, kad gribas to visu nomest malā, tomēr esmu treneris un ceru, ka esmu arī piemērs daudziem audzēkņiem - vismaz tāds cenšos būt, un, ja kaut kādā mirklī noplīsīšu, tad pārējiem tas var izskatīties dīvaini. Tomēr apzinos, ka visi ir cilvēki, arī es, un kādā brīdī pienāks laiks, kad arī nāksies to pauzi paņemt, bet pagaidām esmu spēka brieduma posmā, kad varu izdarīt daudzas lietas. Tā ka tas ir jāizmanto.

Runājot par futbola skolu „Metta” – vai jau dibinot šo organizāciju, starp realizējamajiem mērķiem bija arī meistarkomandas izveidošana, kura startētu Virslīgas čempionātā?
Jā, obligāti! Bez meistarkomandas nebūtu attīstības. Četrgadīgs puika to nesaprot, taču viņa vecāki redz izaugsmes perspektīvas, kā rezultātā, pilnveidojoties mūsu organizācijā, var nokļūt līdz valsts augstākajam līmenim. Virslīgas komanda ir organizācijas seja – tā parāda, ka futbola skola ir dzīvotspējīga, un pats galvenais – bērna attīstība šeit tiek plānota ilgtermiņā. Bērni ir mūsu nākotne, bez viņiem nevar, taču tajā pašā laikā meistarkomanda ir tagadne, kas rāda mūsu skolas rezultātu.

Noteikti tam bija arī nosprausts laika posms, kurā izveidot komandu, kas ir konkurētspējīga Virslīgas čempionātā. Iznāk, ka bija nepieciešami seši gadi. Vai tas sakrita ar sākotnējiem plāniem?
Bijām noteikuši mērķi piecu gadu laikā nokļūt līdz Virslīgai un uzskatu, ka to arī ļoti veiksmīgi esam sasnieguši. Tagad ir mērķis šeit arī noturēties. Komandas komplektācija sākās jau iepriekš, kur galvenokārt akcents tika likts uz saviem audzēkņiem. Ienākot Virslīgā, negribējām sākt komandu veidot no jauna.

Kā kopumā vērtējat līdz šim aizvadīto Virslīgas čempionātu? Vai sezonas sākumā varējāt iedomāties, ka, tuvojoties čempionāta izskaņai, tāda spriedze būs kā tabulas augšgalā, tā apakšgalā?
Jā, bija tādas domas. Jau sekojot līdzi komandu komplektācijām pirms sezonas, sapratu, ka visās komandās vidējais līmenis ir visai labs, tādēļ man tas nav pārsteigums. Gan augšējais, gan apakšējais savstarpējais četrinieks ir visai līdzīgs un atlikušajā sezonas daļā viss kas var notikt.

Vai, gatavojoties atlikušajām čempionāta spēlēm, akcentu liksiet uz kādu īpašu spēli vai arī visās laukumā dosieties ar līdzīgu motivāciju un mērķi?
Allaž esam gatavojušies un koncentrējušies tikai gaidāmajai spēlei, taču septembra saspringtajā periodā mēs plānojām norises arī uz priekšu. Tagad ir atlikušas četras spēles un starp katru ir nedēļa laika, kas ir pietiekami, lai atpūstos, tādēļ gatavosimies un spēlēsim ar pilnu jaudu katrā spēlē.

Vai, plānojot gatavošanās procesu atlikušajai sezonas daļai, ņemat vērā arī sīvāko konkurentu iespējas izcīnīt punktus?
Jā, protams. Sekojam līdzi ne tikai sīvāko konkurentu spēļu kalendāram, bet arī spēlētāju diskvalifikācijām, kartīšu skaitam un citām niansēm, jo tas viss kopā var izšķirt čempionāta likteni. Šobrīd katrs sīkums ir svarīgs.

Sportacentrs.com lielajā intervijā Ģirts Mihelsons minēja, ka komandas uzdevums bijis 5.vieta Virslīgā, tomēr pirms sezonas kā galvenais komandas mērķis tika uzsvērts vietas saglabāšana Virslīgā. Čempionāts vēl nav beidzies, bet tas nozīmē, ka 8. vai 9. vieta Jūs pilnībā apmierinātu?
Mēs būsim apmierināti, ja nostiprināsimies Virslīgā. Ģirts minēja 5. vietu, kas šobrīd pie veiksmīgas sakritības ir augstākais, uz ko mēs būtu spējīgi. Galvenokārt runa ir par sastāvu, jo šogad mūsu komandā ir debitējuši 10 jauni Virslīgas spēlētāji, 5-6 ir ar nelielu pieredzi, tā ka esam jauna komanda.

Šobrīd Virslīgā esat iesaistīts ne tikai kā treneris, bet gan arī pārstāvat kluba intereses biedrības valdes sēdēs, kā rezultātā aina uz mūsu čempionātā notiekošo Jums ir krietni plašāka. Kā vērtējat Virslīgas šī brīža attīstību un biedrības izveidi?
Mana debija Virslīgā kā trenerim 2004.gadā aizritēja visai grūtos apstākļos, tomēr tad bija jākoncentrējas tikai uz tiešajiem trenera pienākumiem. Šobrīd jau pašam esot kā vadītājam lielā organizācijā, kur tiek attīstīta ne tikai Virslīgas komanda, bet arī vairākas bērnu un jauniešu grupas, saprotu, ka jādomā arī par perspektīvu pāris soļus uz priekšu. Svarīgi ir saprast un strādāt tā, lai Virslīga varētu patstāvīgi funkcionēt un attīstīties. Svarīgs ir mārketings un lielā mērā viss ir atkarīgs no pašu klubu ieinteresētības aktīvi iesaistīties, lai mūsu čempionāts attīstītos. Ja mēs to darīsim un Virslīgas zīmols attīstīsies, tad pašiem pēc tam būs vieglāk piesaistīt līdzekļus saviem klubiem. Ja mēs, klubi, strādāsim Virslīgas labā, tad tai būs lielāka atpazīstamība un prestižs, kā rezultātā lielākas naudas summas tiks ieguldītas arī pašos klubos. Ir liels prieks, ka esam izveidojuši biedrību, kur valdes sēdes aizrit labā darba gaisotnē – nav tikai māšanas ar galvu, bet gan aktīvi tiek izpausti savi viedokļi, kas vairāk vai mazāk tiek saistīti ar futbola attīstību. Kopumā varu teikt, ka priekš pirmā gada mums darbi rit ļoti produktīvi.

Tātad biedrības izveidošanu uzskatāt kā pozitīvu soli Virslīgas attīstībā?
Viennozīmīgi! Klubi pamazām sāk saprast to, ka pašiem ir jāstrādā un mūsu ieguldītais darbs nesīs arī augļus. Ir vēl ļoti daudz lietu, ar kurām ir jāstrādā un jāattīsta, taču esam uz pareizā ceļa. Pie atpazīstamības ir jāstrādā.

Atgriežoties pie šīs sezonas – kādas ir Jūsu prognozes par 2012.gada čempioniem?
Čempioni būs tie, kuri visvairāk sakrās punktus (smaida). Grūti teikt. Iespējams, ka visstabilākā sezonas komanda ir Daugavpils „Daugava”, tādēļ lieku uz viņiem. Atjaunotās Latvijas laikā daugavpiliešiem ir iespēja kļūt par pirmo komandu no Latgales, kas uzvar Virslīgas čempionātā, ko viņi arī būtu pelnījuši. Protams, kāda cita no top komandām arī var pārsteigt, taču šādā konkurencē palikt 4. vietā arī nav nekas slikts.

Ja runājam par tabulas lejasgalu, ļoti ceru, ka tie nebūsim mēs, kas izkritīs. Tāds arī ir komandas uzdevums, uz ko mēs ļoti strādājam. Sezonas pēdējā kārtā Daugavpils uzņems Ventspils komandu un gulbenieši spēlēs ar FK „Daugava Rīga”, taču es ceru, ka līdz tam gan tabulas augšgalā, gan apakšgalā viss būs nokārtojies. Par savu komandu gribu būt pārliecināts līdz tam (smaida).

Noslēgumā vēlētos apvaicāties par Jūsu dzīves mērķiem saistībā ar trenera karjeru. Nešaubos, ka liela daļa jau ir piepildīta līdz ar futbola skolas „Metta” izveidošanu un komandas iekļūšanu Virslīgas čempionātā, taču vai, pilnveidojoties kā trenerim, tēmējat arī vēl augstāk? Teiksim, darbs nacionālo izlašu līmenī?
Jebkura sevis cienoša trenera mērķi saistās ar vīriešu nacionālās izlases trenēšanu, neatkarīgi no tā, vai dotajā brīdī tiek strādāts ar U-4, U-6 vai U-8 vecuma spēlētājiem. Nenoliegšu, man ir tāds pats mērķis un sapnis. Protams, pie tā ir ļoti daudz jāstrādā un jāgūst pieredze. Izlases treneri nevar ielikt avansā – tas ir jānopelna. Šī brīža izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs to ir nopelnījis. Nešaubos, ka mums aug jauna paaudze ar treneriem, visiem ir iespējas, taču vieta pie izlases stūres ir jānopelna.
Mans šī brīža galvenais mērķis ir turpināt strādāt futbola skolā „Metta”, audzināt jaunus un spēcīgus futbolistus, kuri nākotnē varētu spēlēt valstsvienībā. Ja man kādreiz būs tas gods vadīt Latvijas izlasi, ļoti priecāšos, ja tajā būs spēlētāji no mūsu organizācijas – tie būtu spēlētāji ar kvalitātes zīmi.

Izmantotie resursi:
Futbola Virslīga - Sākums