Rubīns: "Kad ar "Maple Leafs" aizvadīju pārbaudes spēles, sapratu – viss ir iespējams"

Teici, ka pirms intervijas bija jogas nodarbība, kas notiek katru pirmdienu. Ko jums liek darīt?
Pats tikai to saucu par jogu, patiesībā jau nav nekas tāds. Pirmdienās, trešdienās un piektdienās mums ir aktivitātes uz paklāja, sauc par kustīguma treniņu. Stiepšanās, balanss, lēkšana – lietas, ko var padarīt mājās. Tad ir jāceļas 10:00 no rīta.

Visiem notiek reizē?
Jā, tiešraidē notiek. Mūs nefilmē, bet rāda treneri, kurš demonstrē vingrinājumus, un mēs visi sekojam līdzi.

Cik daudz jūs uzrauga, cik daudz stāsta, kas jādara?
"Maple Leafs" organizācija ir diezgan parūpējusies par saviem spēlētājiem. Tie, kuri varēja, aizbrauca mājās. Katru dienu mums uzraksta, ar mums sazvanās un apjautājas, kā iet – ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Parunājam komandā viens ar otru – lai nejustos vientuļi. Ar mums sazinās. Katru otro dienu atsūta e-pastu par to, kas notiek globāli, piemēram, ka var aizslēgt ASV un Kanādas robežu. Nestāsta, cik cilvēki ir inficēti, bet atsūta līgas jaunākās ziņas – kas notiek, kādi ir nākamie soļi, ko tieši mēs gaidām.

Kas šobrīd notiek AHL?
Sākumā paziņoja, ka būs 14 dienu pauze – no 14. līdz 28. martam. Ļāva visiem braukt mājās, un teica, lai gaidām nākamo paziņojumu. Labākais variants bija, ka viss atgriežas ierastajās sliedēs. Tā arī bija mana lielākā problēma – mājās negribēju braukt, jo gadījumā, ja viss atsākas, pastāvēja jautājums, vai vispār tikšu atpakaļ. Tagad pauze ir pagarināta līdz 4. aprīlim, un tad vēlāk būs nākamais ziņojums.

Eiropā visas hokeja līgas paziņojušas par sezonas beigām, tikmēr jūs dzīvojat neziņā – varbūt būs, varbūt nebūs. Slidot nav iespējams, jātrenējas mājās. Kā ir dzīvot neziņā?
Spēlētāji cenšas rūpēties par fizisko formu, lai būtu gatavi, ja nu sezona atsākas. Protams, ka visi cer, ka tā tiks izspēlēta līdz galam – agrāk vai vēlāk, bet tiks izspēlēta. AHL un arī NHL vēl nav atcelta, bet apturēta līdz nākamajiem notikumiem. Neko, dzīvojam, treneri parūpējas, lai mums ir, ko darīt, un tad jau redzēsim, kas nāks tālāk.

Mājas apstākļos vispār ir iespējams uzturēt sevi nopietnā spēļu formā?
Ir iespējams, bet reizēm ir smagi sevi piespiest kaut ko darīt. It īpaši, kad nezini, kas notiks rīt. Bet esi profesionāls sportists, jāpiespiež sevi, jāpaliek formā. Protams, viegli nav inventāra dēļ. Man mājās nav baigie svari vai zāles inventārs, tāpēc mums taisa speciālas programmas, kurās tas nav īsti vajadzīgs. Vai nu pretestības lentes, vai nu ķermeņa svars. Treneris arī painteresējas, kas mums ir mājās, un tad cenšas pielāgot programmu.

Toronto ar trim miljoniem iedzīvotāju ir Kanādas lielākā pilsēta. Kā tur šobrīd izskatās uz ielas?
Nu, tualetes papīru nevar nopirkt... Cilvēki ietur distanci, uz ielas ir mazāk cilvēku, arī mašīnu ir mazāk. Pats uz veikalu eju reizi trīs četrās dienās, uzreiz nopērku visu nepieciešamo. Visi ir uzmanīgi. Neteiktu, ka būtu baigā panika, bet cilvēki ievēro Kanādas valdības noteikumus – divi metri eksistē visur.

Teici, ka mājās nebrauci, jo cerēji, ka sezona varētu atsākties. Uzreiz bija skaidrs, ka nebrauksi uz Latviju, vai tomēr izšķiršanās nebija tik viegla?
Kad AHL sezona tika apturēta, atradāmies Ņujorkā. Uzreiz braucām atpakaļ uz Toronto. Atbraucām mājās, kādas divas dienas sēdējām, un tad paziņoja, ka dota atļauja hokejistiem braukt mājās. Mums uzrakstīja ziņu, ka ir atļauja, taču pastāv risks, ka varētu netikt atpakaļ Kanādā, ja atsāksies sezona. Neviens jau nezināja, kas notiks pēc nedēļas vai divām. Pastāvēja šāds risks. Izlēmu, ka palikšu un paskatīšos, kā viss attīstās. Tad ap 25. vai 26. martu sāku skatīties Ārlietu ministrijas lidmašīnas uz mājām. Sazinājos ar direktoru šeit, ar aģentu, ar vecākiem. Nospriedām, ka palikšu šeit. Arī Latvijā viss ir ciet, nāktos sēdēt 14 dienas mājās. Plus šeit man apkārt ir viss – dakteri, treneri. Protams, gribu redzēties ar ģimeni, bet veselība ir svarīga. Sazinājos ar [Rūdolfu] Balceru, ar Matīsu [Kivlenieku], visi izlēmām, ka paliekam. Protams, Balcers dzīvo krietni tuvāk nekā Matīss, taču tas šajā situācijā neko daudz nedod. Bet Balcers beigās tomēr izlēma braukt uz Norvēģiju. Tagad gaidām brīdi, kad atsāksies sezona vai kad situācija nomierināsies.

Citi komandas eiropieši aizbrauca mājās?
Viens Krievijas spēlētājs palika, viens kanādietis un viens amerikānis arī palika. Zviedri un somi aizbrauca mājās. Somi laikam 26. datumā aizbrauca, viņiem robežas bija vaļā, vieglāk braukt mājās. Tad nu palikām kādi četri pieci spēlētāji. Man šķiet, ka visi "Maple Leafs" spēlētāji arī aizbrauca mājās. Amerikāņus uzreiz pabrīdināja, ka robeža varētu vērties ciet, tāpēc viņi aizbrauca.

Ņemot vērā, ka citus cilvēkus nav ieteicams satikt, kā vienatnē pavadi laiku?
Man īstenībā ir diezgan paveicies, ka blakus dzīvo viens draugs, Ēriks Rusis, ar kuru kādreiz Pumpuros gāju kopā skolā. Tad mēs lielākoties pavadām laiku kopā. No 6. līdz 9. klasei kopā mācījāmies, viņš arī "Prizmā" spēlēja. Jau sezonas laikā daudz lietas darījām kopā. Līdz ar to nav tā, ka esmu viens pats.

Skaitīju un saskaitīju, ka no ECHL čempionu sastāva esi vienīgais aizsargs, kurš šosezon ieguva vietu "Marlies" sastāvā. Kur slēpjas panākumu atslēga?
Jau pagājušajā sezonā mērķis bija spēlēt AHL, un ar tādu pašu mērķi šosezon braucu uz treniņnometni. Uzliku latiņu, kuru gribēju sasniegt. Mana vēlme bija katru dienu būt "Marlies" sastāvā. Smagi strādāju, lai to izdarītu. Sākumā biju iekšā un ārā no sastāva, bet no decembra vai janvāra jau lielākoties visos mačos spēlēju. Grūti teikt, kur bija panākumu atslēga. Vasarā ieguldīju lielu darbu, man bija arī laba NHL nometne ar "Maple Leafs" – tiku uzspēlēt divas pārbaudes spēles. Tā bija liela motivācija – tiešām saprast, ka tas viss ir iespējams. Strādāju, centos pierādīt sev un citiem, ka varu spēlēt.

Tas, ka pagājušajā gadā tev iedeva 15 spēles, – tas noteikti arī bija atskaites punkts treneriem.
Jā, es pieļauju, ka tā arī bija. Spēles bija martā, bet uz play-off atgriezos ECHL. Tās spēles man deva pārliecību, kad devos atpakaļ uz ECHL un izcīnīju titulu. Noteikti nevaru sūdzēties par to, kādi bijuši mani pēdējie trīs gadi – no junioriem aizbraucu uz pasaules čempionātu, nākamajā gadā uzvarēju ECHL titulu, tad izcīnīju vietu AHL sastāvā.

Šajā sezonā 14 rezultativitātes punkti. Kā pats novērētu šīs sezonas sniegumu?
Bija kā pa kalniem. Sākumā bija grūtākā fāze – vienu maču spēlēju, nākamo nespēlēju. Pēc decembra sāka uzticēties vairāk, atradu ritmu savā spēlē. Sapratu, ka varu palīdzēt komandai uzvarēt. Mans mērķis bija nostiprināties AHL, katru dienu būt sastāvā. Vēl neesmu tā domājis par to, kā man gāja, bet esmu priecīgs par savu spēli. Ne ļoti priecīgs, bet apmierināts. Komandai gan pārāk negāja – nebija sniegums, kuru vēlējāmies.

Kāda ir tava loma komandā, ko no tevis prasa? Vairākums, mazākums, pretinieku līderu neitralizēšana, došanās uzbrukumā?
Lomas īsti nevienam nebija. Mazākumā spēlēju, tad nespēlēju – atkarīgs no spēles. Bija reizes, kad jāiet laukumā pret noteiktiem spēlētājiem, bet arī nebija tik traki. Tas vairāk play-off hokejs. Nevienam nebija tādas lomas, ka spēlēsi tikai pret to pretinieku maiņu, ka tavs uzdevums ir neitralizēt līderus. Tā nebija. Mana loma bija saprast, ka jāspēlē savs hokejs – tāds, kādu māku. Laba aizsardzība, nūja, spēka paņēmieni, box out, katrā iespējā pieslēgties uzbrukumam. Biju pietiekami pārliecināts par savu aizsardzību, lai varētu pievienoties uzbrukumiem.

"Marlies" pagājušajās sezonās bija viena no līderēm, arī kļuva par čempioni, bet šajā sezonā... Play-off zona apturēšanas brīdī bija deviņu punktu attālumā.
Mums bija grūts grafiks, daudz spēļu pret savas divīzijas komandām, kuras aizvadījām ne pārāk labi. Izredzes bija.

Balcers, Kivlenieks, Ņikita Jevpalovs – visi vienā divīzijā. Patīkami, ka tik bieži jātiekas ar citiem latviešiem?
Ļoti patīkami. Katra spēle, kurā jācīnās ar kādu, kuru pazīsti, iedod papildus motivāciju. Daudz lielāks prieks iet uz spēli. Pret Balceru daudz spēlējām – ja nemaldos, sezonā ir 12 spēles pret "Senators". Paspējām kādus deviņus mačus aizvadīt. Belvilā cits citu jau zinām, pēc sejām atpazīstam pretiniekus. Pret Matīsu bija divas spēles pēc kārtas. Forši, ka pirms tam vai pēc tam var satikties ar latviešiem, parunāties par to, kā iet. Kad bija Zvaigžņu spēles pārtraukums, tās četras dienas pavadīju Klīvlendā. Izspēlējām divus mačus pret "Monsters", un tad varēji doties, kur vēlies. Kaut vai uz Maiami. Es izvēlējos palikt pie Matīsa. Forši, ka vari tikties laukumā un pēc tam parunāties ārpus laukuma.

Par Balceru nekādu jautājumu – visi zināja un gaidīja, ka viņš tiks pacelts uz NHL. Matīss un viņa debija – domāju, pirms sezonas neviens to neprognozēja. Pie tam viņš debitēja ar uzvaru "Madison Square Garden". Kādas emocijas, redzot, ka tavs tuvs draugs uzvar "Rangers"?
Mēs ļoti bieži sazvanāmies, arī mūsu vecāki ir tuvi. Ar Matīsu kopā spēlējām no deviņu gadu vecuma. Katru reizi, kad viņu izsauca uz "Blue Jackets", ļoti priecājos. Teicu, lai iet un izšauj. Bet viņu sauca tikai uz treniņiem, viņš nekad īsti netika pie iespējas uzspēlēt. Man tobrīd bija spēle. Zināju, ka Matīss ir pie lielās komandas, bet nezināju, ka tieši viņš būs vārtos. Un viņš man arī neko nepateica. Pēc spēles sāku Twitter lasīt, ka Matīsam šodien pirmā spēle NHL karjerā. Biju pārsteigts, uzreiz sāku rakstīt viņam, bet viņš, protams, neatbildēja, jo jau bija sācis gatavoties mačam. Lidostā fiksi izgāju drošības kontroli, lai varētu apsēsties un skatīties spēli. Ieslēdzu, redzēju pirmās desmit minūtes, tad bija jāslēdz laukā, jo lidmašīna cēlās augšā. Kad Toronto nosēdāmies, tad atkal ieslēdzu un redzēju arī pēdējās trīs minūtes – kā "Rangers" nomaina vārtsargu un spiež. Ļoti liels prieks. Pats zini, kam viņš ir izgājis cauri – pagājušajā sezonā nosūtīja uz ECHL, nebija tie gludākie gadi. Viņš ir izgājis cauri vairākiem šķēršļiem un pierādījis.

"Marlies" sezonas laikā mainījās treneris, jo Šeldons Kīfs tika paaugstināts amatā, kļūstot par "Maple Leafs" galveno treneri. Nākotnes kontekstā tas tev varētu būt pluss?
Grūti teikt, vai man tas ir pluss. Pie viņa spēlēt bija ļoti forši, viņš tiešām ir ļoti labs treneris. Liels gandarījums, ka viņu pacēla augstāk. Labs treneris, pievērsa lielu uzmanību detaļām, vienmēr bija gatavs palīdzēt. Viņš arī sazinājās ar īsziņām, sūtīja dažādus motivējošos video. Bija patīkami pie viņa spēlēt. Kad viņu paņēma uz "Maple Leafs", mēs palikām ar diviem asistentiem, bet bez galvenā trenera. Decembrī "Marlies" pieņēma Gregu Mūru, un pirmajā spēlē pie viņa jau otrajā nomaiņā dabūju smadzeņu satricinājumu. Tad visi Ziemassvētki pagāja gultā. Turpinot par Kīfu – forši redzēt, ka ar viņu "Maple Leafs" sniegums uzlabojās. Pirms tam viņi nebija play-off pozīcijā, tagad ir.

Kad atlaida Maiku Bebkoku, tad sāka parādīties stāsti par viņa negatīvo un reizēm nicinošo attieksmi pret spēlētājiem. Kīfs viņam ir pilnīgs pretstats, lai gan spēlētāja karjeras laikā arī viņam netrūka skandālu.
Jā, tie ir divi dažādi cilvēki. Pie Bebkoka īpaši nebiju trenējies – NHL nometnē pirms diviem gadiem sanāca kādas trīs dienas, pirms šīs sezonas bija kādas trīs nedēļas. Citāda pieeja ne tikai spēlētājiem, bet arī sistēmai un treniņiem. Šeldonam patika treniņu laikā ieslēgt mūziku, un tas nebija tāpēc, lai mūs izklaidētu, bet gan tādēļ, lai mums būtu grūtāk sadzirdēt citam citu, lai mēs saglabātu koncentrēšanos. Tādā veidā pielāgojoties spēles apstākļiem. Reizē arī mūzika iedeva prieku treniņiem. Abi labi treneri, bet ar dažādām pieejām. Pie Bebkoka nebiju tik ilgi, lai varētu pastāstīt ko vairāk. Grūti spriest un meklēt atšķirības.

Toronto šobrīd uzskatāms par pasaules hokeja centru. Interese ir tik liela, ka otras NHL komandas izveidošana ir laika jautājums. "Maple Leafs" spēlētāji ir lielākās zvaigznes pilsētā. Ko nozīmē būt daļai no šīs organizācijas?
Ir diezgan labi – par mums rūpējas. Attieksme AHL ir tieši tāda pati, kā pret NHL spēlētājiem, un par ECHL varu teikt tieši to pašu. Visas "Maple Leafs" organizācijas ir ļoti pretīmnākošas. Mums ir profesionāls personāls gan uz ledus, gan zālē, kas rotē – tad viņi strādā ar NHL spēlētājiem, tad nāk pie mums uz AHL, tad brauc strādāt ar ECHL spēlētājiem. Detaļas tiek saliktas kopā. Vadītājiem interesē un viņi tic attīstībai no ECHL uz augšu – pakāpiens pēc pakāpiena. Esmu ļoti priecīgs, ka esmu ticis tādā organizācijā. Nav nekas, par ko sūdzēties, un viņi palīdzēs, neatkarīgi no tā, kurā līgā spēlē.

Pagājušajā sezonā dzīvoji Ņūfaundlendā, tālu prom, šajā sezonā – miljonu pilsētā Toronto. Kādas ir atšķirības?
Man ļoti patīka arī Sentdžounsā, Ņūfaundlendā. Braucot uz halli, nebija jāsēž sastrēgumā, arī cilvēki bija ļoti jauki. Toronto ir sporta pilsēta – lai kur ietu, sastapsi "Maple Leafs" un "Raptors" fanus. Šeit ir vairāk, ko darīt – koncerti, NHL spēles, NBA spēles. Grūti izsekot visam līdzi. Salīdzināt grūti – katrai vietai ir plusi un mīnusi. Mans mērķis bija AHL, un Toronto ir vieta, kur vēlos šobrīd atrasties. Un nākamais mērķis ir tikt "Maple Leafs" sastāvā.

Jāuzprasa arī par Latvijas izlasi un 2021. gada pasaules čempionātu Rīgā. Kaspars Daugaviņš medaļas nesolīja, bet bija apņēmības pilns. Tavs līdz šim vienīgais čempionāts beidzās ar zaudējumu ceturtdaļfinālā pret zviedriem. Paskatoties atpakaļ, cik tuvu bijām, lai aizsūtītu zviedrus mājās?
Bijām ļoti tuvu, manuprāt. Atmiņas no pasaules čempionāta man bija pirmās un pagaidām vienīgās, un joprojām ir brīži, kad gribas patīt atpakaļ un to visu izdzīvot vēlreiz. Tas bija mans sapnis. Daugaviņš teica par fanu atbalstu, un tā arī būtu – papildus enerģija, kas dzītu uz priekšu. It īpaši Latvijas fanu izpildījumā. Jau Dānijā mums bija daudz fanu. Bija ļoti forši. Jebkurš gribēs spēlēt Rīgas čempionātā. Kamēr tas nav pienācis, cenšos pagremdēties atmiņās.